Par dziesmu man jāpaliek . Saruna ar Jāni Peteru 6
Visu mums var atņemt, / Tikai mīlu nē / Šajā mūžīgajā / Mūsu dzimtenē. / Kokus mums var nocirst, / Saknes ārā plēst, / Tikai mūsu mīlu, / Mīlu nevar dzēst. JĀNIS PETERS. Šogad viņam apaļa dzimumdiena, septiņdesmit piektā. Taču mūsu saruna, sākta iepriekšējā numurā, nav par gadiem un vecumu, bet par to, ko nevar dzēst.
Politika
Kādi ir sāpīgākie jautājumi, kas joprojām prasās risināmi? Latviešu nācijas, valodas un kultūras identitātes apdraudētība. Savulaik radošās inteliģences plēnumā visās runās kā trauksmes zvans skanēja – jāglābj latviešu tauta! Latvijas valsts atjaunošana tajā plēnumā vēl nebija prioritāte – ja nepastāv latviešu tauta, tad arī Latvijai kā valstij nav jēgas. Tāpēc plēnuma ievadvārdos teicu: latvieši kļuvuši par minoritāti paši savā teritorijā. Šī doma atbalsojās katra oratora runā – viens pateica par valodu, cits par migrāciju, vēl kāds runāja par apdraudēto grāmatniecību (tiesa, tagad grāmatniecība apdraudēta vēl vairāk!). Un tad Mavriks Vulfsons pateica vārdu, ko tolaik lietoja tikai disidenti, šad tad mēs nepubliskās sarunās. Mavriks Vulfsons – profesors, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, komunists, bijušais pagrīdnieks, Mākslas akadēmijas marksisma ļeņinisma docētājs – pirmo reizi Padomju Savienības vēsturē no oficiālas tribīnes uzdrošinājās skaļi pateikt vārdu okupācija.
Bet tagad man sāp valodas apdraudētība. Latviešu valoda ir piesārņota – ne tik ļoti ar anglicismiem, cik ar krievu žargonvārdiem un teikumu konstrukciju burtiskiem pārcēlumiem. Tāda krievu valodas ietekme nav bijusi pat padomju laikos. “Cīņā” bija rubrika “Valodas stūrītis”, “Dadzī” – “Gimalajiešu lācīši”, kas ravēja ārā nepareizas formas. Tagad latviešu valoda ir pilna ar latvāņiem, diemžēl arī žurnālisti grēko. Jaunieši lamājas krievu vārdiem, nezinot, ko tie nozīmē.
Kāpēc pats atjaunotās neatkarības Latvijā neesmu gājis politikā? Aicinājušas mani ir daudzas partijas. Uz īsu brīdi biju iesaistījies vienā, ja neskaita komunistisko, kas patiesībā nemaz nebija partija, bet monopolvara, kura drīzāk bija pārvaldnieks; pašā kompartijā gan bija divi vai trīs strāvojumi, mēs ar tevi taču labi zinām, ko nozīmēja partijas organizācija kādā rūpnīcā vai kolhozā, un ko – Rakstnieku savienībā, kur bija Imants Ziedonis, Saulcerīte Viese, Lilija Dzene, Māra Zālīte, Regīna Ezera, Māris Čaklais, Pēteris Pētersons, Ojārs Vācietis, Pauls Putniņš, Alberts Bels – atšķirība starp viņu domām un kompartijas funkcionāru paustajiem uzskatiem bija kā diena pret nakti. Tad lūk, 90. gados es piedalījos Jaunās partijas dibināšanā, taču pavisam drīz sajutu, ka cilvēkiem ļoti nepatīk, ja populāri mākslinieki iet politikā, cilvēki arī no tavas daiļrades novēršas. Es to sajutu gluži fiziski. Vienīgais, kas to var atļauties, ir Raimonds Pauls, viņš uzvar vienmēr. Tomēr uzvar kā komponists, nevis kā politiķis. Bet viņš ir stiprs, es sievai vienmēr saku, paskaties, Raimondu nevar paņemt rokās – kā ezi.
