Par gaismu un patriotismu. Ingrīdas Burānes novembra kultūras piedzīvojumi 2
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Atskats uz novembri ir pārdomu un saviļņojuma iekrāsots. Novembris ir ļoti īpašs mēnesis gada ritumā – tas ir mūsu valsts dzimšanas dienas svinību mēnesis, kad lielākā vai mazākā vienotībā nekautrējamies apliecināt mīlestību Latvijai, patriotisko stāju un uzdodam sev jautājumus, uz kuriem varbūt ne vienmēr ir ērti un patīkami meklēt atbildes ikdienas piezemēto vajadzību, savstarpējās nesaprašanās un nevajadzīgās steigas trauksmainumā.
Kad šādā izvērsumā atskatos uz spilgtākajiem mirkļiem mākslā, tad nevaru izdalīt notikumu, izstādi vai izdevumu, jo emocionālais piepildījums un pārdomu summējums ir tik cieši savijies kā grodie mūžības pavedieni, kas nāk no aizlaikiem un ietiecas nepārredzamā, neizdibināmā nākamībā.
Tāpēc tik nelielas detaļas par spilgto gaismu, kuru visās iespējamās formās, intensitātēs, redzamajā gaismā un atblāzmās, dispersijās (jā, šajā sala mēnesī Latvijā daudzviet lokus meta varavīksnes) un laušanas likumībās, atstarošanās leņķos un fotometrijās lika atkal un atkal domāt par mākslas darba sarežģītajiem tapšanas ceļiem, zināšanu daudzumu, kas ļoti tāls no iedvesmas, un par emocionālo piepildījumu, kurš koncentrējas ikvienā uzrunājošā mākslas darba valodā nemirstīgajā Eduarda Smiļģa formulā: “Skaidrība, vienkāršība, kaislība”.
Vērtības, kuras klātesošas brīžos, kad satiekamies ar vēsturi, mākslu un sevi. Plūdums, kurš tik daudzbalsīgs un nepārtraucams kā “Saule, Pērkons, Daugava” skanējumā Mežaparka estrādē vai atmodas gadu saliedētībā pie Brīvības pieminekļa.
Brīvības piemineklis – izgaismots
Brīvības pieminekļa atklāšanas diena 1935. gada 18. novembrī bija visas tautas svētki, jo mūsu centrālā vienotības zīme tapa par tautas ziedotiem līdzekļiem “Tēvzemei un Brīvībai”.
Pieminekļa Gada grāmatās tik zīmīgas ir apriņķu, pilsētu, pagastu Brīvības pieminekļu komitejas locekļu iemūžinātās sejas. Cilvēku, kuri brīvprātīgi veica neaptveramu organizatorisko darbu, tāpat kā Brāļu kapu komitejas tehniskās komisijas sēžu protokoli (pagaidām nepublicēti), kuri atklāj sadarbības, saskaņas iespējamību sūrākajās pretrunās un tapšanas grūtībās.
Pieminekļa atklāšanas ceremonijā toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis arī piesauca gaismu, sakot vārdus: “Atklājot latvju tautas brīvības pieminekli, novēlu tam tik ilgu mūžu, cik ilgi vien saule pār zemi spīdēs!”
Reizēm, kad domās apeju pieminekli, tad redzu šo mūžīgumu tajās grupās, kuras šodienas Latvijā, manuprāt, atklāti un slēpti tiek ierobežotas, niecinātas un pavārdzinātas pretrunīgas likumdošanas birokrātiskajā mežonīgumā: “Ģimene”, “Gara darbinieku grupa”, “Važu rāvēji”, “Brīvība”.
Un tomēr – arī šis gads atšķir jaunu lappusi mūžeņa (Teodora Zaļkalna latviskojums monumentālu notikumu piemiņas zīmēm apcerējumā “Tēlnieciski būtiskais”) sarežģītajā, pretrunīgajā, vēsturiskām netaisnībām un personiskām sadursmēm piesātinātajā pieminekļa vēsturē.
