Zemessargs Cepurītis: “Ja visa valsts savilksimies dūrē, krieviem nebūs tik viegli” 113
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau sesto reizi Zemessardzes 56. Jēkabpils kaujas nodrošinājuma kaprālis Edmunds Cepurītis strādā ar jaunajiem zemessargiem pamatapmācības nometnē. Intervijā viņš stāsta par šīs nometnes ikdienu, zemessargu rindu papildinājumu un personīgo gandarījumu par savu darbu “Meža Mackevičos”.
Kā tu jūties – vai kā karavīrs vai kā civilā darba veicējs – tajā taču pavadi daudz vairāk laika?
Ļoti interesants jautājums, es droši vien ļoti dziļi sirdī esmu karavīrs, es zinu to, ka mūsu tēvuzeme ir jāaizsargā. Man nav bijis tā, ka visi iepriekšējie – tēvs, vectēvs – būtu profesionāli karavīri.
Jā, vectēvs karoja Pirmajā pasaules karā, bet nākamajā pasaules karā viņš netika. Tā nav dzimtas tradīcija, bet es – nezinu, kad tas notika, kad sapratu, ka man tas ir diezgan svarīgi.
Aizstāvēt savu zemi, savu ģimeni. Tas arī ir saistīts ar visu pārējo. Protams, es sevi redzu kā patriotu, kā šīs zemes un savas ģimenes aizstāvi.
Tad, protams, viss pārējais – mūsu Satversme un viss, kas ar to ir saistīts.
Parastajā dzīvē esmu vienkāršs puisis ar saviem hobijiem, savu ikdienas darbu, un ne ar ko neesmu citādāks kā visi pārējie, kas atrodas šeit. Viņi visi ir tādi paši kā es.
Kopš kura gada esi bruņotajos spēkos, kad dienēji obligātajā dienestā?
Beidzu dienēt, tas bija viens gads, 1998. gada rudenī. Tur arī dabūju savu kaprāļa pakāpi, obligātā dienesta laikā.
Tad pagāja laiks, pēc armijas domāju, kā tā var, ka tevi komandē citi, jāskrien pēc citu pavēlēm, bet tad pienāca 2007. vai 2008. gads un sapratu, ka ļoti gribu tur atpakaļ.
Un sakritība bija tāda, ka es aizeju, palikusi ir pakāpe kaprālis un man uzreiz iedod komandēt nodaļu Zemessardzes 56. bataljonā. Tolaik bataljona komandieris bija majors Vucāns.
Vai neesi sarūgtināts, ka joprojām esi kaprāļa pakāpē?
Es laikam esmu viens no tiem interesantajiem karavīriem, kas negrib kļūt par ģenerāli. Es uzskatu, ka nav nekā interesantāka un patīkamāka, kā būt ar viņiem šeit.
Iet maršos, būt tajā kaujas līnijā, būt epicentrā, iet un vadīt, saprotot, ka no tevis ir atkarīgas tieši šo puišu un meiteņu dzīvības. Kā to visu izplānosi, kā to jutīsi.
Īstenībā armijā daudz kur no svara ir – nezinu, vai būs pareizi teikt, – čuika. Tu ej un iekšēji saproti, ka te būs slēpnis, jo gados iegūtā pieredze pasaka priekšā, ka šī vieta ir ļoti piemērota slēpnim. Tā arī bieži vien ir bijis.
Es palaižu uz priekšu izlūkus, viņi atnāk, saka – jā, ir!
Skaidrs, ka kara situācijā komandieris atbild par visiem sev pakļautajiem, bet arī šeit mācībās nākas šaut ar kaujas patronām.
Es teiktu, ka šajā situācijā pat vairāk jāuzņemas atbildība, jo šeit cilvēki ir atnākuši brīvprātīgi. Kad sāksies karš, neviens nejautās un tu iesi un vienkārši aizstāvēsi savu tēvuzemi. Šeit jau ir pavisam citādi.
