Par daudz politikas, par maz medicīnas. Intervija ar Bertramu Zariņu 0
Pagājšnedēļ notikušā Latvijas ārstu 7. kongresa delegātu vidū bija arī Bertrams Zariņš, Hārvarda universitātes Masačūsetsas galvenās slimnīcas sporta medicīnas un ortopēdijas profesors. Tūdaļ pēc kongresa viņš devās operēt uz Gruziju, bet pirms tam kopā ar dēlu Kristapu atrada laiku sarunai redakcijā gan par aizvadītā kongresa atskaņām, gan ārstniecības jautājumiem.
B. Zariņš: – Braucot uz ārstu kongresu, es daudz domāju par to, kā mainījusies Latvijas medicīna un arī kongresa saturs kopš 1989. gada, kad Rīgā notika Vispasaules latviešu ārstu pirmais kongress. Otrajā kongresā to krievisko “vispasaules” nomainījām pret pasaules latviešu kongresu.
Pirmo reizi pēc 1944. gada, kad mana ģimene bija spiesta doties bēgļu gaitās un man bija tikai četri gadi, Latvijā iebraucu 1987. gadā, lai piedalītos PSRS traumatoloģijas kongresā. Galvenais ortopēds Viktors Kalnbērzs bija uzaicinājis gan mani, gan arī Amerikas latviešu ārstu Kristapu Keggi. Toreiz vaicāju Kalnbērzam, kā būtu, ja mēs noorganizētu līdzīgu kongresu visiem latviešu ārstiem, nevis simtiem Padomju Savienības cilvēku. Kad viņš piekrita, es sāku “šiverēt” – ieliku Amerikas latviešu laikrakstā sludinājumus, pieteikšanās anketu nosūtīju visām latviešu draudzēm, lai izdala ārstiem. Sanācām 250 cilvēku. Lai mēs visi varētu tikt līdz Rīgai, noorganizēju pirmo čārterreisu uz Rīgu no Helsinkiem. Bet pirms tam man bija nemierīgs prāts un es atlidoju uz Rīgu, lai pārliecinātos, kā rit kongresa organizēšana. Kad sāku interesēties par norises vietu, mani Rīgā aizveda uz Kongresu namu, kur kādā telpā bija izkārti Ļeņina un pat Staļina portreti. Tas bija nepieņemami, tāpēc lūdzu, lai ierāda citas telpas. Tā nokļuvu Sporta pilī. Liktenīgi, ka par Sporta pili atbildīgās dāmas vīram bija gadījusies nelaime – trauma celī. Es to izoperēju, un viņa atvēlēja pils telpas kongresa rīkošanai. Taču vajadzēja saņemt atļauju arī no valdības. Kalnbērzam bija plašas pazīšanās, un viņam radās ideja nokļūt pie toreizējā valdības vadītāja Edvīna Breša ar toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula biroja starpniecību, jo tur ar Ministru Padomes priekšsēdētāju bija tiešie telefona sakari. Sākumā Bresis šaubījās, bet beigās atļāva. Kongress izvērtās par nacionāli patriotisku pasākumu, tas bija noorganizēts vislabākajā līmenī.
– Kādas pārdomas jums radās pēc nupat notikušā ārstu kongresa? Piemēram, man bija sajūta, ka tajā ir maz medicīnas, bet daudz sociāli politisku jautājumu, kas adresēti politiķiem, nevis mediķiem. Bet likumu varas un izpildvaras amatpersonas zālē nebija manāmas. Ja nu vienīgi dažas, kas uzrunāja kongresa dalībniekus un pēc tam pazuda.
– Pirmais kongress bija emocionāls, patriotisks, tautisks sarīkojums. Medicīniskie jautājumi bija sekundāri. Tagad kongresu dēvē par Latvijas ārstu kongresu, jo to rīko Latvijas Ārstu biedrība, kas ir mediķu organizācija profesionālajai izglītībai. Man šķiet, ka ārstu kongresos vajadzētu tomēr vairāk turēties pie medicīnas lietām, runāt par profesionāliem jautājumiem. Nedrīkst būt tā, ka no referentu uzstāšanās nav ieguvuma vai tas ir ļoti niecīgs.