Bet atmodas laikā – tad gan inteliģence izdarīja ļoti, ļoti daudz. Vairāk, nekā tagd to novērtē. Kad mūsu drosmīgie strādnieki 1987. gadā nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, kopā ar viņiem nebija ne dzejnieku, ne mākslinieku. Helsinkieši izrādīja savu protestu, taču tas bija neformāli, mēs savu izteicām oficiāli. Mēs runājām nevis parkā, bēniņos vai uz jumta, bet no plēnuma tribīnes LPSR vadītājiem tieši acīs. Kad uzstājās Džemma Skulme, partijas biedre, PSRS Augstākās padomes deputāte, PSRS Tautas māksliniece, vai Imants Ziedonis, arī partijas biedrs, LPSR Tautas dzejnieks, cilvēkiem tautā bija vienalga, vai viņi ir vai nav partijā, taču nomenklatūrai gan ne – ar šādu spēku nevarēja nerēķināties. Un viņi atļāvās daudz.
Patiesībā Ojārs Vācietis, kaut arī nomira pirms atmodas, bija viens no lielākajiem tās iezvanītājiem. Arī šodien viņš ceļ augšā ar savu dzeju. Tas ir apbrīnojami. Vācietis ir vienīgais lauzējs – kā Veidenbaums. Tautai svarīga bija dzejnieka stāja – pilsoniskā, starptautiski nozīmīgā un reizē latviskā.
Protams, visu cieņu arī tiem radošās inteliģences pārstāvjiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarību. Toreiz viņu piedalīšanās politikā bija svarīga. Tagad gan vairs ne.
90. gadu sākumā bija pat tāda puspajokam izteikta ideja: taisīsim inteliģences partiju, kur būs Putniņš, Bels, Ziedonis, Čaklais, Zālīte, Skulme. Tāds vēlēšanu sarakstu aizietu rūkdams. Bet ko tā partija darītu, saņēmusi varu? Laikam jau dzejotu.
Visaizraujošāk man bija Maskavā. Es nostrādāju veselus astoņus gadus par jaunās Latvijas vēstnieku. To nevar intervijā pastāstīt. Iekārtoju vēstniecību Čapligina ielā 3 – arī meklējot un atrodot diplomātus, kādu jaunajai Latvijai nebija. Vairākus atradu turpat Maskavā – talantīgus un gudrus jauniešus, kas tolaik beidza Maskavas Universitāti. Vairāki no viņiem līdz šim strādā Latvijas ārlietu dienestā. Ar Latvijas izcilāko dārznieku padomu sakārtoju vēstniecības parku, no Latvijas vedām un stādījām tūjas, kadiķus, puķes. Izdomāju, ka vēl nesen nolaistajā vēstniecības parkā vajadzīga baznīciņa. Arhitekts Jānis Dripe izveidoja projektu, kolhoza “Jaunais komunārs” priekšsēdis, krietnais Jānis Blūms, atsūtīja kokmateriālus. Mācītājs Juris Rubenis iesvētīja sarkanbaltsarkano karogu, vēlāk Rubenis un Juris Cālītis svētīja baznīciņu.
Biju valsts un valdības komisijas loceklis Latvijas un Krievijas sarunās par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Kad prezidents Ulmanis 1994. gada 30. aprīlī Kremlī valsts vizītē tikās ar Borisu Jeļcinu, sēdēju pie sarunu galda pretim Jeļcinam un viņa svītai. Kremlī skanēja “Dievs, svētī Latviju”, un greznajā Jura (Georga) zālē pirmoreiz pēc pusgadsimta atvijās sarkanbaltsarkanais karogs. Tas nav tik vienkārši izstāstāms. Tas ir mūža pārdzīvojums.
Astoņos gados Maskavā parakstīju protokolus par diplomātisko attiecību nodibināšanu ar 15 pasaules valstīm.
Raimonds Pauls
Mēs satikāmies 60. gadu pašās beigās, pirmoreiz runājāmies kādā sarīkojumā Zvejniekciema kultūras namā. Es viņu kritizēju, kā jau jauns dzejnieks, kas ar visu ir nemierā. Pauls vēlāk atrada mani pats un uzaicināja rakstīt dziesmas. Laikam bija ievērojis to manu “Dzirnakmeni”.
Mūs vienoja kopēja veiksme – no netradicionāli uzrakstītās dziesmas “Zilā” līdz patriotiskajai “Manai Dzimtenei”. Cilvēciski vienoja Raimonda Paula enerģija, talants, spēja paredzēt klausītāju ilgas pēc patiesas emocijas. Vienoja cilvēciskā draudzība sadzīvē – Raimonds, Lana, tēlnieks Alberts Terpilovskis un viņa sieva, Leļļu teātra režisore Tīna Hercberga jūras krastā vecā zvejnieku kuterī ierīkoja sev vasaras mītni. Tās vasaras Vitrupē var atcerēties ar gaišu smeldzi. Kūrām ugunskurus, staigājām gar akmeņaino jūrmalu… Bet vēlāk tā īpaši nečupojāmies. Pietiek, ja sazvanāmies, ieeju pie viņa dzīvoklī, paņemu jaunās dziesmas “ribu”, retāk aizejam vakariņās uz kādu restorānu. Raimonds ir neparasta personība gan manā, gan visas tautas (un citu tautu) dzīvē.
