Ukrainas skarbums, bēdu brāļi Latvijā, mūžības neatbildamie jautājumi.. Ingrīda Burāne dalās marta kultūras ceļojuma iespaidos 1
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaušu, ka dramatiskais un komiskais sadzīvē, mākslā, cilvēkos kāpinās, uzsprāgst, atklājas, samezglojas, pārliecina aizvien krāsaināk, blīvāk, domas, sajūtas negaidītās virāžās pārbaudot. Bieži gūstot traģiskus un smieklīgus izpaudumus ar plašu, nākamībā neparedzamu sabiedrības gaitu. Tāpat kā mūsu planētas pastāvēšanas draudi. Neatkarīgi no asteroīdu skraidīšanas Visumā vai reālām kaujām Ukrainā, Gazas joslā, Francijā, Gruzijā, arī neiedomājamākās formās (Ogrē, Jūrmalā, Rīgā, sociālajos tīklos utt.).
Tik daudz pagātnes smaguma
Aizvadītais mēnesis – marts – ir Latvijas sāpju laiks. Vēlreiz iegrimu fundamentālajā Okupācijas muzeja biedrības izdotajā ceļvedī “Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918–1991” (autori – Kristīne Čakstiņa, Rihards Pētersons, R., 2017). Aiz katra vārda un attēla – cilvēku likteņi, mākslinieku, zinātnieku, valstsvīru darbs. Ar jaunu izpratni tvēru Valtera Nollendorfa ievadvārdu pirmās rindas: “Ceļvedis pa pirmās Latvijas neatkarības divdesmit gadu un okupācijas piecdesmit viena gada piemiņas vietām Rīgā un apkaimē liek domāt. Tik daudz, bet tajā paša laikā – tik maz. Tik daudz okupācijas, tik maz neatkarības. Tik daudz apspiešanas, tik maz brīvības. Tik daudz pagātnes smaguma…”
Viedi vārdi, jo vairāk ikdienas neapdomībā, steigā un interpretāciju melīgumos. Mūžīgā, nebeidzamā cīņa starp gaismu un tumsu. Arī visās izpausmēs un visos veidos.
Talanta piepildījuma formula
Nebiju paredzējusi rakstīt (kā vārdos izteikt Meistaru, Kolēģi, Personību!) par mākslinieka Imanta Vecozola darbu izstādi “Gaismas laušana” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolonnu zālē (11. marts – 23. jūlijs). Tā iekārtota saistībā ar mākslinieka 90. dzimšanas dienu (22. jūlijā) un būs apskatāma arī XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku (30. jūnijs – 9. jūlijs) dalībniekiem, viesiem. Zīmīgi, jo šogad svētku 150. gadskārta kā liecība par amatieru mākslas nezūdamību. Satikšanās ar mākslinieka Imanta Vecozola glezniecību savukārt ir liecība par profesionālās mākslas mūžīgo iespēju jaunatklāsmi. Tautas liktenis vēsturē un šodienā – dziesmā, dejā, skaņā, krāsā, tērpā, kustībā, kompozīcijā. Tautas likteņa gaitas, zīmju, simbolu vizējums. Dzīvē un uz audekla.
Atkārtoti iedziļinoties Imanta Vecozola četrstūros, aizvien ieraudzīju, vēl raudzīšu koptēla personības viengabalainību un konkrētu mākslas darbu detaļu vienotību, tīrību. Mākslinieks nebija bohēmas cilvēks, kaut esam vadījuši arī jautras stundas. Visbiežāk viņu atceros pārlīkušu šaha figūrām pie garā Gleznotāju katedras galda. Atturīgs un sirsnīgs, reizēm ironisks, pat skarbs, kad saruna ievirzās par to, kas mākslā IR un kas NAV. Viņa jaunākā darbu ekspozīcija ir šaha spēle. Gudra, aizraujoša, laiku pieprasoša, jāpazīst figūras, gājieni, jāpārredz laukums, jāatšķir melnais no baltā utt. Šodienas dramatisms un traģisms tik dziļi lauž gaismu, ka pilnīgi mainās proporcijas, priekšmetu kārtojums, kolorīts, diagonāļu tīklojums, atklājot dziļi, pretrunīgi, humāni mākslinieka sarunas ar laikmetu, septiņdesmit gadiem glezniecībā, ar sevi un laika biedriem tuvu un tālu. “Zaļo zemi” arī vienā dienā neizlasīsi, nesapratīsi.
