Ainārs vēl 23. februārī bij galvenais tiltu būvētājs uz Maskavu! Egila Līcīša feļetons 88
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobra pirmajā dienā cilvēkiem atkal būs interesanti izteikt savus novērojumus vēlēšanās un nodot balsis par ieteicamākajiem sarakstiem. Cik būs augsts līdzdalības procents, vēlot 14. Saeimu, – vai līdz iecirkņiem atnāks viena trešdaļa balsstiesīgo kā pašvaldību vēlēšanās vai balsotāju skaits nepārsniegs pusi, kā iepriekšējo reizi vēlot parlamentu, nav zināms, bet skaidrs, ka daudzus tā arī nesagaidīs pie balsošanas urnām.
Latvijā nepietiek cilvēku ar spēju pilnā apjomā realizēt suverēnās vēlēšanu tiesības, un tas saistās ar strauji kritušos izglītotības līmeni, avīžu nelasīšanu, neieinteresētību politikas procesos vai vilšanos valsts varas attieksmē pret vienkāršo tautu. Ne velti mūsu gaišākie prāti pauduši aicinājumus ieviest demokrātiju ar demokrātijas ierobežojumiem. Tā režisors Alvis Hermanis savulaik licis priekšā ierobežojumus vēlēt, piemērojot mantas cenzu. Nacionāli noskaņoti pilsoņi uzskata, ka tiesības piedalīties vēlēšanās Latvijā ir tikai latviešiem un lojāliem, asimilētiem cittautiešiem, ir ierosināts ļaut kandidēt un balsot augsti mācītiem, vismaz ģimnāzijā gājušiem cilvēkiem, nevis ar pamatskolas izglītību.
Meklējot risinājumu, konsultējoties ar speciālistu un ekspertu grupām, Vēlēšanu likuma koriģēšana acīmredzami būs viens no jaunievēlētā likumdevēja orgāna pirmajiem uzdevumiem. Protams, ka vidusmēra cilvēks nav tik kompetents un apbalvots ar tādām zināšanām, lai lemtu un patstāvīgi spriestu par tautai nozīmīgām, valstij būtiskām lietām visās jomās, un, kamēr Saeimā neievēlēs vien uz divām kājām apkārt staigājošas enciklopēdijas, neprofesionāļiem un nesagatavotiem kandidātiem, kuri nokļūs Augstajā namā, būs grūti orientēties izskatāmajos jautājumos, piedalīties lietišķajā apspriedē.
Jādara vēlētāji uzmanīgi, ka ne katras partijas vadību un pārvaldi ir uzņēmušās personas ar atbilstošām kvalitātēm un neaptraipītu reputāciju. Jautājot, kuram Nameja pēctecim valsts vadītāja postenī pēc vēlēšanām rotās galvu ar zelta vārpu vainagu, jāatgādina, ka par premjerministra amata kandidātiem vesela virkne partiju izvirzījušas vīrus, kuri nekādā gadījumā neizpelnīsies drošības dienestu uzticību un pielaidi valsts noslēpumam, un zem nelaimīgas zvaigznes dzimušie censoņi nesagaidīs arī Valsts prezidenta Egila Levita aicinājumu sastādīt valdību.
Bet galvenais, lai cik šķībi skatītos Levita kungs, šie ambiciozie cilvēciņi nesaņems tautas atbalstu savai kandidatūrai. Padomājiet, cik jocīgi izskatītos neapmierināto vēlētāju talismana, razbainieka, “KunK” premjera kandidāta Alda ierašanās Briselē uz Eiropas Padomes sēdi, ja bij. advokāts brīnumainā kārtā tiktu par Latvijas valdības galvu. Aldis ne ar vienu nesveicinātos, uzrēktu žurnālistiem, nosauktu daiļā dzimuma kolēģes par aitām un slavētu Spāniju, paļādams Latviju.
No tā ciestu mūsu valsts autoritāte, mēs zaudētu iekaroto līdera lomu starp Baltijas baseina valstīm. Tikai mazohisti var vēlēt par “LPV” Ministru prezidenta amata kandidātu Aināru, kurš, piecēlies no lūžņas, atgriežas uz politiskās skatuves jau ar septīto projektu, kura sastāvā ir daudzi deputātu kandidāti, kas ilgu laiku nav piedalījušies Latvijas valsts izputināšanā, bet labprāt gribētu atgriezties un ieņemt vietu pie siles.
Ainārs vēl 23. februārī bij galvenais tiltu būvētājs uz Maskavu un uzstājās par kooperāciju ar Krieviju, asi kritizēdams ārlietu ministru Rinkēviču un pārējos valdības locekļus par garām palaistām iespējām šai ziņā. Lai nu vecais liekulis vēl pieaug pretī dievišķai gaismai, lai vīkšās uz projektu nr. 8.
Turpretim kā melna nepateicība būtu uzlūkojama amatā nenomaināmā gaišā cilvēka, vienotībnieka Krišjāņa atkārtota neiesēdināšana Ministru prezidenta krēslā, kurš izdarījis tik daudz sabiedriski derīgus pakalpojumus un izairējis valsts laivu cauri bangojošiem ūdeņiem krīžu vētrās.
Bez pieredzējuša un pārbaudīta vadītāja Latvijas pilsoņi grūtos laikos nevar iztikt. Iedomāsimies, kas notiktu, ja starptautiskajā arēnā mūsu valsti uzņemtos pārstāvēt zaļais gurķis, amatā neiesildījies, ierotējis par premjeru netīšām vai uz īsu laiku mazgadīgais. Jaunulis sāktu stostīties, nezinātu, kur likt rokas, kājas, beigās nogāztos klātesošās publikas priekšā kā kartupeļu maiss, radot iespaidu par Latviju – nevis ES dalībvalsti, bet āpšukalniņu. Neizbēgami Eirosavienības partneriem radīsies jautājums, vai Latvija maz ir uzticams, stabils sabiedrotais.
