Psihoterapeits: Par emocijām jārunā! Citādi slimosi 2
Vai es jūtos izsalcis vai patiesībā vientuļš? Vai esmu vīlies vai aizkaitināts, ka darbā mani pienācīgi nenovērtē? Kāpēc saku, ka man klājas labi, ja patiesībā jūtos pilnīgi citādi? Izrādās, nespēja izprast, apzināties un paust savas izjūtas ar laiku var novest pie dažādām saslimšanām, apstiprina ārsts psihoterapeits Tarass Ivaščenko.
Jēdzienu “aleksitīmija” parasti lieto medicīnas profesionāļi, lai raksturotu pacienta personības iezīmi: nespēju saprast, apzināties savas jūtas un tās izpaust. Tulkojumā no grieķu valodas a lexis thymos nozīmē “nav vārdu, lai izteiktu jūtas”. Šo jēdzienu pagājušajā gadsimtā ieviesa psihiatrs Pīters Sifneoss. Viņš strādāja ar psihosomatiskās klīnikas pacientiem un secināja, ka traumu rezultātā daudzi no viņiem vairs nebija kontaktā ar savu iekšējo pasauli. Lielai daļai tā saukto stiklkokaino cilvēku ar psihoterapiju nevarēja palīdzēt, jo pacienti nespēja runāt par savām emocijām.
Dažkārt viņi par briesmīgiem notikumiem stāstīja auksti, it kā to visu nesaistīti vērotu no malas.
Ir gadījumi, kad cilvēks spēj runāt par savām izjūtām, mēģina emocijas interpretēt, bet skaļi izteiktie vārdi viņam neko nenozīmē. Tas liecina, ka trūkst kontakta ar savu emocionālo pasauli un ir grūtības attīstīt mūsdienās tik nepieciešamo emocionālo inteliģenci, stāsta Tarass Ivaščenko.
Atrast jūtām 17 vārdus
“Mūsu sabiedrība runā daudz, bet bieži bez ekspresijas un izvairoties runāt par iekšējo emocionālo pasauli. Agrāk par normu tika uzskatīta spēja dzimtajā valodā nosaukt vismaz 17 vārdus, kuri atspoguļo konkrētu emociju dažādās intensitātes. Esmu eksperimentējis kopā ar kolēģiem, studentiem, pacientiem, un diemžēl jāsecina, ka mūsdienās vārdu krājumā ir tikai kādi četri vārdi, kas raksturo vienu afektu,” novērojis speciālists.
“Pārējie vārdi varbūt ir dzirdēti, zināmi, lasīti, bet, ja tie nav apziņā, tos nevar izmantot brīdī, kad ir vajadzīgi. Būtībā šo vārdu nav – tā ir pasīva bagāža.”
Piepildot savu apzināto runu ar emocijas aprakstošiem vārdiem, tā kļūst krāsaināka, košāka.
Todas spēja prasmīgāk atspoguļot dažādas jūtu intensitātes, reaģēt, apzināties, kas notiek.
Piemēram, viens no pamata afektiem – īslaicīgām, bet ļoti spēcīgām emocijām – ir dusmas. Ir dažādas dusmu intensitātes: no aizkaitinājuma, niknuma līdz naidam. Ja apziņā ir tikai divi vārdi – naids un dusmas, būs grūti reaģēt apzināti uz notikumiem, kuri provocē dusmas mazākā intensitātē, stāsta psihoterapeits. Piemēram, situācijā, kad tramvajā kāds uzkāpj uz kājas, cilvēks piedzīvo aizkaitinājumu, bet šādu emociju sevī neapzinās, tāpēc uzskata, ka neko nejūt.
Ja leksikā nav emociju raksturojoša vārda, piemēram, “naids”, to ir grūti apzināties sevī, nolasīt citos un atbilstīgi reaģēt.
Pētījumi, kur izmantotas instrumentālas izmeklējumu metodes, apstiprina, ka cilvēks vienmēr jūt konkrētas emocijas, kaut arī var tās neapzināties.
Noved pie slimības
“Ar vārdiem iespējams atspoguļot savu iekšējo emocionālo stāvokli. Verbalizējot sajūtas, iekšējais pārdzīvojums savienojas ar pateikto vārdu. Notiek izlādēšanās, pēc tās var justies labāk,” vārda spēku raksturo psihoterapeits.
