Par kādiem “ietekmēšanas paņēmieniem” runā “Nepilsoņu kongress”? 0
Ja valsts valodu, pilsoņu kopumu un ar to saistīto valsts tiesiskās pēctecības principu uzlūkojam kā konstitucionālas pamatvērtības, tad jāatzīst, ka visas šīs vērtības pēdējā laikā ir pakļautas dažādiem iespaidošanas mēģinājumiem. Centieniem aizstāt vienu vērtību sistēmu ar citu.
Tamlīdzīgas manipulācijas nav unikāla parādība, bet Latvijā ar to nodarbojas arī oficiālās politiskas vai pat varas aprindas. Kā gadījumā ar t. s. valodu referendumu, kas nebūtu noticis bez Rīgas mēra Nila Ušakova un Jāņa Urbanoviča atbalsta, vai gadījumā ar “Nepilsoņu kongresa” (“NK”) aktivitātēm. To būtību rezumē “SC” biedres Elizabetes Krivcovas aģentūrai “Regnum” sniegtās intervijas virsraksts: “Mēs nodemonstrēsim iedarbīgu paņēmienu varas iestāžu ietekmēšanai.” Un, cik noprotams, galvenā svira, kā “iespaidot parlamentu darbu”, atkal būs politapvienība “Saskaņas centrs”, kas pirms pašvaldību vēlēšanām neafišēja īpašu tuvību ar nepilsoņu kongresmeņiem, lai, kā dažs teica, “neaizbaidītu latviešus”.
Valodu referenduma rīkošanas atbalstītāji skaidroja, ka tas nemaz neesot par valodu. Bet “NK” mērķis esot nepilsoņu institūta likvidācija.
Taču, liekot uzsvaru nevis uz naturalizēšanos, bet laikam uz pieminēto “iedarbīgo paņēmienu” demonstrācijām, kas tad novestu pie kaut kāda pilsonības nulles varianta paveida un līdz ar to lielā mērā zaudētu jēgu gan 1990. gada 4. maija Deklarācija, gan 1991. gada konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu. Prasības par šo pamatdokumentu revīziju “NK” dibināšanas pasākumā izskanēja, tāpat kā prasība svītrot “revanšistisko” atsauci uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts atjaunošanu vispār. Šķiet, ka “NK” dibinātāju politiskā filozofija ir atšķirīga, jo, piemēram, “NK” pagaidu valdes loceklis Aleksandrs Giļmans savulaik, publicistiski prātojot par Latvijas valsts kā absolūta ļaunuma iznīdēšanas iespējām, savā izdomā ir zīmējis arī ainu par Latviju Krievijas sastāvā, turpretī citi “NK” aktīvisti runā par politiskas nācijas veidošanu tepat, Latvijā. Pagaidām nav skaidrs, uz kāda pamata, ja reiz valsts tiesiskās pēctecības princips tiek noliegts vai apšaubīts. Tikmēr “Pilsoņu un nepilsoņu savienības” priekšsēdētājs Vladimirs Sokolovs (IMHOclub) uzsver kādu citu pēctecību – “PSRS tiesību pārņēmēja ir Krievija, tāpēc tai ir likumīgas tiesības bažīties par nepilsoņu likteni”. Zīmīgi, bet līdzīgā veidā ar atšķirīgiem jēdzieniem pēc vajadzības mīl operēt Krievijas Ārlietu ministrija. Nepilsoņi, minoritātes, krievvalodīgie, tautieši – tik daudz ļaužu kategoriju, un visas nesaudzīgi apspiestas…
Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Kalniņš šo apsūdzību raksturošanai reiz izmantoja anglosakšu politiskajā leksikā iegājušos idiomātisko teicienu “red herring” jeb “sarkanā siļķe”, ko lieto, lai apzīmētu apzināti pasviestus argumentus, kas novirza no lietas būtības.
Bet mēdz gadīties, ka manevrs neizdodas un pat rada pretēju efektu, kā notika ar valodu referendumu, kas arī bija sava veida “sarkanā siļķe”, līdzīgi kā “NK” tagadējās prasības. Vismaz pilsoņu vairākums aptvēra, ka valsts valodas lietojuma telpas saglabāšana ir patiesa problēma.
Ko apliecina kaut vai Valsts valodas centrā krasi pieaugušais sūdzību skaits par Valodas likuma normu neievērošanu. Vai atkal presē diezgan plaši apcerētā AS “Liepājas metalurgs” padomes priekšsēdētāja Sergeja Zaharjina nesenā uzstāšanās Ministru kabinetā, kur atklājās, ka viņš latviski nerunā un varbūt ne vārda nesaprot – valodas zināšanas pēc pilsonības iegūšanas acīmredzot bija strauji noslīdējušas līdz nullei… Īsti simbolisks gadījums, kurā savijas pie mums ierastā izdabāšana ekonomiski svarīgām personām (kas tomēr noved uzņēmumus līdz kraham), pilsonības piešķiršana, valoda un galu galā jautājums par nacionālajām interesēm.
