Solvita Āboltiņa: Par drosmi būt stipriem! 0
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas runa Saeimas 2014. gada 4. maija svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 24. gadadienai
Godājamais Valsts prezidenta kungs!
Cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Cienījamie deputāti!
Ministri!
Ekselences!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Neticēsim tiem, kas stāsta, ka laiks vienmēr rit vienādi.
Patiesībā laikam piemīt spēja izplesties un sarauties. Reizēm tas rit mierīgi un rimti, taču dažreiz samērā īsā laika sprīdī, šķiet, kopā sanāk veseli laikmeti.
Tie ir tie vēsturiskie mirkļi, kuri vienmēr dzīvos mūsu biogrāfijās – gan katram atsevišķi, gan mums kopā kā tautai.
Šogad aprit divdesmit pieci gadi vienam šādam laika sablīvējumam – 1989. gadā krita Berlīnes mūris, kas skaidri iezīmēja aukstā kara beigas Eiropā.
Arī Latvija togad skaidri sajuta Eiropas kopīgās vēstures elpu.
1989. gadā mēs vēl tikai sapņojām kļūt brīvi. Tomēr jau pavisam noteikti apzinājāmies: atpakaļceļa vairs nav; mūsu priekšā pavēries jauns vēstures posms, kurā daudz ko nāksies izlemt pašiem.
Mēs tobrīd bijām gatavi brīvībai – pat, ja mums dažbrīd pietrūka zināšanu, tad to noteikti atsvēra izlēmība un stipra pārliecība. Tieši ar gatavību jaunajam laikmetam mēs visi kopā stāvējām Baltijas ceļā un uzņēmām noteiktu kursu uz Latvijas neatkarību.
1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšana bija tas īpašais brīdis, kad tautas Trešajā atmodā un Dziesmotajā revolūcijā dzimušās cerības un ticība neatkarīgai Latvijai pārtapa īstenībā.
Šodien, kad politiķi un vēsturnieki runā par PSRS sabrukumu, bieži tiek pieminēti dažādi iemesli – padomju sistēmas vājums, ekonomiskā krīze, Rietumvalstu spiediens. Tas viss ir pareizi, taču ar to vien nepietiek, lai izprastu šī vēsturiskā pavērsiena iemeslus.
Reizēm tiek aizmirsts kaut kas ļoti būtisks: mēs kļuvām brīvi nevis sistēmas vājuma dēļ, bet gan mūsu pašu spēka dēļ, jo bijām pārliecināti, ka gribam un spējam dzīvot savā neatkarīgā valstī.
Tieši par šo spēku es arī vēlētos šodien jūs uzrunāt.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Cilvēkiem nepatīk atzīties savā vājumā – vājums šķiet pazemojošs, necienīgs. Tomēr ir reizes, kad mēs negribam atzīties arī savā spēkā – tajā, ko varam, ko spējam sasniegt, par ko protam uzņemties atbildību. Jo spēks uzliek pienākumus; ir taču ērti izlikties vājākam, nekā patiesībā esi. Tad vari bezpalīdzīgi gaidīt, ka kāds nāks tev palīgā, kāds pateiks, kas jādara, kā jārīkojas.
Turpretī spēcīgajam ir jāspēj arī atzīties savā spēkā un pieņemt spēcīgā atbildību.
Šodien mūsu valsts neatkarības atjaunošanas gadadiena tiek svinēta nemierīgā laikā. Mūsu reģionā ir sākusies ģeopolitiska mērošanās spēkiem. Gaisā vēdī trauksme, kas kopš aukstā kara laikiem daudziem bija jau piemirsusies.
Dažu lielvalstu ģeopolitisko ambīciju rēgi nevar palikt bez ievērības pie mums Latvijā, kuras mierīgo dzīvi 20. gadsimtā iedragāja divi totalitāri režīmi.
Latvijai ir skaidri jāteic savs vārds, kad tiek pārkāptas starptautiskās tiesības; kad šķietamās rūpēs par tautiešiem tiek anektētas citu valstu teritorijas; kad militārā vara liekulīgi slēpjas aiz civiliedzīvotāju mugurām.