Jūtas var izpaust arī caur fiziskām aktivitātēm, dejām, aktiermākslu vai kādu citu radošu nodarbi.
Ir cilvēki, kuriem patīk aiziet uz naktsklubu, – arī tas ir emociju izlādēšanas mehānisms. Tomēr tas nav ieteicams, jo nereti saistās ar dažādiem veselībai kaitīgiem paradumiem.
“Ja emocijas neizpauž ne fiziski, ne ar vārdiem, ar laiku tās sāk izpausties caur veģetatīvo nervu sistēmu: ar gremošanas problēmām, sirdskaitēm, veģetatīvo distoniju. Var rasties virkne reakciju: psihosomatiski traucējumi un taustāmas, diagnosticējamas veselības kaites,” uzskaita speciālists. Var secināt, ka nespēja izpaust jūtas ir dažādu somatisku slimību riska faktors, turklāt vairuma slimību cēlonis ir psihosomatisks.
Ir septiņas klasiskas psihosomatiskas slimības: bronhiālā astma, čūlainais kolīts, esenciālā jeb primārā arteriālā hipertensija, neirodermīts jeb atopiskais dermatīts, reimatoīdais artrīts, kuņģa čūla un divpadsmitpirkstu zarnas čūla. Ņemot vērā mūsdienu sabiedrības tendences, aleksitīmijas un psihosomatisko, somatoformo traucējumu gadījumu skaits pieaug.
Atsvešināšanās no sevis
Aleksitīmija nav diagnoze, bet fenomens, kas ietekmē dzīves kvalitāti.
Ir cilvēki, kuri jūt, bet nespēj sajusto aprakstīt vārdos. Ir ļaudis, kuri spēj lieliski izteikties, lai gan nejūt neko no tā, ko pateikuši.
Kāds, piemēram, mehāniski pasaka, ka ir dusmīgs, kaut gan tā nemaz nav. Aiz tā var slēpties indivīdi ar tendenci manipulēt (smagie narcisi, psihopāti).
Somu pētnieki noskaidrojuši, ka aleksitīmiju var apgūt kā sociālu iemaņu: dažiem medicīnas studentiem pēc sešu gadu apmācības aleksitīmijas pazīmes palielinājās. Studenti apguva spēju distancēties no savām un citu jūtām.
“Paradoksāli – profesijā, kur jābūt empātiskam, iejūtīgam, ar spēju līdzpārdzīvot, iemāca nejust. Tam ir skaidrojums – ja ārsts aktīvi līdzpārdzīvo visiem pacientiem, ir lielāks risks izdegt un vairs nespēt darboties profesionāli. Mediķiem ir izveidojusies spēcīga aizsargreakcija – melnais humors, kas palīdz izturēt lielu emocionālo spriedzi,” paskaidro psihoterapeits.
“Tomēr kādā brīdī ārsts savu profesionālo norobežošanos var turpināt mājās, un tā var ciest attiecības ģimenē. Ja nespēj saprast savas jūtas, tad, visticamāk, neizprot arī to, kas notiek ar partneri un bērniem. Var būt aplama atšifrēšana, kas vēl vairāk provocē izdegšanu.”
Īsti vīri neraud
Joprojām izplatīts ir uzskats, ka īsti vīrieši neraud. Jau no agras bērnības puišiem mēdz aizliegt paust emocijas. Rezultātā stiprajam dzimumam aleksitīmija parasti ir izteiktāka. Priecē tas, ka šī tendence pēdējā laikā mazinās, piebilst Tarass Ivaščenko.
Biežāk un vieglākā formā aleksitīmija tomēr vērojama sievietēm. Sievietes aktīvāk runā par savām jūtām, bet, iespējams, tās līdz galam neapzinās. Sieviete var sūdzēties, ka jūtas slikti. Bet ko nozīmē tas, ka viņa jūtas slikti? Vai kaut kas sāp vai ir nogurusi, aizkaitināta? Kādas ir sāpes pēc 10 ballu skalas? Kāpēc un cik slikti viņa jūtas?
