Par izsapņoto māju un realitāti. Ingrīdas Burānes aprīļa kultūras pieturzīmes 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atceras spilgtākos aprīlī piedzīvotos kultūras notikumus.
Tā nudien bija skaista diena, kad vairāku paaudžu keramiķi un citu mākslas veidu pārstāvji, mākslas vēsturnieki un interesenti no dažādiem novadiem, Rīgas darbnīcām, iestādēm, izbrīvējušies no sava ikdienas ritma, satikās Daugavpilī. Un tik saprotami, ka pēc pandēmijas atsvešinātības attālināšanās no pasaules ziņu kanālu šausmām, pārsteidzošas atkalredzēšanās un citi prieki emociju vilni uzsita augstu, brāzmaini un visaptveroši. Bija jau arī gana nopietns iemesls, jo 22. aprīlī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs iesāka pavasara izstāžu sezonu ar sešām jaunām ekspozīcijām, visas aplūkojamas līdz 26. jūnijam: “Atspulgi” (igauņu mākslinieki), “Eseju arēna” (Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzienska solo skate), “Ebreju mākslinieki starpkaru Latvijā: meklējumos”, “Labāk nebūs!” (lietuviešu mākslinieki), “Nav izņēmums” (Latgales reģiona mākslinieku darbu izstāde) un dienas centrālais notikums bija jaunas izstāžu telpas – Martinsona mājas – atklāšana. Tiesa, garajā runu plūdumā Latvijas starptautiski pazīstamākais keramiķis tika pieminēts maz, lai neteiktu – nemaz. Vairāk skanēja mūsdienām tik raksturīgā provinciālā pašdaudzināšanās par visu zvaigznāju spozmēm, labākajiem no labākajiem, izcilībām un vēl lielākiem spožumiem. Tonis, kas, manuprāt, īsti nepiedien nopietniem māksliniekiem, bet lai nu paliek atklāšanas peripetijas, ziedu spaiņi un bajāriskie cienasta galdi. Tie pēc būtības tik sveši Keramiķa sadzīviskajai vienkāršībai, pat pieticībai.
Pēteris Martinsons (1931–2013) visu mūžu meklēja savu māju. Māju sajūtu. Māju ar dvēseli, kurā darbi nebūtu sapakoti kastēs un līdz askētiskajai guļasvietai jāspraucas pa šauru eju. Jo vairāk gadi ritēja, jo mazāk viņš par to ieminējās un jo traģiskākas kļuva viņa acu dzīles. To redzēja un sajuta katrs, kas viņu labi pazina. Pēterim piemita liela mākslinieka dižciltība – nepazemoties, nelūgties, nemeklēt dažādus apkārtceļus ērtībām un privilēģijām. Iespējams, ka tieši māju sajūtas trūkums bija tas, kas aizvien biežāk un biežāk lika doties ceļā – uz simpozijiem, meistarklasēm, lekcijām, žūrijām, organizāciju komitejām un radošajām darbnīcām teju visos kontinentos.
Netiešas atsauces par šādu dzīvesveidu var lasīt Gidona Krēmera grāmatā “(ne) spārnotas domas” (“Aminori”, 2022), tās izdošanu uzskatu par aizvadītā mēneša otru nozīmīgāko notikumu. Doma par Martinsona māju radās, kad mākslinieks savu darbu lielāko kolekciju uzdāvināja dzimtajai pilsētai un ar tās parādīšanu skatītājiem 2013. gadā tika atklāts mākslas centrs.
Manuprāt, visai zīmīgi, ka ēkā savulaik atradusies pulvera glabātava. Tādā nozīmē vieta vēsturiski atbilstoša māksliniekam, kurš radīja sprādzienam līdzīgu ietekmi uz Latvijas māla, porcelāna, šamota, akmens masas, klinkera radošo izmantojumu un izpratni. Tik spēcīgu, ka tās atbalsis vēl joprojām jaušamas Pētera audzēkņu, studentu, diplomandu radošajos darbos un domāšanā. Diemžēl Pētera profesionālisms un meistarība nav sastopama, atklājama, ieraugāma jaunizveidotajā namā un ekspozīcijā “Sapņu pilsēta”. Varētu teikt, ka ēka ir atklāta, bet Pētera Martinsona māju sajūta un sapņu realizācija ir vēl nākamībā darāms un padarāms darbs.
