Uldis Šmits: PSRS neatzina Baltijas okupāciju, Krievija neatzīst agresiju Ukrainā 20
Atceroties pirms 75 gadiem notikušo Baltijas valstu okupāciju, diemžēl jātur prātā, ka okupācijas un aneksijas jēdzieni, ko nesen attiecināja tikai uz Eiropas pagātni, tagad attiecas arī uz Eiropas šodienu.
Baltijas valstu okupācijas fakta neatzīšana no PSRS tiesiskās mantinieces Krievijas puses ideoloģiski sasaistās ar Maskavas tāpat neatzīto agresiju pret Ukrainu. Par pagātni atgādina tur radītās “tautas republikas” un citi aizguvumi no staļiniskās ārpolitikas, kuras galvenā izpausmes forma bija meli. Tie vienmēr izmantoti arī pret Baltijas valstīm, lai gan dažādā intensitātes pakāpē, taču, kopumā ņemot, melu straume arvien pastiprinājusies kopš Putina ēras iestāšanās. Pēc Zatlera vizītes Krievijā diezgan daudzi sliecās domāt, ka tobrīd Dmitrija Medvedeva šķietami vadītā oficiālā Maskava teju pārstās noliegt patiesību un ka 2011. gadā nodibinātā Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija veicinās to, lai lietas tiktu sauktas īstajos vārdos. (Pat “Saskaņas centrs” Ušakova personā kaut ko ieminējās okupācijas sakarā.) Bet viss izvērtās pavisam citādi, tāpēc Latvijas pārstāvji 2014. gada rudenī izlēma pārtraukt darbu vēsturnieku komisijā, kura tika izveidota kā “neatkarīga” un “koleģiāli akadēmiska” institūcija, taču jāšaubās, vai tā jelkad neatkarīga bijusi. Un grūti iztēloties, kā komisija varētu nodoties 20. gadsimta vēstures eiropeiskā izpratnē objektīvai izpētei tagadējos apstākļos, kad Kremlī uzlūko Molotova–Ribentropa paktu par Staļina diplomātijas izcilu panākumu.
[wrapintext][/wrapintext]
Arvien uzstājīgākā turēšanās pie padomju laika vēstures traktējuma ir likumsakarīga valstī, kur nav veikta dekomunizācija – tā uzskata pazīstamais Krievijas profesors Andrejs Zubovs. Ne viņš vienīgais, bet, iespējams, tieši Zubovs visatklātāk izsakās arī par to, kāpēc baltiešiem šobrīd ir velti gaidīt godprātīgu oficiālās Maskavas attieksmi: okupanti bija tagadējās varas priekšteči, viņi darbojās “”smeršā”, NKVD un VDM, kas cīnījās ar jūsu mežabrāļiem un kas ieviesa padomju varu 1940. gadā un 1944. – 1956. gados”. Tālaika čekisti ir un paliek Putina režīma “varoņi”, bet baltieši joprojām skaitās “pretējā pusē”. Tāda nostāja saglabāsies, kamēr noteicošā būs padomju “vēstures paradigma”, bet nekas neliecina par pārmaiņām, gluži pretēji, redzam padomju iekārtai raksturīgo iezīmju atgriešanos, tiesa, “nevis komunistiskas, bet fašistiska tipa korporatīvas valsts veidolā”. Šķiriskā pieeja ir aizvietota ar tukšiem impērijas atjaunošanas solījumiem. Profesors Zubovs izteica minētos atzinumus šā gada sākumā Viļņā, bet pēdējo mēnešu norises viņa sacīto vienīgi apstiprina. Turklāt Kremļa propagandā parādījušās gandrīz aizmirstas tēmas, piemēram, telekanāla “Rossija-1” radītā un jau plaši apcerētā filma par Prāgas pavasari – padomju bloka tanku invāzija 1968. gadā Čehoslovākijā esot bijusi nepieciešama, lai tur novērstu NATO rīkotu apvērsumu. Zīmīgi, bet Maskava agrāk bija atvainojusies par šo Varšavas pakta valstu formāli kopējo iebrukumu, tāpēc jāsecina, ka pat simboliskai vainas atzīšanai par PSRS laiku nodarījumu reizēm mēdz būt tikai pagaidu raksturs…
Mums nenākas īpaši cerēt uz šādu žestu vai Krievijas dekomunizāciju. Tā, jāteic, arī diezgan daudzu mūsmāju politiķu prātos nav notikusi. Tāpēc vēl jo svarīgāks ir Latvijas valstiskais pienākums sevi aizstāvēt, turpināt izzināt patiesību – tam pastāv PSRS okupācijas zaudējumu apzināšanas komisija un VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija – un palīdzēt citiem atbrīvoties no pagātnes.