Latvija zina, cik traģiskas sekas ir šādām lielvaru mahinācijām – tāpat kā Latvija zina arī to, ko nozīmē bezatbildīgi pašmāju politiķi.
Tieši tādēļ mums ir jāseko līdzi Ukrainas notikumiem, nenogurstoši atgādinot par šīs eskalācijas draudiem Eiropai un pasaulei.
Šādos apstākļos mēs nedrīkstam aizmirst par savu spēku un, ļaujoties ļaunām priekšnojautām, palikt pasīvi. Latvija šodien ir spēcīga; tā ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē.
Mums šobrīd ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā.
Nenoliegsim, Ukrainas notikumi daudzviet Eiropā ir radījuši neizpratni un mulsumu: kā šodien, vairāk nekā divdesmit gadus pēc aukstā kara beigām, vēl ir iespējama šāda brutālā spēkā balstīta politika?
Godātie klātesošie!
Latvijas pienākums šajā situācijā ir atgādināt mūsu partneriem par nepieciešamību enerģiski aizstāvēt tās vērtības, kuras ir liktas Eiropas Savienības pamatos.
Tieši pie tādām vērtībām kā miers, tiesiskums un solidaritāte mums ir jāatgriežas šodien, lai Eiropa kritiskās situācijās turpmāk varētu runāt vienā balsī.
Mums ir jāatzīstas savā spēkā. Latvija ir sekmīgi pārvarējusi ekonomisko krīzi, un arī šogad mūsu valsts būs visātrāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā.
Līdzsvarojot budžetu un pieņemot virkni valstij vajadzīgu likumu, mēs esam ielikuši pamatu ilgtermiņa attīstībai. Ir samazinājusies arī emigrācija, un arvien vairāk mūsu jauno cilvēku saista savu nākotni ar Latviju. Mēs šodien atrodamies vēl straujākas izaugsmes priekšvakarā, taču tā nenotiks pati no sevis.
Galvenais iemesls, kurš var mūsu attīstību kavēt, ir mūsu pašu pasivitāte un neticība saviem spēkiem.
Bieži piesauktā Latvijas bezspēcība nav realitāte; tas vairāk ir apziņas stāvoklis, kas mums traucē attīstīties. Paraudzīsimies uz mūsu mākslinieku un zinātnieku sasniegumiem; uz Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu ar tās lielisko pasākumu programmu; uz mūsu sportistu šā gada spožajiem panākumiem; uz “Sinfonietta Rīga” un Latvijas Radio kora saņemto Grammy balvu; uz Andra Ambaiņa pētījumiem kvantu skaitļošanas teorijā, kuru autors ir atzīts par vienu no 300 izcilākajiem Eiropas zinātniekiem. Tādas lietas netop vājās valstīs; tās visas kopā apliecina mūsu spēku.
Mūsu izcilības ekonomikā, zinātnē, mākslā un sportā nebūt nav nejauši izņēmumi. Gluži pretēji – tās ir apliecinājums mūsu potenciālam domāt, strādāt un radīt pasaules līmenī.
Taču spēcīga potenciāla atzīšana nebūt nav vienkārša – tā prasa rīcību, lai šo potenciālu izkoptu un attīstītu. Tādēļ reizēm ir ērti šo potenciālu neievērot – izlikties, ka “īstās lietas” notiek kaut kur citur – Rietumeiropā, Amerikā vai Ķīnā. Arī šajā ziņā Latvijai ir ērti izlikties vājākai, nekā tā patiesībā ir.
Šodienas pasaule, tostarp Ukrainas krīzes kontekstā, parāda, ka sava potenciāla ignorēšana var būt visai bezatbildīga. Ierastā “ko nu mēs” mentalitāte padara valsti par iekārojamu objektu dažādām ģeopolitiskām mahinācijām.
To der atcerēties reizēs, kad esam gatavi nolaist rokas, aizmirst par Latvijas potenciālu, atsaucoties uz “politisko konjunktūru”, sabiedrības izpratnes trūkumu, uz savu šķietamo nespēju ietekmēt norises, un tamlīdzīgi.
