Savulaik mani sajūsmināja tas, ka tu vienlīdz ticams biji pie Krilova “Brāļos Karamazovos” kā Velns un pie Ķimeles “Nakts tarifā” kā priesteris. Un tad nāca Ziedonis. Kā tas ir – iejusties cita ādā? 3
Viena lieta ir pārtapt par Konstantīnu pie Nastavševa “Cerību ezerā” vai par Ipolitu Matvejeviču pie Hermaņa “Divpadsmit krēslos” un pavisam kas cits – kļūt par Ziedoni. Vai vismaz par viņa lirisko varoni.
Jā, visi viņu zina, atpazīst konkrētā dzejnieka balsi, stāju, gaitu. Tas piešķir tēlam papildu ticamību. Ziedoņa gadījumā man palīdzēja viņa teksti un videoieraksti. Taču esmu sapratis, ka man gandrīz katrai lomai nepieciešams atrast prototipu, arī tad, ja tas nav vēsturisks personāžs. Man ir svarīgi atrast cilvēku, kam ar manu tēlu ir līdzīga situācija un domāšana, satikties ar viņu, aprunāties. Piemēram, Stīvam izrādē “Pakļaušanās” ir konkrēts prototips, kura vārdu, protams, neatklāšu. Esmu viņu kariķējis un pārveidojis, mans tēls gandrīz vairs nelīdzinās savam prototipam, taču šis prototips man bija vajadzīgs kā atspēriena punkts. Gadījumos, kad kopā ar režisoru esmu izvēlējies meklēt tēla raksturojumu sevī, ir daudz, daudz grūtāk. Ja aktieris rotē tikai ap sevi, var sanākt viens, divi, trīs tēlu varianti, ja ņem no apkārtējiem – tūkstoši.