Ukrainas skarbums, bēdubrāļi Latvijā, mūžības neatbildamie jautājumi. Par visu, kas Meistaram sāp, viņš runā godīgi un pārliecinoši. Lielas patiesības izsakot ar otu, it kā garāmejot, neuzbāžoties ar dzīves pieredzes vērojumiem, profesionāliem uzkrājumiem, drosmi. Sevi un skatītājus nesaudzējot, tā arī mākslas jēga jeb Imanta Vecozola vārdiem: “Daru to, kas man patīk, ar mīlestību… Tā gaisma no citas pasaules…” Talanta piepildījuma formula.
Šodien, kad cilvēka dzīvība vai iekšējās dzīves trauslums, neaizskaramība ir nulles vērta, ilgstoši kavējos Meistara portretu zālē. Pašportreti, sievas, mazdēla tvērumi, kolēģu tēlojumi visi ir atšifrēti, vārdā saukti. Rindas noslēgumā anonīms redzējums (“Vīrieša portrets”, 2001–2013, a., e.), kurā tusnis vaļīgi atlaidies uz Itālijas fona. Viņa intereses koncentrējas vienas rokas platajā zelta gredzenā, otrā – naudas žūksnītis. Savu veikalniecisko dabu akadēmijā viņš iepēdoja ar lozungu: “Studentiem vienmēr taisnība”, tā atskaņas joprojām apgrūtina talantīgo pedagogu darbu. Ja mācekļiem vienmēr taisnība, tad degradēts tiek pats amata apguves process, jo izpaliek padziļināts un taisnīgs vērtējums.
Meistarība, dziļums, nopietnība
Otra izstāde, kas spēcīgi uzrunāja, redzama Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā – keramiķes Ilonas Romules darbu ekspozīcija “Izlaušanās gaisma” (10. novembris – 20. aprīlis). Cita paaudze, cits materiāls, pilnīgi atšķirīgas darbības formas, bet rezultāts līdzvērtīgs. Jaunatklāsmes saturā un formā. Meistarība, dziļums, nopietnība. Martinsona mājas nostūrītī laiks un visu jutekļu iedarbināšana ļāva tuvoties mākslinieces iecerei: “Izlaušanās spēle, kurā jāatrod izeja no tumsas telpām. Instinktīva vēlme nokļūt gaismā, brīvībā.” No amata viedokļa šī ir reta iespēja redzēt litofānijas. Izstādes informatīvajā lapā: “Litofānijas ir mākslas darbi, kas izgatavoti no smalkām, gaismu caurlaidīgām balta porcelāna loksnēm ar dekoratīviem vai figurāliem motīviem, kas iegravēti vai veidoti kā negatīva zema reljefa virsmas. Apgaismojot no aizmugures ar mākslīgo gaismu vai dabisko dienasgaismu, litofānijas loksnes parāda ainu (attēlu) pozitīvi, radot trīsdimensiju efektu.” Tēzaurs skaidro: “Glezniecisks attēls uz apdedzināta, neglazēta porcelāna plātnēm, ja plātnes tur pret gaismu, reljefi izceļas attēla gaismēna.” Pārsteidza ieceres un realizācijas pilnība, kaut mākslinieces talants un jauda zināma. Trīsdesmit gadu radošā darbā labi iepazīta. Šobrīd viena no pazīstamākajām Latvijas keramiķēm. Minēšu tikai divus pamatojumus: Ženēvas Starptautiskās keramikas akadēmijas biedre, arī valdes locekle (2016–2022) un zelta godalga 1. Pasaules keramikas tējkannu konkursā Ķīnā (2019). Viņas uzdotie jautājumi nodarbina joprojām, tāpat kā Imanta Vecozola jautājumi un divu pirmizrāžu spēle ar gaismu un tumsu, dramatisko (arī traģisko) un komisko.
Māksla joprojām dzīvo
Par Artūra Dīča lugas “Ričards. Nekā personiska” Nacionālajā teātrī komplektā ar Kristiāna Brektes darbu solo skati teātra vestibilā “Nekā personīga” paklusēšu. Precīzāk par teātra kritiķi Zani Radzobi nepateikšu: “Vairumam tas vienkārši būs izklaidējošs vakars teātrī” (žurnāls “Ir”, Nr. 672). Atceramies – izrāde par vardarbību! Režisors Elmārs Seņkovs izrādes programmiņā raksta: “Kā mēs risinām savas attiecības ar līdzcilvēku? Un vai mēs pamanām, kurā brīdī tu esi vajātājs vai upuris?” Gauži personiski mana līdzjūtība plašas amplitūdas un meistarības aktierim Arturam Krūzkopam.
Par otru pirmizrādi – Bertolta Brehta “Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī – īsi: iestudējums, kas būtu jāredz katram. Māksla joprojām uzdod atbildamus un neatbildamus jautājumus, pēta dramatisko un komisko (arī citas izteiksmes formas), ļauj domāt, sajust, pārdzīvot gaismas un tumsas pretrunas. Tātad – dzīvo.
