Vai ir bijis, ka režisors liek tev kaut ko darīt, bet, ja tu jautā, kāpēc tā, atbild: jo es tā redzu? 3
Man pašam pietrūkst spējas ieraudzīt sevi un izrādi it kā no malas, tāpēc es paļaujos uz režisoru, cenšos pieņemt jebkuru viņa ideju un tad mēģinu to aizpildīt ar savu iekšējo pamatojumu. Bieži vien kolēģi pēc izrādes pasaka man, bija vai nebija mans tēls šovakar trāpījis robā.
Un kas vēl notiek pēc izrādes? Pirms septiņiem gadiem teici, ka tev, lai pārslēgtos, ir nepieciešams brīdis vienatnē, kad ir tumsa un pilnīgs klusums. Vai tagad tas vēl ir iespējams?
Tagad vairs ne. Tagad es vienkārši ļoti lēni taisos uz mājām, lielākoties visi jau ir prom no teātra, bet es vēl lēnām knibinos. Kamēr visu esmu izdarījis, esmu arī pārslēdzies.
Tagad tev jau ir četri bērni. Kā tiec galā?
Netieku galā. Esmu tētis, kas vakaros mājās pārnāk vēlu. Labi, ka vasarā bērni mani vairāk redz. Taču gadu gaitā mēs visi esam šo modeli pieņēmuši, tāpēc mums pret to ir mierīga attieksme. Ja Zīle, jaunākā meita, vēl neguļ, es pēc izrādes labprāt viņai kaut ko padziedu vai palasu priekšā.
Ko ar lielajiem dari kopā?
Katru gadu mēs ar kolēģiem dodamies garākos izbraukumos ar velosipēdiem. Kādreiz tajos ņēmu līdzi vecāko dēlu Emīlu. Tagad viņš jau savā dzīvē. Toties šovasar pirmo reizi devos izbraukumā ar saviem pusaudžiem. Tas bija tāds neplānots brauciens, netīšām uzzināju, ka Guna Zariņa nākamajā dienā dodas braukt pa Pitalovas dzelzceļu, kur sliežu vairs nav, tikai ceļš uz uzbēruma. Ātri saorganizēju, ka arī mēs ar Rūtu un Krišu varējām pievienoties posmā no Balviem līdz Drustiem. Divas dienas braucām, tāds labs laiks, lai pārbaudītu izturību. Ceļš lēzens, nav ne augstu kāpumu, ne zemu kritumu, ainava arī specifiska, bija ļoti interesanti. Otrajā dienā bērni izturēja deviņdesmit kilometru braucienu, pēc tam bija priecīgi, ļoti priecīgi.
Tie ir tādi brīži, kuru dēļ ir vērts pat dzīvot.
Kaspars Znotiņš
Aktieris