Baiba
Kā tas bija – kā zibens no skaidrām debesīm vai kā maiga dvesma, kas apskauj un nelaiž vaļā? Es tādos epitetos avīzēs nerunāju. Viss ir pateikts manos mīlestības dzejoļos. Piemēram, manā un Raimonda Paula dziesmā “Dzejnieka mīlas vārdi”:
Ņem visus manus vārdus,
arī tad es būšu
vienu baltu mūžu
vēl tev parādā.
Šajā dzejolī ir tas zibens un maigā dvesma.
Es Baibu iepazinu Liepājā, kad jau dzīvoju Rīgā. Viņa atbrauca uz Rīgu, sāka strādāt Rakstnieku savienības bibliotēkā… Visu mūžu Baiba ir bijusi mans draugs, palīgs, lietu kārtotāja, telefonzvanu uztvērēja – tur ir viņas mūžs jau 45 gadus.
Dēls un mazdēls
Reiz es tev teicu, ka dēls Krišjānis būs profesionāls TV skatītājs, bet par savu mazdēlu Francisku Jāni es varu teikt – viņš būs profesionāls jaunās datortehnikas pārzinis.
Krišjānis piedzima uz Dainu tēva viļņa, mēs organizējām Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju Rīgā uz Operas skatuves, Maskavā slavenajā Kolonnu zālē, Helsinkos, Stokholmas mākslas muzejā (uz šo sarīkojumu atbrauca Monreālas universitātes profesore Vaira Vīķe-Freiberga), Voroņežā, Pēterburgā, Berlīnē, katrā Latvijas kultūras namā un tautas namā.
Rīgā veltījumus pie Dainu tēva atdusas vietas Lielajos kapos lasīja dzejnieki dažādās valodās – latviešu, krievu, leišu, igauņu, gruzīnu, zviedru, ukraiņu, baltkrievu, somu un vēl kādās.
Atklājām Leas Davidovas-Medenes Dainu Tēvam veltītu pieminekli Vērmaņdārzā iepretim Rakstnieku savienībai (Benjamiņu namam).
Uz viļņa bija “Skandinieki”, kas Kolonnu zālē Maskavā ar Daini Staltu un Helmī priekšgalā zem spožajām lustrām nāca dainodami.
Tā bija skaista patriotisma demonstrācija pasaulē.
Krišjānis – tolaik tāds vārds (uz Ivo, Raivju un Rodrigo fona) parasti netika dēliem dots. Bet Baiba pa telefonu no dzemdību nama man teica: viņš izskatās pēc Krišjāņa.
Nesen atradu 5. klases skolnieka Krišjāņa nozīmīti “Es pret metro”, ar kādām toreiz skolēni skraidīja pa Rīgu.
Krišjānis bija vienīgais Rīgas skolnieks, kas 1988. gada 11. novembrī kopā ar Valteru, Belu, arī mani un citiem stāvēja Svētā Gara tornī Rīgas pilī, un mēs redzējām Vanšu tiltu un krastmalu, ļaužu tūkstošiem pārpilnu. Mūsu žiguli cilvēki pacēla uz rokām un, ziediem apbērtu, kādu gabalu nesa kopā ar mani, Baibu un Krišjāni. Apjukušais milicis bija neizpratnē – vai viņi mūs nes uz Daugavu slīcināt vai arī viņiem nav ko darīt… Zviedrijas TV prasīja interviju.
Kad strādāju Maskavā, Krišjānis kopā ar mani un Baibu dzīvoja vēstniecībā.
Kad Krišjānis, tobrīd vēl Starptautisko attiecību institūta pirmā kursa students, atgriezās mājās pēc lekcijām, viņš pārsteigts konstatēja: “Latvijā galvenā spriedze un galvenie vaininieki skaitījās krievi, bet te, institūtā, valda tāds antikomunistisks noskaņojums, kādu Latvijā nebiju pieredzējis. Latviešiem laikam bail. Sēž jaunie krievu profesori studentu auditorijas priekšā un tik stipriem vārdiem slānī komunistisko ideoloģiju, ka satrūkstos – vai to nedzird mani vidusskolas skolotāji… Bet vecie profesori – tie gan gvelž veco dziesmiņu.”
