Par draudzenes slepkavību desmit gadi cietumā 1
Vakar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesnese Aija Orniņa piesprieda desmit gadus un viena mēneša cietumsodu par slepkavību Jānim Gaigalam, kurš 2012. gada 15. maijā nogalināja savu draudzeni Elīnu Pupiņu un nozaga viņai desmit latus. Vienlaikus jaunās sievietes vecākiem kā morālais kaitējums no slepkavas pienākas 28 830,36 eiro, bet nogalinātās māsai – 5000 eiro.
J. Gaigalu apcietināja tiesas zālē. Viņa advokāte Guna Kaminska vēl nezināja, vai viņa klients spriedumu gribēs pārsūdzēt, bet J. Gaigala tēvs Alfons Gaigals tikai noteica: “Tiesa spriedusi. Komentāru vairāk nebūs.” Toties noslepkavotās tēvs un māte, pazīstamie biologi no Daugavpils Mihails un Aija Pupiņi spriedumu pārsūdzēs.
“Mūsu cīņa nav par sodu Gaigalam, bet par pārliecību, ka bijis cits noziegums ar citām darbībām, ne nejaušu nogalināšanu, kurā piedalījušies vēl vismaz divi Gaigala draugi (par šo Pupiņu versiju rakstījām š. g. 28. aprīļa “LA”. – A. D.). Tā ka cīnīsimies par taisnīgu tiesu,” man sacīja M. Pupiņš.
Tieši šī Pupiņu versija par iespējamu grupveida izvarošanu, nogalināšanu, filmēšanu un līķa apgānīšanu, kurai tiesa neguva pierādījumus, un abu vecāku izmisīgās darbības (advokātu maiņa, juridiskas literatūras studēšana, konsultācijas ar speciālistiem, simtiem jautājumu tiesas dalībniekiem, desmitiem lūgumu tiesai, izteiktas aizdomas par likumsargu korumpētību un nekompetenci u. c.), arī robi lietas izmeklēšanā, lika tiesvedībai ieilgt. Tiesas sēžu skaits sasniedza 17, kaut gan slepkava savu vaina atzina jau trīs dienas pēc izdarītā. Nogalinātās vecāki pat pieprasīja ekshumāciju. “Saprotiet, mūsu bērns ir nogalināts un mēs vairs viņa pīšļus par savu bērnu neuzskatām. Mēs esam zinātnieki un esam izpētījuši, ka ir metodes, ar kurām var konstatēt spermas pēdas pat pēc tik ilga laika, tāpēc pieprasām Elīnas līķa ekshumāciju,” man jūlijā sacīja M. Pupiņš. Šo un daudzus citus lūgumus par atkārtotu izmeklēšanu tiesa noraidīja.
Emocionāla bija 11. septembra tiesas sēde, kurā Pupiņi pieprasīja Gaigalam mūža ieslodzījumu un 3,5 miljonus latu morālo kaitējumu, jo abi kā zinātnieki pēdējos divus gadus pēc būtības nav varējuši strādāt zinātnisku darbu, jo nodarbojušies ar savas meitas lietu, nekad vairs nevarēs pilnvērtīgi atgriezties zinātniskā darbā un zaudējuši iespēju uz nodrošinātām vecumdienām. Prokurore Inta Pumpure, kuras apsūdzībā nebija norādes, ka noziegumā bez Gaigala būtu iesaistīts vēl kāds, slepkavam prasīja 14 gadu un viena mēneša cietumsodu.
“Gaigals atzinis, ka izdarījis miesa bojājumus, kā rezultātā iestājusies draudzenes nāve, bet neatzīst vainu slepkavībā. Bet 94 kilogramus smags vīrietis astoņas reizes sit meitenei pa galvu, pēdējo reizi – ar celi, pēc kā Elīna arī nomira. Tīšas, aktīvas, spēcīgas darbības. Izmeklēšanā neteica, kas bijis īstais motīvs, bet, ja slēpj motīvu, tad vainīgais uzņemas visu atbildību par to, ko izdarījis. Izdzēris 600 gramu viskija, kas teorētiski ir 2,69 promiles. Neizsauca ātro medicīnisko palīdzību. Saka, ka bijis šokā, taču tas netraucējis aizslēgt dzīvokļa durvis, sazvanīties ar tēvu par diplomdarbu, sazināties ar Elīnas māsu, izjaukt telefonu. Nav pamata ticēt šokam, jo visas darbības bijušas mērķtiecīgas. Ne likums, ne morāle nevar Gaigalu attaisnot,” 11. septembra tiesas sēdē teica prokurore I. Pumpure.
Gaigala advokāte Guna Kaminska 21. oktobra tiesā norādīja, ka nav šaubu, ka Elīna mirusi pēc Gaigala sitieniem, taču nav pierādīts, ka vīrietis gribējis izdarīt smagus miesas bojājumus, gribējis sievietes nāvi vai to pieļāvis, sitieni bijuši tādi, pēc kuriem varēja arī izdzīvot. Viņa pieļāva, ka Elīnas galva varēja atsisties pret Gaigala celi, nevis bijis mērķtiecīgs sitiens ar celi… Gaigals bijis afekta stāvoklī, nav asociāls tips, pārdzīvojis par diplomdarbu un kredītiem, vēl traģēdijas dienā ar Elīnu apmainījušies mīļām īsziņām. Draugi un bijušie draugi liecinājuši, ka Gaigals nekad nav bijis vardarbīgs, tikpat kā nav dzēris, esot draudzīgs, mierīgs, pat bailīgs un gļēvs. G. Kaminska uzskata, ka Gaigala lietā nav slepkavības sastāva un, iespējams, par dzērumu Gaigals sevi aprunā, lai kaut kā attaisnotu savu rīcību afekta stāvoklī.
Prokurore pēc advokātes I. Pumpures runas atļāvās repliku: “Jā, Gaigalam nebija ne naža, ne cirvja, bet bija spēcīga vīrieša – turklāt topošā jurista – dūre! Viņš nevarēja nezināt, kas tas ir.”
Elīnas mamma Aija Pupiņa: “Pieļauju, ka Elīna ilgi mocīta un bijusi sazāļota. Ja Gaigals būtu gribējis, Elīnu būtu izglābis.”
Pēdējā vārdā J. Gaigals nolasīja pirms gada Elīnas vecākiem nosūtītu vēstuli, kurā pazemīgi lūdz piedošanu, pārdzīvo notikušo un teic, ka vairs nedzīvojot, bet tikai eksistējot.
