Ministriem jādzīvo pastāvīgās bailēs, ka Valsts prezidents viņus proklamēs par āžiem. Egila Līcīša feļetons 38
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts gadadienā parunāsim par pašreizējo valdību. Turklāt nevis kā cilvēki ar neveselīgu iztēli, bet gan no objektīvu un lietpratīgu vērotāju skata leņķa. Jārunā, jo valdība savas neprasmīgas rīcības vai kosmosa spēku ietekmē sāk novirzīties no pareizā kursa. Jāuzdod jautājums, vai tās vājums un snieguma tālāka pasliktināšanās nenovedīs pie tā, ka simpātiskie cilvēki no koalīcijas paspēlē varu pēc nākamā rudens vēlēšanām?
Kā darbības novērtēs post-covid-19 sabiedrība, dodoties uz balsošanas kabīnēm? Vai jaunā valdība nepulcēsies gluži citā modifikācijā un kombinācijā? Vai vienotībnieku, bordāniešu, Dzintara latviešu un Jaunupa resgaļu cerības ieņemt amata krēslus atkārtoti netiks ruinētas?
Jau skaidrs, ka Krišjāņa Kariņa komandas deklarētais četru gadu laikposmā aizsniegties līdz ziemeļvalstu dzīves standartiem tā arī paliks uz papīra. Ja mūsējais ārlietu ministrs var kaut kā sarunās ar zviedru, somu galvenajiem ārlietniekiem nokārtot, ka skandināvi apstājas izaugsmē, pagaida, kamēr Latvija aizelsusies pieklibo klāt, tad vēl varētu domāt uz pakaļdzīšanās pozitīvu iznākumu, bet citādi ne.
Iedzīvotāji, iekrituši dziļāk finansiālajās grūtībās, paredz, ka tālāk knapināšanās kļūs jo dienas, jo lielāka, bet trūkumcietēji drebinās, kā izvilkt bada ziemu. Sarežģījumi gaidāmi arī darbaļaudīm, ja, zaļo kursu īstenojot, aizliegs rakt kūdru, būs jāver ciet gateri, bez darba un maizes kumosa paliks zāģeri – ar ekonomiku būs šreijā.
Arī dzimumu jautājumos nav rasts risinājums. Sāpīgi, bet nav piepildījies plāns izveidot Latvijā iekļaujošu demokrātiju un kaut cik iedzīvināt attīstīta liberālisma elementus. Izskatās, kosmopolītisko uzskatu piekritējiem, kas studējuši Sorosa finansētās augstskolās, nav izdevies izkvēpināt tautā arvien dzīvo priekšstatu, ka nacionāla domāšana nav anahronisms.
Arī konservatīvisms, ko ar ultraliberālā paisuma vilni vēlējās apgāzt taisnā progresīvā ceļa gājēji, nav izrādījies tik sarūsējusi un izļodzīta konstrukcija, kāds izskatījās. Šis pagrieziens nav panākts, tāpēc ar sekošanu eiropeiskām vērtībām bijis jāpiebremzē.
Tas nu ir šāviens desmitniekā, lai nopelnītu ierakstus vēlētāju melnajos blociņos un mazinātu uzvaras izredzes vēlēšanās!
Tā vien liekas, ka tauta vienprātīgāk atbalstīja agrāk pat asi konfliktējošu koalīciju, jo tā tomēr kopsolī gāja uz priekšu, nevis kā tagad, kad valdības locekļi, elkoņos saķērušies, viens otru stutēdami, harmoniskā vienībā dodas uz kraujas malu.
Arī kādreizējie trokšņotāji jaunie konservatīvie, kuri uzvedībā bija kauslīgi un pārgalvīgi, ir stipri sašļukuši ambīcijās, ar citiem kopā sasieti kā baļķi, peld pa straumi – pretī bezdibenim. Tas ir briesmīgi, ja, mūžīgā karastāvokļa ar vīrusu nokausētiem, ministriem vēl jādzīvo pastāvīgās bailēs, ka Valsts prezidents viņus proklamēs par āžiem!
Tas diagrammā bija Latvijas zaudējumu stabiņš, bet ir arī panākumu puse. Acis aizmiglojas, pilnas ar lepnumu par parlamentā izdarīto varoņdarbu – trim kolēgām no ķešas izrauto vēlētāju doto mandātu – un pār vaigiem norit pāris prieka asaru.
Tā Saeima tikusi vaļā no nesaprātīgiem mežoņiem, kas nekad nav izjutuši – cik forši būt vakcinētiem! Izsvītrojot neaptēsto trio no parlamentāriešu saraksta, Saeimas dalībnieku sastāvs kļūst ievērojami spēcīgāks. Delikāti ieklepojoties, pārējie saeimieši sargājās aizvainot bezdarbībā nīkstošos kolēģus ar algas izmaksāšanu – viņiem slēdza arī Saeimas kases lodziņu!
Nē, arī turp ceļš nostopēts, un jāvaicā, kā viņi iztiks bez valsts pirmās virtuves šefpavāra teicami pagatavotiem langustiem, rostbifiem un pīles krūtiņām, ko nažu un dakšiņu šķindoņā turpinās ka šņakt baudīt bijušie darbabiedri?
Vēlētu priekšstāvju atstādināšanu no pienākumu pildīšanas Eiropas Savienībā var uztvert kā kuriozu lēmumu, bet paldies, ka ir optimistiski noskaņoti deputāti, kas parūpējas, lai Mūrnieces valstība, Augstais nams nebūtu garlaicīgākā vieta uz zemes, un vērotājiem nerastos iespaids par Latvijas Republikas likumdevēja orgānu kā aprobežotības citadeli.