Sandra Vensko: Par dvēseļu puteņiem 1
Latviešu valoda nav futbolbumba, ko spārdīt no vieniem vārtiem citos vārtos. Kad pirms nedēļas Rīgas centrā atskanēja vaidas par krievu valodas genocīdu Latvijā, kārtējo reizi bija jādomā par to, cik lielai apmātībai jāpiemīt, lai neatlaidīgi postītu savu bērnu domāšanu? Absurds šķiet fakts, ka, atrodoties Eiropas valstu vidū, pēc piketētāju domām, nelielā Latvija izturas agresīvi pret krievu valodu.
Retorisks pretjautājums – kāpēc visiem Latvijā būtu jāpārvalda krievu valoda? Konkrētāk, lūdzu! Valsts subsidētās skolās apgūt valsts valodu ir pienākums, un nezināt, kas Satversmē rakstīts par valsts valodu Latvijā, vienkārši ir muļķība.
Nevar prasīt piketētājiem līdz sirds dziļumiem piederēt tam Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenim”, kas atgādina par kara šausmām, asinīm un sāpēm.
Motīviem, kas šogad atspoguļojās ne vienā vien mākslas darbā, izgaismoja pagātnes reālos notikumus, sakārtoja atmiņās izdzēsto, ieviesa vairāk skaidrības Latvijas tapšanas procesos. Pieaugušajiem var prasīt, lai tieši viņi ir tie, kuri var palīdzēt iemācīties latviešu valodu bērniem un izskaidrot, cik sarežģīta ir vēsture un cik svarīgi ir respektēt valsts valodu, kas glabā Latvijas kodu.
Kad kapos, atvadoties no cilvēka, gulst sarkanbaltsarkani ziedu pušķi, līdzi aiziet arī daļa no Latvijas valsts.
Lepnums par valsti ir lepnums par valodu, kas vieno arī atmiņu pierakstus. Tajos ir gan leģendārā Cepļa kundze – aktrise Helga Dancberga, gleznotāja Džemma Skulme, Jānis Stradiņš… Bez latviešu valodas mums nebūtu smeldzīgo atklāsmju par zaudētām mājām – Harija Gulbja “Cīrulīši”. Simboliski jau pasaules spoguļos atviz Marisa Jansona cilvēciskais šarms, labsirdīgais smaids.
Valsts ir cilvēki tajā. Kultūras, inteliģences matrica – tāda ir jaunās simtgades vērtība – mīlēt savu valodu, cilvēkus, atbalstīt gaišākos prātus, kuri rada labāku dzīvi vārgākam, nespēcīgākam, nelaimē nonākušajam. Godāt kultūras ļaudis, viņiem aizejot. Arī tā ir valoda. Kā augstā viļņa galotnē reiz uznesta tautas atmošanās, tikpat smagas ir atvadas no laikmetu veidojošām zvaigznēm.
Šogad uzplaiksnīja spēcīga tautas pašidentificēšanās ar gaismu, kolektīvu grēku, asaru izraudāšana par pagātnē notikušo “Dvēseļu puteni”.
Ilgi klusēts un aizturēts netaisnīguma akords plosīja inteliģenci, līdz sekoja apjauta – laiks paiet un 21. gadsimts paģēr savu tiesu. Eiropa ilgi un pamazām atgriežas apziņā, izpratnē, ka tie esam mēs paši – mēs caur iepriekšējām paaudzēm nākam no izraidītās Eiropas, no kopīgas vēstures atlauztās daļas.
Par šo nolauzto un apšmurkāto Latvijas kumosu atgādināja Latvijas Krievu savienības līderu rīkotais gājiens un vēlme izrādīties 5. decembrī. Necieņu pret Latvijas valsts pilsoņiem kārtējo reizi demonstrēja Latvijas Krievu savienības atbalstītāji. Visticamāk, ļaudīm, kuri nevēlas runāt valsts valodā, nerūp arī Eiropa, kurā faktiski dzīvojam visi neatkarīgi no tautības. Plakātiem rokās, izstaigājuši centru, latviešu valodas pretinieki protestēja pret nāciju, kuras sastāvā atrodas.
Kas viņi ir, šie protestētāji? Var sacīt, ka Latvijas iedzīvotājiem, kuri sevi uzskata par krievvalodīgajiem, laiku pa laikam ir jāpierāda, ka eksistē atšķirīga sabiedrības daļa.
Krievu valoda ir tikai viena no daudzajām mazākumtautību valodām, ko lieto Latvijā. Bet, neskatoties uz to, jau šobrīd tā dominē sabiedrībā.
Kā gan Latvija varētu eksistēt bez savas valsts valodas? Kā var eksistēt literatūra bez savas valodas?
Valoda pati nevar dzīvot atrauti no cilvēka, alfabētu nevar izmest no mācību procesa un izsvītrot kā lieku.
Lai izlasītu un saprastu, nepietiek ar dažām frāzēm, tāpēc par latviešu valodas daili, godaprātu un autora mīlestību pret Latviju, citēju vienkāršo un asiņu dvakas pievilgušo Grīna romāna “Dvēseļu putenis” noslēdzošo tekstu: “Logā šalc mātes ceriņkrūms, šūpodamies no vakarvēsmas. Un viņu violētās ziedu vālītes, šūpodamās zariem un zaļpelēkām lapām līdzi, dvašo virs galvām saldas mulsas pilnu noreibumu. Un maza, uzplaukusi ugunspuķei līdzīga puķe, no kuras vēl nav gaisis skūpstu kvēls, jau atkal vidžina un triec, mezdama jaunai dzīvei metus, un sirdī gaišs ir viss.”