Šim forumam tomēr jābūt virzītam uz ārstu zināšanu papildināšanu, pieredzes apmaiņu, nevis sociālu un politisku jautājumu apspriešanu. Ārstu kongress nav tā vieta, kur tos risināt, tas jādara valstiskā līmenī. Kongresā jārunā, kā uzlabot ārstēšanu, parādoties jauniem medicīniskiem izgudrojumiem, kas ir un kas nav efektīvs mediķu darbs.
Ceru, ka nākamais kongress būs virzīts uz to, kā mēs varētu kļūt par arvien labākiem ārstiem saviem pacientiem.
– Kāds iespaids jums radies par veselības aprūpi, ko nodrošina Latvijā?
– Es apmeklēju jaunuzbūvēto traumatoloģijas un ortopēdijas privāto klīniku, kur ārstējas ne tikai pacienti no Latvijas, bet arī no ārvalstīm. Šīs ārstniecības iestādes standarts patlaban ir augstāks nekā manā darba vietā Masačūsetsā. Biju pārsteigts, ieraugot, ka jaunā medicīnas aparatūra te ir pat labāka nekā Amerikā. Saviem pacientiem, kuriem nav tik daudz naudas, lai samaksātu par operāciju, noteikti ieteikšu doties uz Latviju, jo šeit viņi par daudz mazāku naudu saņems ārstēšanu augsti profesionālā līmenī. Tā ir pirmklasīga lieta, un jums par to jābūt lepniem.
– Vaicāšu jums kā pieredzējušam ortopēdam – kāpēc tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešamas ceļu locītavu un gūžu protezēšanas operācijas? Mums ir bezgala garas rindas un tā vajadzība arvien pieaug.
– Manuprāt, te liela nozīme ir iedzimtībai. Skandināvijā un Baltijā daudz vairāk slimo ar artrītu nekā siltajās zemēs. Joprojām nav skaidras atbildes, kāpēc tas tā notiek.
– Jūs bijāt pirmais, kurš Amerikā izmēģināja cilmes šūnu lietojumu ceļu locītavu ārstēšanā. Vai šī metode ir atzīta arī Latvijā?
– Cilmes šūnas izņem no ceļa skrimšļa, pavairo laboratorijā un ievieto atpakaļ skrimslī. Šī ārstēšanas metode ir radīta Zviedrijā, es to apguvu un pirmais ieviesu Amerikā. Tas bija nozīmīgs medicīnisks sasniegums, bet ar laiku es tomēr pārliecinājos, ka rezultāts nav tik labs, kā cerēts, tāpēc ar to vairs nenodarbojos. Bet pasaulē joprojām ārsti to dara un pelna lielu naudu.
– Kopš deviņdesmito gadu sākuma jūs kopā ar savu brāli Kristapu Zariņu, Stenforda universitātes asinsvadu ķirurģijas profesoru, sākāt piešķirt stipendijas Latvijas studentiem zināšanu papildināšanai ārvalstu medicīnas klīnikās. Vai darāt to joprojām?
– Pirmajā ārstu kongresā pāri palika 20 tūkstoši dolāru Latvijai saziedotās naudas, ko biju noorganizējis. Tas bija finansiāls pamats, lai nodibinātu Latvijas Medicīnas fondu. Patlaban fondā esam abi ar brāli un arī Justu Karlsonu, uzņēmēju, Berga bazāra īpašnieku. Fondam ļoti palīdzējis arī sirds asinsvadu ķirurgs Dainis Krieviņš. Tikko notika fonda valdes sēde, un mēs valdē ievēlējām arī Valdi Zatleru. Patlaban lielākā problēma ir tā, kam uzticēt saziedoto naudu, lai to godīgi izlietotu.
Fondam nākamgad apritēs 25 gadi, un šajā laikā lielākās naudas summas, gandrīz pusmiljonu dolāru, esam ieguldījuši studentu izglītošanā. Fondam daudz naudas ir ziedojis, piemēram, mecenāts no ASV Normans Naits.