Uz šejieni atnākuši cilvēki, kas grib iemācīties aizsargāt savu tēvuzemi, un tāpēc uz tās ugunslīnijas ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Piesardzība tur ir mazākais, es vairāk uzskatu, ka ir jābūt tādai profesionalitātei, lai paspētu viņu nomierināt īstajā laikā, lai viņš sasniedz savu mērķi, uz ko te ir atnācis.
Ar cilvēkiem ir jārunā, un tie cilvēki, kas pirmo reizi tur ieroci rokās, tiem ir vissmagāk.
Tiem, kas ir gājuši Jaunsardzē, viss ir vienkārši. Šajā iesaukumā – pamatapmācībā – ļoti liels procents ir tādu, kas vispār pirmo reizi ir paņēmuši ieroci.
Es pieļauju, ka viņiem daudz ko licis saprast 24. februāris. Sapratuši, ka viņi dzīvo mierīgā valstī, bet kādā brīdī viss var pagriezties par 180 grādiem un vairs nedzīvos mierīgā valstī.
Un tāpēc cilvēki te ir atnākuši – tie nav čīkstuļi, rauduļi. Viņi zina, uz kurieni ir nākuši. Viņi nākuši ar mērķi iemācīties. Man šī ir piektā vasaras nometne un viena bija ziemā.
Šajā nometnē redzu – cilvēkam sāp kāja, reāli ļoti sāp, bet viņš iet.
Vai ir atšķirības starp pirmajām nometnēm un šo?
Toreiz bija lielāks skaits cilvēku, bet tādēļ, ka notika reizi gadā. Tās bija vēl interesantākas, vēl izaicinošākas, jo tajās bija vairāk ieroču veidu, ar ko mēs trenējāmies. Ar tiem apmācīja mūsu topošos karavīrus. Toreiz bija sūrāki apstākļi.
Ēdām no saviem katliņiem, tagad mums ir paplātes. No morālā viedokļa šeit ir vieglāk, nekā bija pirmajā. Kad tu pirmajā nometnē ielīdi smilšainā teltī, kas uzcelta uz tīrām smiltīm, tev tur bija jāguļ un tā formiņa jānoliek kaut kur. Vai tā no rīta bija smilšaina vai nebija, tu cēlies un skrēji.
Tagad mēs ieejam istabā, mums ir foršas dušas, toreiz mazgājāmies zem parastas caurules ar ūdeni, kas bija iesūknēts no ezera. Tā nometne bija sūrāka, taču interesantāka.
Lauka kaujas iemaņas, citas apmācības, nekas jau nav mainījies, instruktori šeit atlasīti labākie. Šeit tiešām ir vieni no labākajiem instruktoriem, ar kādiem man ir nācies strādāt.
Bet es uzskatu, ka varēja parādīt tos ieročus, ar ko mēs darbosimies ikdienā, kad aiziesim uz saviem bataljoniem. Viņi aizies uz saviem bataljoniem, un tur būs pavisam citi ieroči.
Bet te pat neparādīja. Labi – es nerunāšu par šaušanu, varbūt ir jātaupa munīcija. Bet vismaz to pašu primitīvāko – izjaukšanu – varētu parādīt. Lai viņi zina, kas tas par ieroci.
Piemēram, krievu kalašņikovs. It sevišķi tagad, kad ir lielāki draudi no tās puses, kur tas ir pamatierocis.
Kas tevi īpaši uzrunājis no latviešu karavīru vēstures?
Mani ļoti aizrāva Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”. Man jau bija patriotisms uz simt procentiem, bet, izlasot “Dvēseļu puteni”, tas man palielinājās uz kādiem simt piecdesmit procentiem.
To lasīju jau tādā nopietnā vecumā. Droši vien jau biju sācis darboties Zemessardzē. Izlasīju “Nameja gredzenu”, visas citas Grīna grāmatas. Man ļoti patika filma “Dvēseļu putenis”, skatījos aizrautu elpu. Protams, tur nevar būt viss, kas grāmatā, bet vienalga ļoti laba filma.