Krišjānim laimējās klausīties arī Jeļcina pirmā ārlietu ministra, izcilā PSRS likvidatora Andreja Kozireva spožās lekcijas. Bet, kad Krišjānis kursa darbā rakstīja par Hruščova atkusni un pieminēja arī Ņikitas Sergejeviča ļauno lomu ideālkomunistu sagrāvē Latvijā un republikas pārkrievošanā, kāds vecs profesors zem viņa darba uzrakstīja: “ar Jūsu secinājumiem neesmu vienisprātis”, bet ielika… apaļu piecinieku. Tas bija 90. gadu sākums, kad Jeļcina pirmā viļņa demokrāti demonstrēja ideālus, kādus būtu varējusi sasniegt Krievija.
Es iedāvināju Kozirevam tautiskus latviešu cimdus par uzticību Latvijas neatkarībai.
Pēc Starptautisko attiecību institūta beigšanas Krišjānis atgriezās Latvijā, studenta vasaras brīvlaikos trīs reizes paspēja apgūt Perudžas universitātē italiešu kultūras pamatvērtībās. Vienu vasaru strādāja arī “Mercedes” apkalpes servisā Dublinā.
Latvijā Krišjānis iekūlās visai augstos amatos, vadīdams pat starptautisko lidostu “Rīga”. Pašlaik nav nevienā partijā, strādā Rīgas domes Satiksmes departamentā. Ir izlasījis milzum daudz gudru grāmatu – no Orvela līdz Džoisam, Vonnegūtam, Kisindžeram, Peļevinam u.c. Latviešus maz. Kritizē latvju rakstniecību. Smejas par Jakubāna un Hānberga jokiem. Nedzejo.
No Maskavas Krišjānis atveda līgavu, savu kursa biedri, tagad sievu un Franciska Jāņa māmiņu Anastasiju. Viņa jau sen runā latviski. Es saku: ja krievs runā latviski, tad viņš Latvijā ieradies pirms neilga laika, jo viņi ir valstī, bet tie, kas negrib runāt, tie ir no citas valsts.
Māra Zālīte man nesen teica: “Tu gan esi bijis gaišreģis ar to Franciska vārdu mazdēlam.” Ne jau es, bet mēs visi ģimenes apspriedē. Dzejniece ar to gaišreģi domāja, ka jaunais Romas pāvests tagad ir Francisks. Mani un Baibu gan vairāk iedvesmoja mūsu mīļās draudzenes Večellas Varslavānes tēva gleznotāja Franciska Varslavāna vārda un uzvārda melodija. Bet Franciska nav latviešu vārdadienu kalendārā, tāpēc viņš ir arī Jānis, lai būtu vārdadiena, kad Krišjānim dzimumdiena un arī man vārdadiena.
Francisks ir kristīts katoļu baznīcā. Viņš trīsreiz nedēļā klubā spēlē tenisu. Ja viņam piemistu datora un tenisa aizrautība mācībās, es būtu priecīgāks. Taču galvenais, ko par viņu saka ļaudis: Francis (parasti ikdienā to k izlaiž) esot draudzīgs un neizraisot skandālus.
Jauni vīrieši atgādina, ka tu turpinies. Manas sajūtas ir tēva un vectēva sajūtas, nepārspīlētas un bez eksaltācijas. Francisks Baibu sauc par Baibu un mani – par Jāni. Tādi laiki. Agrāk par to citās ģimenēs brīnījos. Tagad par savu mazdēlu ne.
Sirds
Vēl man sirds ir. Es palīdzu cilvēkiem, kam klājas grūtāk. Ne jau kā īpaši, bet ar to, ko spēju: sākot ar ziedojumu zvaniem TV un kastītēm pie lielveikalu kasēm, Vecrīgā metu monētas gandrīz katrā cepurē un bundžā, biežāk gan tiem, kuri spēlē un dzied, līdz pat kurināmā iegādei nabaga pensionāriem, to gan vairāk dara Baiba. Viņa arī sūta nelielu naudiņu pazīstamiem sendraugiem un radiem. Esmu izguldinājis savā dzīvoklī barikāžu laikā apdraudētu kolēģu ģimenes, jo biju neaizskarams PSRS Tautas deputāts, ko aizsargāja imunitāte.
Ar sirdi rakstu dzejoļus un dziesmas, esmu sacerējis dziesmas kādiem 22 uzvedumiem visos Latvijas teātros, varbūt arī vairāk, dažas nevaru vairs atrast.