Pagaidām redzamās ekspozīcijas galvenais trūkums – tās veidotāji izvēlēto koncepciju nav varējuši sabalansēt, saskaņot ar mākslinieka darbu raksturu, individualitāti, noskaņu utt. Proti, atsaucoties uz Pētera Martinsona sākotnējo profesiju – arhitekts, ekspozīcijas veidotāji būvējuši pilsētu no dažāda lieluma kubiem, podestiem. Aizmirstot, ka arhitektūras un labas pilsētbūvniecības viens no pašiem svarīgākajiem nosacījumiem ir veidot tādu telpisku vidi, kura ir ērta, funkcionāla, cilvēka dzīves nepieciešamībām atbilstoša. Izstādes podestu krāvumā nav ievērots ne mērogs, ne proporcijas, nemaz nerunājot par to, ka šajā “Sapņu pilsētā” plānots pārvietoties tikai pa vienu ielu (protams, darbu drošība!). Kad dienas gaitā vairākkārt atgriezos ekspozīcijā un mēģināju izlavierēt starp saplākšņa “māju” jucekļiem, lai Pētera Martinsona apaļskulptūras aplūkotu no dažādiem rakursiem, zāles uzraugs laipni paskaidroja, ka pārvietoties starp nesamērīgajiem mākslas darbu paliktņiem nav atļauts. Tas nozīmē, ka apmeklētāji, skatītāji (starp viņiem daudzi, kuri Pētera darbus redzēs pirmo reizi), ierodoties “Sapņu pilsētā”, ar pašu sapni – ar Pētera augstvērtīgo un unikālo mākslu – nesatiksies. Pilnapjoma, brīvstāvoši darbi prasa citus eksponēšanas nosacījumus nekā plaknes māksla. Sasēdināt Pētera individualizētās un spārnu kroku ieglazējumā personalizētās vārnas kā bezdelīgas uz telefona vadiem (dzīves, dabas likumības nav mākslas likumības!) nozīmē postīt Pētera ieguldīto darbu un atņemt skatītājam atklāsmes, pārsteiguma prieku. Mākslas darbiem traucējoša ir arī nesamērība “māju” numerācijā, vietu vietām podestu cipari ir lielāki par konkrēto priekšmetu un traucē tā nolasāmībai. Tikpat nefunkcionālas un skatītājiem neērtas ir divas uzziņas lapas, kurās grūti orientēties un kuras nākotnē pētniekiem būs pilnīgi neizmantojamas kaut vai tā fakta dēļ, ka nav norādes, kas tas par sarakstu un kas to veidojis.
Vēl sāpīgāka un skumdinošāka ir Pētera Martinsona zīmējumu eksponēšanas (ne)kultūra. Zīmējums Pēterim bija meditācijas veids, ierosmju pieraksti, dienas sajūtu un pārdomu materializējums. Vairākumam mākslinieku zīmējums lielāko tiesu ir idejas noskaidrošanas ceļš, dienasgrāmata, ieceru pārbaudījums, idejas saglabāšana – intīmākais darba process un uzticēšanas skatītājiem. Zīmējumā svarīgs ir viss – papīra virsma, tonalitāte, darbarīks – spalva, zīmulis, ota u. c. līnijas biezums, trauksmainums, kompozīcijas veidošanas paņēmieni utt., utt. Šajā ekspozīcijā Pētera zīmējumi ir vienkārši iznīcināti. Tie vardarbīgi uznesti uz stikla plāksnēm, mainot paša mākslas darba raksturu un jēgu. Turklāt tā saucamie zīmējumi novietoti ēkas sānu jomos, pretī logu ailām. Gaismas plūsma rada spilgtākus vai izlīdzinātākus mākslinieka neplānotus papildinājumus, atspīdumi traucē, iejaucas sarunās ar mākslinieku, izteiksmi, viņa domāšanas veidu.
Pavisam cita aina paveras Valmieras muzeja Izstāžu namā, kur iekārtota ekspozīcija no Marka Rotko mākslas centra kolekcijas – “Pēteris Martinsons. Sajūtu arhitektūra” (1. aprīlis – 28. maijs). Visi grafikas un keramikas darbi loģiski, atbilstoši telpvidei, tās nosacījumiem un raksturam izvietoti ēkas abos stāvos. Apskatāmi, iepazīstami, no jauna satiekami, pārdzīvojami un bagātinoši. Ekspozīcijas darbu atlasi un iekārtojumu īstenojuši Marka Rotko centra cilvēki. Kas traucēja ar tādu pašu godaprātu, veiksmi un rezultātu neizniekot Pētera Martinsona dāvinājumu, par to turpmāk jādomā gan centra vadībai, gan darbiniekiem, lai Latvijas keramikas vērtības (arī citu Ķīpsalas meistaru) nepaliktu skatītājiem neatklātas.