Kā mēs varam nosargāt Latviju, kas ir nepieciešams? Kādreiz tu teici zemessargiem: iedomājieties, kāds jūs būsiet spēks, ja visi būsiet stipri kopā, bet, ja Latvijā visi būs kopā, kas gan tas būs par spēku!
Tā ir saliedētība. Nedod Dievs, ja pienāks grūti laiki mūsu valstī, tad latviešiem jābrauc atpakaļ. Es piekrītu, ka šeit nav tā pasakainākā zeme naudas nopelnīšanas ziņā, bet, ja ir pienācis tāds laiks, jābrauc visiem atpakaļ.
Ļoti daudz mūsu brāļu un māsu ir izklīduši pa citām Eiropas valstīm. Un es domāju – vienalga, kas nāks pretī, nebūs tik vienkārši, ja būsim saliedēti. Ja visa valsts savilksimies dūrē, nebūs tik viegli.
Pamatapmācības nometnē aizvadītas jau divas nedēļas, palikusi vēl viena. Vai jūti atšķirību jaunajos zemessargos?
Tā ir ļoti liela. Tā ir atbildība. Visvairāk man patīk, ka viņi sāk jau veidot komandu. Šodien to ļoti labi redzēju maršā. Viņi jau ir viens par otru. Tas vairs nav Jānis no kaut kurienes, bet tas ir Jānis no manas nodaļas, vai Anna – viņa nav vienkārši kaut kāda meitene, bet tā ir manas nodaļas meitene.
Tā ir saliedētība, es nevaru spriest par citiem vadiem, bet spriežu par savām divām nodaļām – piektajā nodaļā no dažādām vienībām sabraukuši puiši un meitenes, viņi pārstāv trīs veselas vienības, trīs bataljonus. Un tagad jau viņi ir viens vesels. Sestajā nodaļā ir Jēkabpils bataljona apmācāmie, un viņi arī ir saliedējušies.
Es redzu, ieeju viņu istabiņā, kur viņi guļ, un redzu, kad visi pieceļas – paskatās, vai tas dvielītis ir kārtībā, noloka apkaklītes, kad stāv ierindā, palīdz viens otram. Šodien maršā nesa piektās nodaļas karavīru, viņu stūma, uzmundrināja, viss tika noņemts, lai viņam vieglāk.
Lūk, tā ir tā saliedētība, kas izveidojusies. Kad viņi šurp atbrauca, visiem bija tukšums acīs, pārbīlis no rīta – nez kas būs. Tā taču armija, un visi saskatījušies filmas, it sevišķi par kaut kādām specvienībām – ka tūlīt liks skriet nenormālos gabalus un nez ko darīt. Bet šajā nometnē viņi ir malači, ļoti labi turas.
Pat ja viņiem ir kādas traumas, viņi vienalga visu dara. Citās nometnēs bija citādāk – man ir trauma, lūdzu, mani atbrīvojiet, pasēdēšu maliņā! Tagad tā nav – iedzer pretsāpju tableti un iet, un dara. Tā saliedētība – ir skaisti.
Tomēr kā tieši izveidojas šāda saliedētība?
Patiesībā darbs jāiegulda arī mums, instruktoriem. Tas viss ir jāpasniedz, jāizskaidro cilvēkam, ka šeit tu vairs neesi kā personība, tu esi kā personība viens, bet viens pats tu šeit būsi nekas, tu šeit esi tikai tad, kad esi ar kolektīvu, ar saviem biedriem – tikai tad tu esi spēks.
Vienalga, cik tu vari būt fizisks, tu vari aizskriet viens, bet no tā nebūs nekāda labuma, kamēr neatskries visi. Šis ir tas interesantais, slidenais darbs, kas liek tam cilvēkam saprast, ka tu vairs nevari būt viens.