Nupat, šoziem, fiziskā sirds draudēja apstāties, un dakteris Jegorovs ar savu žēlsirdīgo māsiņu (kur šis profesijas vārds pazudis?) Nastju vēl ātrās palīdzības mašīnā paguva man pavēlēt: “Taisi vaļā acis, elpo, tikai neaizmiedz!” Es gan esot viņus grūdis prom, par ko vēlāk atvainojos. Ja nebūtu profesora Andreja Ērgļa, dakteres Daces Freidenbergas un dakteres Daces Seisumas augstās profesionalitātes, varbūt būtu palicis tikai dzīvs… Ne vairāk. Tas ir nedaudz par maz… Gribas strādāt. Ar ārstu gādību mana sirds patiešām izglābās un palika sirds ar prātu.
Izmisumā jau atteicos Valdim Lūriņam rakstīt kuplejas “Latgolai.lv–2”, bet viņš un komponists Valdis Zilveris mani tomēr pamudināja un iedvesmoja. Aprīlī izrāde būs gatava, un jācer, ka tāpat kā pirmā “Latgola.lv” uz Nacionālā teātra skatuves tiks spēlēta 120 reižu.
Īpaši mīļš pret manu sirdi šajā grūtajā ziemā ir bijis Raimonds Pauls. Viņš ne tikai zvana un uzmundrina mani, bet kopā ar Ojāru Rubeni, Edmundu Freibergu un dzejnieku Edvīnu Raupu ir sarīkojuši literāri muzikālu uzvedumu ar maniem dzejoļiem un dziesmām Nacionālajā teātrī, ko pirmo reizi rādīs Teātra dienā – 27. martā. Otrā daļā skanēs 16 pilnīgi jaunas dziesmas ar maniem vārdiem un, protams, Raimonda mūziku.
Interesanti, ka dienu pēc manas izrakstīšanās no slimnīcas tieši manā gultā nokļuva Raimonds. Viņam tur vienā vakarā izrāva “klejojošus dārgakmeņus”, bet otrā vakarā viņš jau spēlēja savā dzimšanas dienas koncertā operā. Es tik stiprs neesmu, diez vai man ir tāds gribasspēks. Klavieres, klavieres! – jūs esat izredzēto instruments – iedvesmojat, dziedināt, paceļat augšup ne vien klausītājus, bet arī pianistu pašu. To var saprast. Ja es būtu atteicies no Lūriņa un Zilvera piedāvājuma, mana sirds būtu vēl vairāk ievainota. Dzejniekam ir jāraksta un jāpalīdz cilvēkiem, ja vien var. Esmu gandarīts, ka esmu gādājis dzīvokļus kolēģiem, zaļus jauniešus vēstniecībā cēlis amatos, arī dažus veterānus, kas vēlāk man nikni koduši (jāteic, gan tikai latviskā modē – ar tenkām un skaudību).
Palīdzēt citiem man mācīja Mirdza Ķempe, kas īpaši gādāja par izsūtītajiem un nežēlastībā kritušiem. Atceros – uz 25 gadiem notiesātam Liepājas mācītājam pēc atgriešanās no Sibīrijas dzejniece izcīnīja pensiju, žēloja un pabaroja jaunus nabaga rakstniekus, izcīnīja bijušo sibīriešu grāmatu iznākšanu (Olafam Gūtmanim, piemēram), brauca padomju laikos pie Andreja Eglīša mātes uz laukiem, atbalstīja viņu; no sirds mīlēja un ciemojās laukos pie gandrīz ģeniālās dzejnieces Velgas Kriles, pret kuru liktenis nebija līdzcietīgs. Par jauno Albertu Belu Mirdza Ķempe teica: “Apbrīnojami talantīgs jauns cīrulītis∗ vecu vārnu un kraukļu barā.”
Vecums
Mirstamā sajūta vēl nav! Dažas maņas kļuvušas vēl asākas nekā jaunībā. Ir tikai viena bēda – tā milzīgā domu un uzrakstītā materiāla pārpilnība, uzkrājums, kas dzen izmisumā. Tīri praktiski – papīri reizēm iejūk un pazūd…
Un vēl zudis ir laiks, ko tu vairs neatgūsi. Klāt nākuši gandarījuma brīži, ko tu ceri atstāt grāmatās, dziesmās, varbūt pat atzinībā, bet gaidīt to pārāk lielās devās nav nozīmes.
