Māris Zanders.
Māris Zanders.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Māris Zanders: Krievijā nekāda “galma apvērsuma” nebūs. Panākums jau būs, ja tā tiks izolēta 0

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Centrālās un Austrumeiropas reģionam veltītajā vietnē “New ­Eastern Europe” 2. martā ukraiņu analītiķu grupa publicēja variantus par to, kā tālāk varētu attīstīties notikumi, tostarp norādot, ka ir nepieciešama ne tikai Krievijas militāra aizvākšanās no Ukrainas, bet arī Putina aizvākšana no varas Krievijā. Skan visnotaļ racionāli, jo citādi ir bažas, ka Kremlis vienkārši izanalizēs kļūdas, pārkārtos resursus un uzbruks atkal.

Vēlreiz – šāds domu gājiens ir pilnīgi loģisks, tikai problēma ir tā, ka Putina režīms nesabruks. Esmu pamanījis mēģinājumus atrast iedrošinošus piemērus Krievijas vēsturē – sākot ar caru Pāvilu, kuru 1801. gadā sazvērnieki nogalināja, beidzot ar PSRS līderi Ņikitu Hruščovu, kuru dārgie partijas biedri un kolēģi 1964. gadā atstādināja no amata, tiesa, iztiekot bez asinsizliešanas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas viss ir jauki, tomēr tikpat labi var atgādināt, ka arī nacistiskajā Vācijā par Hitlera rīcību un iecerēm nākotnē nebūt nebija sajūsmināta visa armijas virsniecība (atcerēsimies kaut neveiksmīgo atentātu 1944. gadā), savukārt Ādolfa vietnieks partijā, Rūdolfs Hess, 1941. gadā sabēdājās pat tiktāl, ka uz savu galvu mēģināja izkārtot mieru ar Lielbritāniju. Tas viss neko nemainīja.

Arī Krievijā nekāda “galma apvērsuma” nebūs. Pareizāk sakot, es varu itin viegli iedomāties, ka Kremļa propagandas mašīna pati kādā brīdī var sākt apgalvot, ka ir novērsts ārējo un iekšējo ienaidnieku mēģinājums fiziski iznīcināt Vladimiru Vladimiroviču – ļoti parocīgi no naida pret Rietumiem kurināšanas un represiju pret citādi domājošajiem pamatošanas viedokļa. Savukārt realitātē, manuprāt, ir tā, ka Krievijas elitē gluži labi sadzīvo patika pret “Rietumu dzīves stilu” un patiess naids un nicinājums pret Rietumiem kā politisku sistēmu. Starp citu, šāda situācija nav unikāla – daudzi Krievijas sabiedrības turīgāko aprindu un arī t. s. intelektuāļu pārstāvji 19. gadsimtā un līdz boļševiku apvērsumam veiksmīgi apvienoja regulāru dzīves baudīšanu Eiropā un tikpat sirdīgu tās noliegšanu papildinātu ar košu impērisko šovinismu.

Savukārt ja runājam par elitei nepiederošajiem cilvēkiem Krievijā, tad vienalga – nemānīsim sevi. Dziļa cieņa tiem, kuri Krievijā protestē – piemēram, vairākiem desmitiem cilvēku Čeļabinskā, kuri ieradās pie, cik saprotu, Ģenerālprokuratūras vietējās nodaļas ar iesniegumiem, prasot sākt tiesvedību pret dzimto valdību par kara izraisīšanu. Zinot represiju apmērus, šādiem un līdzīgiem protestiem ir nepieciešamas, kā žargonā saka, baigās iekšas. Tomēr kopumā ir tā, ka – šo tēmu zinu, sekojot līdzi vēstures zinātnei kaimiņvalstī – liela daļa sabiedrības pilnībā vai vismaz daļēji (“tā bija cena, ko samaksājam, lai kļūtu par dižu valsti!”) attaisno Staļina laika represijas pret cilvēkiem pašā Krievijā. Ja jums nav žēl savējo, kāpēc lai jūs satriektu citiem nodarītais?

Tātad, ja vērtējam situāciju reāli, panākums jau būs tas, ka – pēc pilnīgas vai daļējas aizvākšanās no Ukrainas – Krievija tiks izolēta. Respektīvi, ne tikai jau noteiktās sankcijas tiks saglabātas arī pēc pusgada, gada vai pusotra, bet arī pastiprinātas. Nav jēgas bojāt sev nervu sistēmu, pieprasot vai citādi apcerot Krievijas ekonomikas “sagraušanu” – ir aukstasinīgi jānorobežojas. Turklāt atceroties, ka arī šī nebūs unikāla situācija, jo mēs jau tādu PSRS periodā patiesībā esam pieredzējuši, tikai atrodoties pretējā pusē.

Reklāma
Reklāma

Ja skatāmies ļoti piezemētā, sadzīviskā līmenī – gadu desmitiem ilgā periodā PSRS pilsoņu absolūts vairākums nekur tālāk par sociālistisko nometni netika laisti (neviens netraucēs šodienas Krievijas pilsoņiem Prāgas vietā apmeklēt, teiksim, Almati), savukārt, ja kāds Rietumos sadomāja riskēt ar iespējamām provokācijām un apvainošanu spiegošanā, un devās uz PSRS, tad – nu, tā bija šo cilvēku izvēle. Zinu pretargumentu – stingra izolācija Krieviju tikai radikalizēs (lai gan nevarētu teikt, ka jau šobrīd tās agresivitātes līmenis ir vidējs, vai ne?), tādēļ ilgstoši tā nevar, “kaut kas jādomā”. Kāpēc nevar? PSRS pastāvēja visnotaļ ilgi.

Jā, beigās sabruka, bet tas bija pēc daudzām desmitgadēm. Kad, kā saka, tas brīdis pienāks, tad arī runāsim. Līdz tam – mēs gluži labi varam iztikt bez emocionāliem izvirdumiem, lāstiem un soda piesolīšanas, vienkārši boikotējot. Paralēli veidojot militāro sistēmu tā, lai Putins & Co. atmestu domu, ka kodolkara gadījumā režīms izdzīvos kaut “aiz Urāliem” ar jaunu galvaspilsētu, teiksim, Novosibirskā. Ja šīs iedomas (cik saprotu, tāda ir) bezcerīgums režīmam būs skaidrs, tas būs labs rezultāts.

SAISTĪTIE RAKSTI