Es viņiem teicu – jūsu nodaļa ir tik stipra, cik tās vājākais posms. Tā ir jūsu ķēde. Ja jūs tam vājajam posmam nepalīdzēsiet, tad ķēdei nav nozīmes. Tā sašķelsies, un nebūs nekāda labuma. Un viņi divās nedēļās to ir ļoti labi sapratuši. Teiksim – nekad man nav paticis sodīt, sodamērs – tā jau ir galējība, ja es redzu, ka negrib saprast.
Bet, ja redzu – cilvēks kļūdījies, ir noguris, it sevišķi ar tiem ieročiem, es domāju – viņi lielākā daļa ir nolikuši savus ierastos darbarīkus – te sanākušie pavāri, frizieri vai tie, kas strādā pie kompjūtera, viņi nospieda pogu, izslēdza kompjūteru un atnāca uz šejieni. Un mēs viņiem iedodam ieroci. Protams, mēs stāstām, ka bez ieroča šeit tu nekas neesi.
Armijā nevari būt karavīrs bez ieroča. Karavīrs bez ieroča – tu esi gaļa, jo tevi vienkārši bezjēdzīgi nogalinās.
Bet viņš aizmirst to ieroci, es saprotu, pirmā nedēļa, kā jau citās nometnēs, viņi sevi nodod – kad atceras par aizmirsto ieroci, tad nenormāli ātri skrien tam pakaļ.
Tad pienāk brīdis, kad rodas sapratne, ka ierocis ir ļoti svarīga viņa daļa. Es saku – trīs nedēļas tā ir jūsu trešā roka. Jūs nevarat savu roku atstāt kaut kur. Tai visu laiku jābūt līdzi.
Bet, no otras puses, ko mēs varam no viņiem gribēt. Ja viņi šeit būtu jau gadu, tad tā būtu nolaidība, ja kaut kur atstātu automātu.
Vai ar šiem jaunajiem zemessargiem pēc šīs nometnes tu varētu iet nopietnos uzdevumos?
Jā, ar lielu daļu jau var. Te ir tādi cilvēki, kas jau būtu spējīgi. Domāju, ka viņi visi dotos uzdevumos, tikai tur viss varētu atklāties.
Mēs visi domājam, ka mēs varam, bet, kad jāsāk šaut uz cilvēku un nevis papīra mērķi, tad viss kļūst redzams.
Varbūt viņš šeit pamatapmācībā mērķī sašauj visas lodes desmitniekā, bet, kad pretī piecelsies cilvēks, vai tad varēs iešaut desmitniekā? Grūti pateikt, kamēr tas nav noticis.
Šobrīd visai aktuāla ir diskusija – cik ilgā laikā iespējams sagatavot labus karavīrus. No pieredzējuša virsnieka esmu dzirdējis, ka to var izdarīt pat trīs mēnešos.
Es domāju, ka vienpadsmit mēnešos pat Latvijas brūno lāci ar riteni iemācītu braukt. Protams, ka trīs mēnešos to var izdarīt – ja ir pietiekami resursi, pareizi visu dara, apmāca.
Tas nozīmē munīciju, piekļuvi dažādu veidu ieročiem, arī tādiem, ar ko viņiem sanāks saskarties. Trīs mēneši ir pietiekami arī medicīnas apmācībā, lai varētu pats sev sniegt palīdzību, ja būs ievainojums.
Tas, ko šeit mēs trijās nedēļās esam iedevuši, – tas ir skelets. Trijās nedēļās viņam jau ir skelets lauka kaujas iemaņās. Šaušanā viņa skelets jau ir nedaudz apaudzis ar muskuļiem.
Bet iedomāsimies, kas notiktu, ja viņš šautu mēnesi, turklāt no dažādām pozīcijām, dažādos variantos. Tad viņš jau pēc mēneša būs ļoti advancēts karavīrs.
