Vija Beinerte: par divām straumēm, naudas varu un sirdsapziņu 5
Pasaule iet bojā no vientulības. Pūlī, tīmeklī, divatā, aukstos palagos. Pasaule iet bojā no bailēm. Nokavēt, neiespēt, nepagūt. Netikt novērtētam, palikt zaudētājos. No pārstrādāšanās un izdegšanas. No tūkstošiem krāmu, kas pirms brīža šķita absolūti nepieciešami, bet tagad ir pārņēmuši tavu dzīves telpu tiktāl, ka neļauj tev brīvi elpot. No gļēvuma, agresivitātes un muļķības. No alkatības un varaskāres. No garīga akluma.
Cilvēki kā negudri dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, tā vietā, lai meklētu to, ko nav iespējams pazaudēt.
Apmaldījušies starp sirdi un galvu, meklē nevis gaismu un patiesību, bet aizbildinājumus un katrs pats savu taisnību. Un drudžaini turas pie aizspriedumiem. Jo vieglāk taču ir aizbāzt muti realitātei nekā atbrīvoties no ilūzijām. Sapelnīšu, nopirkšu, iegūšu – un tad beidzot būšu laimīgs. Bet gaidītā laime neiestājas. Jo ir mānīga kā horizonts, kas brīžiem šķiet vai ar roku aizsniedzams. Un kā jūras ūdens, kas neveldzē slāpes.
Nesen ar draugiem runājām par drosmi un sirdsapziņas varu, kas vienīgā spēj stāties pretī naudas varas laikmetam. Par to, ka ir vajadzīgs spēks, liels iekšējs spēks, lai pretotos valdošajai straumei. Taču tieši šī nepakļaušanās ir patiesas dzīvības pazīme, jo tikai dzīva zivs spēj peldēt pret straumi.
Un tad es pēkšņi iedomājos: bet kā ir ar man tik mīļo ezīti, kas, apmaldījies miglā, plunkš! – iekrita upē? Viņš sāka drudžaini kulties ar ķepām, taču visapkārt bija tumšs, un viņš pat nezināja, kur ir krasts. “Lai upe pati mani nes!” ezītis nolēma, ievilka elpu, cik dziļi spēdams, un ļāvās straumei. Un tad notika brīnums. Kāds klusi piepeldēja klāt, bez skaņas sasveicinājās un iznesa viņu krastā.
Tātad ir divas straumes: platā iznīcības un tā otra, kas nes tevi īstajā virzienā, ja vien tu ļaujies. Un re! – nejaušību nav. Dažas dienas vēlāk cits draugs sarunā apstiprināja manu nojausmu. Dzīve ir plūsma, viņš teica, galvenais – nekļūt par aizsprostu, par trombu Dieva mīlestības asinsvadā.
Un te nu sakļaujas divas svarīgas lietas. Debesu valstība ir ar spēku ieņemama. Ar sirdsapziņas varu, kas liek tev nepakļauties pasaulīgo kārdinājumu platajai straumei. Tikai šādi tu vari iemantot ticības mieru jeb dzīvi paļāvībā.
Kristus saka: debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko atradis cilvēks noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu, viņš nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to. Un vēl Kristus saka: kur ir tava manta, tur ir tava sirds.
Kas tas par tīrumu ar apslēpto mantu? Un kas tā par dārgo pērli? Un kā tas nākas, ka cena abiem ir viena? Lai nopirktu pērli vai tīrumu, ir jāpārdod viss, kas tev ir. Ne vairāk, ne mazāk. Tad ar to pietiek. Pietiek gan zvejniekam, gan tirgotājam, gan tev un man. Un tā ir tā pati cena, ko Jēzus nosaka bagātajam jauneklim, kas atnācis interesēties, kā iegūt mūžīgo dzīvību. Viņš ir turējis baušļus, ziedojis templim, taču mūžīgo dzīvību sevī tomēr nav spējis samanīt. Un tad Jēzus saka: pārdod visu, kas tev ir, izdali nabagiem un staigā man pakaļ!
Tīrums – tā ir cilvēka dvēsele, tajā apslēptā manta – mūžīgais dievišķais gars. Var jautāt: bet vai tad dvēsele nepieder cilvēkam pašam? Gadījums ar bagāto jaunekli atklāj, ka nepieder vis. Jauneklis nespēj paklausīt Jēzus padomam, jo tīrums un tajā apslēptā manta nav viņa rīcībā, tie nav viņa īpašumā. Daudzi domā: jo bagātāks kļūšu, jo brīvāks. Un arī varenāks. Ko nevarēšu pats, to iespēs mana nauda. Taču bagātajam jauneklim bagātība ir nevis brīvība, bet verdzība, kas neļauj rīkoties. Viņa sirds pieder bagātībai, nevis viņam pašam. Mēs tiecamies pēc lietām, jo tanīs mums rēgojas brīvība.
Taču, jo vairāk cilvēks tiecas pēc ārējām lietām, jo stiprāk iznīcīgais tur viņu savā varā un īpašumā.
Protams, nauda pati par sevi nav ne ļauna, nedz laba. Tā ir enerģija, kas paver iespējas. Un arī pārbaudījums. Ja prioritāšu sarakstā nauda ir pirmajā vietā, cilvēks nekad nebūs laimīgs, jo viņam nekad nebūs gana. Un viņš nekad nebūs brīvs.
Pirms kāda laika uz jautājumu, kā pasaulei šobrīd pietrūkst visvairāk, atbildēju: pietrūkst miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata. Te varētu jautāt: kur meklēt pamatu? Izvēle ir pagalam vienkārša: ārējā vai iekšējā pasaulē. Zudības smiltīs vai mūžības stiprumos. Platajā straumē vai Dieva mīlestības asinsvadā.
Ir decembris. Diena vēl īsti nav sākusies, kad atkal jau nakts ir klāt. Advents. Brīnuma priekšnojautu laiks. Pārdomu un dāvanu gatavošanas laiks. Ko šajos Ziemsvētkos gribu novēlēt? Prieku un iedvesmu. Laiku, ko varam veltīt cits citam. Un lai katram no mums ir tāda vieta, kur varam justies gaidīti, novērtēti un droši. Un sniegs lai Ziemsvētkos uzsnieg – asniem zem zemes lai būtu silti.
*
Lasi vēl
Vija Beinerte: Sirdsapziņas vara. Par drosmes divējādo dabu, varonību un dvēseles mieru
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?