“Emocionālais intelekts ietver spēju apzināties, ko es jūtu konkrētā situācijā, esot kopā ar konkrētiem cilvēkiem, un izpaust savas jūtas ar konkrētiem vārdiem vai rīcību, lai sasniegtu noteiktu rezultātu,” paskaidro speciālists.
“Emociju apzināšanos skolā nemāca. Ne visās ģimenēs ir tuvas attiecības ar radiniekiem, un ne visi atklāti pārrunā dienas laikā notikušo un ko katrs piedzīvojis. Nereti bērns uzaug ģimenē, kur nav pieņemts runāt par jūtām,” novērojis ārsts.
Bērni kopē vecāku uzvedību. Lielāka iespēja, ka atvase aizgūs aleksitīmiju, ir situācijā, ja tā ir mātei.
Bērns iemācās noliegt savas vēlmes, jūtas, fiziskās sajūtas, piemēram, nogurumu.
Tā nereti attīstās perfekcionisms, kas ap 30 gadu slieksni noved pie izdegšanas, resursu zuduma un slimībām. Lai arī dati liecina, ka aleksitīmijas pazīmes var būt iedzimtas, tomēr vairumā gadījumu (ap 98%) tā attīstās pēc traumas.
Var būt situācija, kad ir jauka, saprotoša ģimene un draugi, bet pēkšņi kādu apstākļu dēļ bērnam jāmaina skola. Viņš nonāk klasē, kur klasesbiedri pret viņu ir neiecietīgi, izsmej, atstumj, skolotāji izdara spiedienu, var būt emocionāla vai pat fiziska vardarbība. Tā ir pietiekami liela trauma, kas var rosināt aleksitīmiju.
Kā izlādēt dusmas
Mūsu sabiedrībā joprojām nav pieņemts runāt par jūtām, īpaši vīriešiem. Mēs zinām par emocijām un to, kā tās ietekmē dzīves kvalitāti un veselību. Tomēr viena lieta ir zināt, bet pavisam kas cits savas zināšanas likt lietā.
“Ir teorija, ka daudzi cilvēki, atgriežoties no darba, izlādē dusmas, aizkaitinājumu un citas emocijas caur datora klikšķiem vai spaidot TV pults pogas. Kad aizritējušas vairākas stundas, beidzot var iekšēji atslābināties. Vai cilvēks patiešām ir apmierināts ar šādu risinājumu?”
Jūtu izlādēšana caur darbību vai vārdiem mazina emocionālo spriedzi, tomēr noslēgtā sabiedrībā nav pieņemts runāt par emocijām vispār. Ja pacientam pateiks, ka viņam vajag izpaust savas dusmas, viņš domās: kā gan tas būs, ja sacelšu skandālu, būšu agresīvs, kaut ko saplēsīšu?
Neapmierinātība parasti asociējas ar kādu destruktīvu darbību, bet jāsaprot, ko nozīmē dusmoties, ka tas nav slikti, nožēlojami vai apkaunojoši. Kādi ir sociāli pieņemamie dusmu izpausmju varianti? Viens no veidiem ir pasakot: “Nē, tas mani neapmierina. Es to nedarīšu.” Tā arī ir dusmu izpausme, reakcija aizkaitinājuma brīdī, kas novērš tālāku nepatīkamu jūtu uzkrāšanos.
Jāsāk pašizglītoties, apzināties sevi, definēt savu emocionālo pasauli un ķermeņa robežas. Savs uzmanības fokuss jāvirza uz to, lai saprastu, ka konkrētās emocijas vispār eksistē un ir daļa no mums.
Zemāka dzīves kvalitāte
Izveidojušās tendences sabiedrībā ir kā laba augsne, lai turpinātu attīstīties dažādi psihosomatiskie traucējumi. Daļa pacientu vēršas pie speciālista, kad jau cieš no veģetatīvās distonijas simptomiem. Ārsts tad izraksta medikamentus, iesaka mainīt dzīvesveidu, un pēc laika pacients atkal jūtas labi. Šķiet, viss ir nokārtojies. Tad cilvēks saprot, cik daudz ir iekavēts, un atsāk darbu ar divtik lielu sparu un intensitāti. Vēlāk atkārtojas tā pati kaite, tikai smagākā formā.
