Ivars Bušmanis: Par izglītību jāuztraucas ekonomikas ministram 4
Izglītības reformai nepieciešamos likuma grozījumus Saeimā koalīcija solījusies pieņemt līdz Jāņiem. Kompromisa cena ir jautājuma par sešgadniekiem 1. klasē atlikšana.
Saeimas politiķu lēmumi un argumenti neliecina, ka viņi apzinātos – no izglītības kvalitātes un piemērotības darba tirgum ir atkarīga valsts ekonomikas izaugsme nākotnē. Nedomāju tik vienkāršoti, ka, laižot bērnus sešu gadu vecumā skolā, jau 18 gadu vecumā viņi sāks man gādāt pensiju. Arī es šaubos, vai, sākot mācīt sešu gadu vecumā, iegūsim iespējami labāko zināšanu un līderības apvienojumu pilngadībā.
Šobrīd tie, kas vēlas dzīvot tikpat labi kā Rietumeiropā, paši brauc turp. Es vēlos, lai mēs Latvijā dzīvotu tikpat labi. Taču, kā esam noskaidrojuši Latvijas Bankas un “Latvijas Avīzes” organizētajās “Reģionu sarunās par labklājību”, to nepiedzīvosim nekad, ja vien izglītības sistēma paliks tāda pati.
Jaunu uzņēmumu radīšanu, kas saražotu produktus ar augstu pievienoto vērtību, bremzē darbinieku trūkums ar pietiekamām zināšanām. Vidusskolās skolēnu īpatsvars ar izciliem rezultātiem vismaz vienā mācību priekšmetā Latvijā ir zem 10% jeb divreiz mazāks nekā Igaunijā, Vācijā, Dānijā, mazāks pat kā Krievijā. Latvijas labākā universitāte globālajā reitingā ir aiz 800. vietas, un augstskolu par daudz…
Latvijai izglītībai atvēlētās naudas īpatsvars (16%) budžetā ir augstākais Eiropā – augstāks nekā Somijā, kuras izglītības sistēmu bieži piesaucam par paraugu. Kur aiziet nauda? Latvijā ir lielākais skolotāju skaits un plašs, dārgs skolu tīkls, secinājis Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks, kurš padziļināti pētījis izglītības sistēmas iespaidu uz ekonomiku. Algām nepaliek naudas. Nekonkurētspējīgā atalgojuma dēļ cieš mācību kvalitāte. Centralizēto eksāmenu vidējais vērtējums matemātikā gadu no gada pasliktinās. Labākie skolēni neizvēlas strādāt par skolotājiem. Skolēnus māca skolotāji, kam pašiem bijušas vājas sekmes. 52% skolotāju, kuri paši vidusskolu beidza no 2009. līdz 2013. gadam, bija vidējas un vājas atzīmes matemātikā. Vājās zināšanas atražojas.
Nonākam pie izglītības kā ekonomikas kategorijas. Arī bankas “Citadele” galvenais ekonomists Mārtiņš Āboliņš uzskata tāpat: “Ekonomiskajā politikā nav svarīgāku jautājumu, ko šodienas likumdevēji var izšķirt.”
Bet izskatās, ka ministram Kārlim Šadurskim vienam pašam ir vajadzīga šī reforma. Kaut iecerētā izglītības satura uzlabošana ir tikai puse no nepieciešamās, bet skolu tīkla pārkārtošanu viņš liek veikt pašvaldībām – sak, “grieziet sev paši!” tā vietā, lai vidusskolas pārņemtu savās rokās.
Ne premjeram, ne ekonomikas ministram izglītība nav prioritāte – pretējā gadījumā censtos paspēt nolemt līdz vēlēšanām, nevis pāradresēt nākamajai Saeimai. Kompromiss par izglītības reformu ir apcirpta ekonomikas izaugsme nākotnē.
Neesmu manījis ekonomikas ministru atbalstām izglītības reformu. Ne jau tāpēc, ka “Vienotības” valdes priekšsēdētājam pienāktos atbalstīt partijas rosinātās lielākās reformas. Es gaidu Arvila Ašeradena vērtējumu izglītības reformas nepieciešamībai no ekonomikas ministra skatpunkta.
Ja Ašeradenam viņa vadītajā Ekonomikas ministrijā ar sešiem ekonomistiem, pieciem analītiķiem un diviem ekonomikas zinātņu doktoriem pietrūkst, lai nonāktu līdz šādiem secinājumiem, vajadzētu paļauties uz Latvijas Banku, kurā strādā 30 ekonomisti un 18 ekonomikas zinātņu doktori. Latvijas Banka secina: nākotnes ekonomikas izaugsme atkarīga no šodien veiktajām reformām izglītībā.
Intervijā “Vai varai ir vīzija?” pērn rudenī Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja Laimdota Straujuma “LA” atzina, ka nonākusi pie tāda paša secinājuma, ka izglītībai ir jābūt prioritātei: “Tā nav tikai katra cilvēka izvēle, tas ir nācijas izdzīvošanas jautājums.” Bet tā nav kļuvusi ne par partijas “Vienotība”, ne visas valsts prioritāti.