Ja lauka kaujas iemaņas apgūst trīs mēnešus, tad pilnīga taisnība tam kompetentajam cilvēkam, kas teica, ka trīs mēneši ir ļoti pietiekams laiks.
Bet gada laikā var izveidot ļoti, ļoti labus karavīrus.
Šķiet, darbs Zemessardzē tev ir sirds darbs.
Jā, tas ir sirds darbs. Ja godīgi – es pilnīgi nevienas mācības neizlaižu. Mūsu valstī ir tāds likums, ka ar bataljona izsniegtu izziņu darba devējam ir pietiekami, lai mani atbrīvotu no darba un es varētu piedalīties mācībās.
Un man ir ļoti labs darba devējs. Tas atbalsta Zemessardzi, firmā ir daudz darbinieku, trīs no tiem esam zemessargi.
Firmu sauc “Amber birch”, tā ir finiera ražošanas rūpnīca Jēkabpilī. Priekšnieks ir zelta cilvēks, kolektīvs ir ļoti saprotošs.
Arī tev sevi regulāri jāuztur formā, ko tev nozīmē iet līdzi laikam ar jaunajām vēsmām militārajā jomā?
Ja paskatāmies uz to, ko redzēju Zemessardzē pirms piecpadsmit gadiem, mēs esam ļoti pakāpušies uz priekšu, tas ļoti atvieglo dzīvi mums, kājniekiem.
Tas ir ļoti liels atvieglojums – tie droni, artilērijas, mīnmetēju atbalsts, tas ir ļoti liels pluss kājniekiem. Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam gaļa, jau esam spējīgi uz daudzām lietām.
Zini, ka neiekulsies kaut kur, tur aiziet drons, no augšas apskatās, ka tur ir pretinieks, atnāk atpakaļ, un tu jau zini, kas tur notiek. Kad, izspēlējot savus treniņus, redzam, ka tur ir liels pārspēks, tad varam pa rāciju izsaukt artilēriju vai mīnmetējus, atkāpties drošā attālumā, un mūs jau atbalsta.
Mūsdienu tehnikaļ un tehnoloģijas, kas ir mums pieejamas, ir ļoti atvieglojušas karošanu.
Ko esi pārdomājis, redzot notikumus Ukrainā?
Ukrainai es ļoti sekoju, ļoti pārdzīvojām sākumā, kas tur notiks, – nevarēja zināt, kāds būs rezultāts, varbūt tas nav uzbrukums tikai Ukrainai vien, varbūt tā ir uzmanības novēršana no kaut kā cita.
Es domāju – viņiem viss būs labi, atnāks palīgā sabiedrotie. Viņu problēmas bija tādas, ka mēs kā NATO devām ieročus, bet ar tiem ir jāmāk rīkoties. Tas ir tieši tāpat kā tagad pamatapmācībā.
Viņi ir apmācīti ar tiem ieročiem, kas ir tagad, bet, ja iedos citus, tad taču nezinās, kā ar tiem rīkoties.
Ar ukraiņiem ir tāpat – tagad viņi ir apmācīti, ienāk moderni ieroči, tur būs krietni citāds tas spēles rezultāts. Viss ir atkarīgs no tā, cik labi tu esi apmācīts.
Tev var no “Zvaigžņu kariem” iedot lāzera zobenu, bet, ja nemācēsi ar to rīkoties, tas būs bezjēdzīgs.
Tāpēc arī Latvijā mums ir apmācības ar visādu veidu ieročiem. Ja šādu apmācību nebūtu, kāda būtu jēga, ka mums ir šāds apbruņojums.
Karš Ukrainā nav parasts karš ar karavīriem, tas ir karš pret tautu.
Es ļoti, ļoti ceru, ka mums grūtā brīdī būs tieši tāda pati saliedētība.
Ka būsim pilnīgi viens vesels, arī no visām valstīm sabrauks atpakaļ mūsu brāļi un māsas, ka tas cilvēku skaits būs krietni lielāks Latvijā.