Emocionālas reakcijas ir ļoti dažādas. Ja tās apzinās, tad dzīves kvalitāte pieaug, ja neapzinās, reakcija notiek tāpat, bet problemātisku izpausmju veidā. Uzkrājoties negatīvām emocijām, kādā brīdī ķermenis neiztur.
Ja aleksitīmiju atstāj bez ievērības, tai var būt aizvien izteiktākas sekas. Jebkuras neārstētas traumas gadījumā ir lielāks risks saslimt, apgalvo psihoterapeits.
“Papildus var būt problēmas komunikācijā, attiecībās, darba vidē, ģimenē. Nereti cilvēkam šķiet, ka aleksitīmija ir norma, jo tā ir arī pārējiem ģimenes locekļiem.
Vēlāk indivīds atrod sev līdzīgu partneri, kurš arī nespēj pienācīgi paust emocijas.
Var šķist, ka viss ir kārtībā, kaut gan patiesībā nav patiesas apmierinātības ar sevi un savu dzīves kvalitāti. Dažkārt cilvēks vienkārši nezina, ko nozīmē justies labi.”
Aleksitīmiju var pārvarēt
To var panākt, ņemot palīgā mūsdienīgas psihoterapijas tehnikas. Tas ir grūts un ilgstošs process, kurā jāiegulda daudz enerģijas. Reizē tas ir ceļš uz dzīves kvalitātes uzlabošanu, mazinot nogurumu, slimības, konfliktu iespējas, problēmas darbā, vairojot prieku, sapratni un siltumu ģimenē.
“Pirms cilvēku iztaujā, kā viņš jūtas, ar viņu jāizrunā, ko šie vārdi nozīmē. Jāizskaidro, kā šie vārdi saistās ar viņa stāvokli, jāiemāca atpazīt fiziskas sajūtas no emocionālām, piemēram, izsalkumu no vientulības,” teic psihoterapeits.
Cilvēks var praktizēt emociju apzināšanos, jautājot sev – ko es šobrīd jūtu? Kurā brīdī manas emocijas izmainījās?
Kas to ietekmēja? Vai tās ir manas jūtas vai pārņemtas no kāda cita?
Emocijas ir lipīgas, daļa cilvēku izteikti uzlādējas no apkārtējiem. Ir svarīgi, lai ir partneris, draugi, ar kuriem var parunāties, un ir jāveido veselīgas attiecības ar tuvākajiem.
Psihoterapija ir pierādīta efektīva metode, taču Tarass Ivaščenko pieļauj, ka ir dažādas citas individuālas metodes, kas var palīdzēt. Ir arī fiziskas metodes, piemēram, deju un kustību terapija, kustību komunikācijas sistēma, daži jogas virzieni un fizioterapija, kas rosina apzināties savu ķermeni un tā robežas.
Arī zīmēšana, adīšana, amatniecība un citi radoši roku darbi palīdz attīstīt emocionālo inteliģenci. Noder vārdu krājuma bagātināšana, lasot grāmatas. Apzinoties dažādus jūtu stāvokļus, paplašinās redzesloks, attīstās jaunas stresa pārvarēšanas stratēģijas, pieaug dzīves kvalitāte.
Vārdu vietā – ģīmīši
Tehnoloģiju laikmetā daudzi no mums ir pārgājuši uz emotikonu (virtuālu smaidiņu), mēmu, gifu (kustīgu attēlu) valodu. Ir gana daudz veidu, kā parādīt savu emocionālo stāvokli, to neizpaužot ar vārdiem.
Vēl sliktāk, ja cilvēks apzinās savas emocijas, bet tās apspiež, jo nav pieklājīgi tās izpaust. Rodas iekšējs sasprindzinājums, un pēcāk parādās ķermeniski kompensatori: bloki, sasprindzinājumi, orgānu darbības traucējumi. Šādos gadījumos var līdzēt fiziskās aktivitātes, tomēr ne vienmēr tās būs efektīvas.
Mūsu eksperts
TARASS IVAŠČENKO, ārsts psihoterapeits, psihosomatiskās medicīnas speciālists
