Kaspars Znotiņš
Kaspars Znotiņš
Foto – Valts Kleins

Oktobrī nāks klajā Ulda Tīrona režijā tapusī “Pēdējā Ļeņina eglīte”. Kas īsti tur ir pēdējais – Ļeņins vai eglīte? 3

Ļoti labs jautājums! Patiesībā par to jau arī ir šis stāsts. Tie ļeņini ir dažnedažādi bijuši, sākot ar boļševiku vadoni, viņa personību, beidzot ar viņu kā anekdošu un karikatūru varoni, viņu kā pieminekli, viņu kā filmu un teātra izrāžu tēlu. Un tad vēl mazais cirtaino matu puika uz oktobrēnu nozīmītēm un ģipša krūšutēls ar uzrakstu “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties”. Gribas izrēķināties ar šīm atmiņām. Ļeņina gadījums ir īpaši smags, jo bija viņa kults un dievināšana. Krievijā tagad cīnās pret to, lai tiktu rādīta filma, kur cars Nikolajs II tiekas ar savu mīļoto, jo cars viņiem tagad arī ir kas Dievam līdzīgs. Bet tajā pašā laikā tas, kurš nogalināja caru, joprojām atrodas pie Kremļa sienas mauzolejā. Neticami un prātam neaptverami.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Jā, simtiem kinoteātru Krievijā ir izteikti dedzināšanas draudi, ja tie izrādīs Alekseja Učiteļa filmu “Matilde”, un ir sarīkoti vairāki protesta mītiņi pret filmu, ko paši protestētāji vēl nav redzējuši.
Tādā ziņā Krievija ir daudz interesantāka vieta, kur taisīt teātri. Tur ir riskantāk, taču tieši tā atklājas teātra īstā daba. Labi, varbūt nevis īstā, bet ekstrēmās situācijas teātra daba. Izrāde par Ļeņinu, kādu šobrīd taisām Jaunajā Rīgas teātrī, kur varam vispār nedomāt par sekām, atšķiras no izrādes, kāda tā būtu, ja mēs to veidotu reālu draudu apstākļos. Tā kā šo izrādi veidojam Latvijā, tā, protams ir par mums, par mūsu vēsturi, ko esam piemirsuši, jo Latvijā vēl aizvien ir daudz tādu, arī latviešu, kas turpina dzīvot Krievijas informatīvajā telpā, un tas ir skumji. Bet viņi, visticamāk, uz šo izrādi nenāks.

Vai tu pats ej uz teātri?
Jā! Man ļoti patīk teātris. Eju uz teātri, lai kaut ko vairāk saprastu par sevi, par savu dzīvi, tomēr pati serde, pats dziļākais kodols tam, kāpēc to daru, ir tā vārdos neietveramā sajūta, ko teātris uzbur. Dzīvs cilvēks šeit un tagad manā acu priekšā rada un rāda man kādu citu pasauli. Tā ir tā pati bērnudārza eglītes sajūta.

CITI ŠOBRĪD LASA

Rainis to ir jauki aprakstījis, stāstot, kā vecāki pirmo reizi bija aizveduši viņu uz pagastmāju, kur tika spēlēts teātris. Tas bija viņa bērna dienu spēcīgākais iespaids, šī sajūta, ka notiek kas īpašs un neparasts, cilvēki iet un runā, bet dara to ne tā, kā parasts. Un kas viņus tur vada? Vai tas ir Dieviņš, kas viņus vada? – viņš prasa mammai, norādot uz suflieri, un turpina skatīties lielām acīm. Vēlāk viņš saprot, ka ir redzējis Alunāna lugas “Icigs Mozes” uzvedumu. Ar viņu tajā brīdī notika tas, kā dēļ arī es eju uz teātri.

Pirms dažām dienām biju uz Liepāju aizbraucis, noskatījos Gogoļa “Precības”, kas ir kustību izrāde, brīnišķīga, vienkārši brīnišķīga.

Krievu teātrī ir lieliska aktrise Jekaterina Frolova, kas pavasarī dabūja Lilitas Bērziņas balvu, viņu ir vērts redzēt jebkurā lomā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.