Tajā 2021. gada 18. novembris ierakstījies ar Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda veikumu – daudzu cilvēku saskaņotas rīcības aicināta, kustība “Gaisma mūsu brīvībai” atkal par tautas ziedojumiem īstenoja daudzu domubiedru izloloto skaņas un gaismas performanci kā dāvanu Latvijai. Ceļš no vienas sveces siltās liesmiņas 11. novembra logos līdz mirdzošajām zvaigznēm, pret kurām paceļam acis, noliekot balto un sarkano ziedu veltījumu pakājēs.
Ja uz svētku skatuves Rīgas Brīvības piemineklis ir centrālais tēls, tad ne mazāk svinīgi un skaisti svētki tiek svinēti pie Kārļa Zemdegas “Koklētāja” Raunā un “Tālavas taurētāja” Rūjienā vai Leona Tomašicka, Kārļa Jansona “Vienoti Latvijai” (“Latgales Māra”) Rēzeknē un Kārļa Jansona, Andreja Jansona Bauskas “Brīvības pieminekļa”.
Ir tik nozīmīgi, ka mūsu skaistāko svētku brīžos varam pulcēties, atcerēties, vienoties pie plastiski izteiksmīgiem, tēlnieciskā saturā bagātiem monumentiem. Tas ir prieks par visu novadu talantiem, jo 20. un 30. gados tapušie Brīvības pieminekļi radušies pirmās profesionālās tēlnieku paaudzes iecerēs, prasmēs, darbā. Tā ir paaudze, kuras senči bija Latvijas zemes kopēji vai amatnieki.
Jau minētais Teodors Zaļkalns – zemnieka dēls no Allažiem; Kārlis Zemdega – zemnieka dēls no Cīravas; Kārlis Jansons – zemnieka dēls no Cēsīm; Kārlis Zāle – mūrniekmeistara dēls no Liepājas apriņķa; Emīls Melderis – zemkopja dēls no Rencēniem un daudzi vēl. Arī dzejnieki, koru diriģenti, aktieri, režisori un rakstnieki, gleznotāji un komponisti tik cieši bijuši saistīti ar tautas likteņiem, rūpēm un ikdienas pienākumiem, ka tā vien vedas teikt: no ģimenes saitēm un klātbūtnes ikdienas darbos viņu talanta spēks un skaistums.
Tie orientieri vienmēr bijuši un šodienas labākajos veikumos ir saistīti ar gaismu un Gaismu. No tautas dzīlēm un brīvības alkām nākušais radošais gars ir tas gaismas simbols, kuru mēs izdziedam tikpat nemirstīgajā Jāzepa Vītola un Ausekļa “Gaismu sauca, Gaisma ausa…” vai mūsu brīvības himnā “… Kur latvju dēli dzied, laid mums tur laimē diet…” un kuru mums aizvien vajadzētu turēt kā augstāko bausli prātos un sirdī – bez Radoša gara nav Brīvības un bez Brīvības vārguļo Radošais gars.
11., 18., 21. novembrī (šogad – Mirušo piemiņas diena) Brāļu kapos un pie Vilhelma Purvīša kapa kalniņa Meža kapos, pie Raiņa Augšāmcelšanās tēla un citviet svecīšu gaisma deva mūžības sajūgumu ar esības prieku.
Smiļģa godinājums teātrī
Prieks uzviļņoja arī 23. novembra vakarā, kad “Spēlmaņu nakts” svinības godināja Eduardu Smiļģi 135. dzimšanas dienā un senatne iezaigojās šodienas norisēs, kad uzmirdzēja daile un Daile.
Teicami iecerētajā uzvedumā, tekstos, visas radošās komandas sadarbībā un saplūsmē, kā realitātē Martas Staņas projektētajā ēkā, tās vizuālajā nospiedumā katrā Latvijas mājā, kur tika ieslēgts mirgojošais ekrāns, atkal bija daudz prieka – par profesionalitāti, gaumi, cieņu, pašcieņu un visām še neanalizējamajām mākslas likumībām un personību atklāsmēm.
Veselumu, kas detaļās, mirkļos, izrādēs, lomās, melodijās, šarmā un patiesumā atgādināja, ka mazumiņš ir daļa no kopīgā lieluma, tātad – vienlīdz vērtīgs. Ka neeksistē patriotisms bez atbildības par savu darbu, mērķiem un radošās brīvības. Prieka un gaismas stars, lauks, piepildījums, kurā izdzīvot līdz budēļu maskām vai Jaunpiedzimušajam silītē.