Cienījamās deputātes! Godātie deputāti!
Kā atceramies, 11. Saeimas ieplānotos darbus Latvijas sabiedrība saņēma ar ļoti sakāpinātām gaidām.
Šodien, kad šīs Saeimas sasaukuma periods pamazām tuvojas noslēgumam, katrs varam sev pavaicāt: cik daudz esam spējuši atbilst šīm gaidām?
Cik daudz esam realizējuši no pieteiktajām reformām; kāda šodien izskatās Latvijas augstākā izglītība, nodokļu politika, iedzīvotāju sociālā aprūpe?
Daudzas labas lietas ir paveiktas; taču ne reizi vien sīku strīdu un personisku antipātiju dēļ esam arī atstājuši neizmantotas iespējas ielikt stingrāku fundamentu nākotnes attīstībai. Tas nav palicis nepamanīts arī mūsu vēlētājiem, kuri izdarīs savu izvēli oktobra vēlēšanās.
Tieši par šo spēju pildīt solījumus mums, partiju politiķiem, ir jādomā 12. Saeimas vēlēšanu kontekstā.
Runa nav tikai par to, lai nedotu neizpildāmus solījumus priekšvēlēšanu kampaņās.
Runa ir arī par to, ka mūsu darbam jākļūst efektīvākam, lai Latvijas vēlētāji nākotnē varētu aizvien skaidrāk vērtēt savus politiķus pēc reāli paveiktā, nevis pēc skaļiem, populistiskiem saukļiem
Protams, pēdējos mēnešos Ukrainas notikumu kontekstā ir nopietni aktualizējies jautājums par Latvijas militāro varēšanu. Ukraina ir mums skaidri parādījusi, ka nākotnē ir jāveido atbildīgāks aizsardzības budžets; jāveltī uzmanība zemessardzes stiprināšanai.
Mēs nevaram cerēt, ka citi mūsu vietā samaksās par mūsu drošību. Vienlaikus valsts spēks mūsdienu politikā nozīmē ne tikai bruņojuma spējas, bet arī efektīvu stratēģisku sadarbību ar mūsu starptautiskajiem partneriem.
Diemžēl NATO un Eiropas Savienības ietvaros mēs joprojām bieži domājam “mēs” un “viņi” kategorijās. Taču īstenībā šajās organizācijās jau sen nav nekādu “mēs” un “viņi” – ir tikai “mēs”.
Mūsu spēks slēpjas pārliecināšanā un prasmē sadarboties, nevis noslēgtībā un vainīgo meklēšanā. NATO un Eiropas Savienības spēks ir arī mūsu spēks – tas uzliek mums atbildību, taču vienlaikus padara Latviju spēcīgāku un drošāku.
Spēks uzliek pienākumus.
Un te mūsu pienākums ir vispirms domāt par praktiskām lietām.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Labākā aizsardzība pret citu valstu ambīcijām ir droša pārliecība, ka Latvija ir vajadzīga un dārga ikkatram mūsu zemes iedzīvotājam, ka mūsu cilvēku domas ir slēgtas citu valstu demagoģijai un propagandai.
Pie šīs pārliecības mums visiem ir jāstrādā. Latvijā joprojām ir ļoti augsts sociālās nevienlīdzības līmenis, kura mazināšanu valdība uzskata par savu prioritāti.
Mēs gribam tieši to, lai pārticis un par savu nākotni drošs būtu tieši vidējais Latvijas iedzīvotājs, nevis tikai neliels sabiedrības virsslānis. Nav pareizi domāt, ka “vidējais” Latvijas iedzīvotājs sagaida savu labklājību tikai no valsts vai pašvaldības, gluži pretēji – viņš ir gatavs radoši strādāt, izglītoties, investēt savā un bērnu nākotnē.
Esmu pārliecināta, ka mūsu vidējais latvietis nevēlas pārtikt no pabalstiem. Viņš vēlas, lai ar paša darbu spētu sev un savai ģimenei nodrošināt 21. gadsimta Eiropai atbilstošu dzīves līmeni; lai viņam būtu labs darbs tepat dzimtenē; lai viņš varētu sagaidīt vecumdienas bez bailēm no nabadzības.
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Tieši šeit sākas grūtākais uzdevums mums kā politiķiem – radīt cilvēkam daudzveidīgas iespējas un drošības sajūtu ir krietni sarežģītāk, nekā gluži vienkārši iedot naudu vai atlaidi kādam pakalpojumam.
Mums ir vajadzīga spēcīga vidusšķira, kura vienīgā var veidot augsni valstiskai apziņai un patriotismam. Mūsu patrioti ir un būs tie, kuriem Latvijā ir, ko zaudēt. Un jo vairāk tādu būs, jo drošāka un spēcīgāka būs mūsu valsts.
Latvija ir mājas visām šeit dzīvojošajām tautībām, kuras respektē un atzīst mūsu valsts pamatprincipus, prot un ciena latviešu valodu, mūsu valsts ģeopolitisko piederību Eiropai un Rietumu kultūras telpai.
Taču nenoliegsim, ka arī mazākumtautību integrācijas jomā joprojām ir daudz neizmantota potenciāla, nespējas atzīties savā spēkā un varēšanā. Reizēm politiķiem ir bijis ērti veidot aplenkta cietokšņa atmosfēru un meklēt ienaidniekus – tā vietā, lai pasniegtu roku cittautietim un neatstātu viņu citu valstu agresīvas propagandas varā.
Tieši to, manuprāt, no latviešiem prasa viņu valstsnācijas statuss mūsu valstī. Latvieši ir ne tikai bijuši gana stipri, lai izveidotu un aizstāvētu savu valsti, bet arī ir gana spēcīgi, lai uzņemtos rūpes un atbildību par visiem, kas vēsturiski dzīvo mūsu valstī un jūtas tai piederīgi.
Pēdējo mēnešu mācības mums rāda, ka spēcīga Latvija būs tikai reģionāli līdzsvarota Latvija.
Rīgas durvīm ir jābūt vienmēr atvērtām novadiem un reģioniem – jo Rīga bez spēcīgiem novadiem ir vāja. Mūsu cilvēki Latvijas novados un pilsētās ir nozīmīgs veselā saprāta avots, kurš liek mums samērot savus vērienīgos plānus ar realitāti, ar katra Latvijas novada dzīves vajadzībām.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Nenoliegsim, pašreizējās ģeopolitiskās reālijas vieš bažas. Tomēr ir jāatceras, ka īsta patriotisma saknes ir meklējamas nevis bailēs, bet gan mierīgā pārliecībā par savu mērķu pareizību.
Latvijas valsts nav nekas nejaušs; tā ir mērķtiecīgi veidots un pašaizliedzīgi stiprināts politisks projekts, kura mantinieki esam mēs visi. Tieši šo pārliecību mēs vēlamies nostiprināt arī mūsu Satversmes ievadā, kas ir jāpieņem šīs Saeimas laikā.
Arī šis valsts pamatprincipu formulējums ļaus mums apzināties savu spēku un līdz ar to – arī atbildību Latvijas nākotnes priekšā.
Šodien, kad problēmas mūsu reģionā atkal kāds mēģina risināt ar tankiem un automātiem, mums ir jābūt gudriem un modriem. Mums ir jāapzinās savs spēks un tā atbildība, kuru šis spēks mums uzliek.
Mēs esam senas brīvības tradīcijas mantinieki mūsu neatkarīgajā valstī, kuras labākās dienas vēl ir tai priekšā.
Šo spēku dzejas rindās ir precīzi tvēris mūsu šā gada jubilārs, dzejnieks Jānis Peters:
Kuršu un jātvingu ceļā
dzintara dzīsla deg,
ceļā, kur izkusa sveķis,
tagad Daugava tek.
Somu un ugru, un baltu
ceļā, kas Baltijas ceļš,
dzīsla kā dzintara čūska
naidnieka zobenu dzels.
Kuršu un jātvingu ceļā
zēģelē Tēvzemes vējš,
vilki pret debesīm gaudo,
valoda – akmeni plēš.
Dievs, svētī Latviju!