Esam nonākuši pie atziņas, ka būtu lietderīgi turpmāk piešķirt stipendiju tiem ārstiem, kas ir ar mieru apgūt kādas līdz šim Latvijā neapgūtas ārstēšanas metodes, lai tās izmantotu savā valstī un ar savām zināšanām padalītos arī ar citiem ārstiem.
Arī man ir pieredze ieviest ko jaunu un apmācīt citus. Septiņdesmito gadu beigās iemācījos veikt artroskopiju jeb ceļa, pleca vai ceļa locītavas operāciju ar smalku tehnoloģiju caur minimālu griezienu, savu darbību vērojot monitorā. Austrumeiropā to reti kurš ārsts bija redzējis. Vēlāk, astoņdesmitajos gados, šo ārstēšanas metodi iemācīju ārstam Valdim Zatleram. Viņš ik pa trim mēnešiem brauca uz Liepāju, Valmieru un citām vietām, lai apmācītu savus kolēģus.
Latvijā visās medicīnas specialitātēs nav vērojams vienādi ātrs attīstības temps. Dažas ir mazāk attīstītas nekā citas, bet artroskopijā tas ir pasaules līmenī. Fonda mērķis ir atrast tās vietas, kur ir tāda vajadzība, un tad mēģināt sameklēt pareizo cilvēku, kas varētu to robu aizpildīt.
– Cik tālu ASV prezidents Baraks Obama ticis ar veselības reformu Amerikā?
– Ir pieņemts likums par obligāto veselības apdrošināšanu, kam jāstājas spēkā 2014. gadā. Bet nelaime tā, ka Obamam nav naudas, lai to īstenotu. Amerikā nav apdrošināti apmēram 10 – 15% iedzīvotāju. Ja pavērtē, kā Amerikā mainījušās ārstniecības izmaksas, tad atklājas interesanta aina. No 1900. līdz 1964. gadam maksa katru gadu pieauga par trim procentiem. Bet 1964. gadā tā palielinājās par vairāk nekā 1000 procentiem, jo valsts apdrošināja visus vecos cilvēkus. Agrāk vecmāmiņa, kura ir vecāka par 90 gadiem un kurai ir gan vēzis, gan slimas plaušas un arī kāda mentāla kaite, nomirtu, bet tagad viņai tiek nodrošināta visa nepieciešamā ārstēšana, lai viņa dzīvotu. Viņu uz valsts rēķina, piemēram, trīs nedēļas ievieto intensīvās terapijas nodaļā, mākslīgi elpina, dod nepieciešamos medikamentus…
Par dzīvības uzturēšanu valsts slimnīcai samaksā lielu naudu. Lielāko daļu no Amerikas medicīnas budžeta tērē, lai vecu cilvēku uzturētu pie dzīvības. Tāpēc es negribu apgalvot, ka Amerikā ir laba un efektīva medicīnas aprūpes sistēma. Obama šim nolūkam grib tērēt vēl vairāk naudas.
– Kādi, Kristap, ir jūsu nākotnes plāni? Vai medicīniski, vai tālu no tiem?
K. Zariņš: – Esmu beidzis koledžu, ieguvis bakalaura grādu medicīnas tehnoloģijās un patlaban strādāju Hārvarda universitātes zinātniskajā laboratorijā, pētu cilmes šūnu lietojumu plaušu slimību ārstēšanā. Esmu nolēmis studēt medicīnu, jo vēlos iemācīties laboratorijā iegūtās zināšanas izmantot praktiskajā medicīnā. Vēl gan neesmu izlēmis, kāda varētu būt tā medicīnas specialitāte, kuru studēšu padziļināti.
– Cik Amerikā jāmaksā par medicīnas studijām?
– Vairāk nekā 50 000 dolāru (ap 25 000 latu) gadā.
– Tad jau labāk izvēlies Rīgas medicīnas augstskolas – tur labu izglītību var iegūt par mazāku naudu. Tēvam būs mazāk jāstrādā, lai dēls varētu studēt.
– Es par to padomāšu, tā ir laba ideja. Nenāktu par skādi, ja es dzīvotu Rīgā – varētu uzlabot savu latviešu valodu. Kaut gan mans tēvs un māte ir latvieši un ģimenē mēs runājam latviski, tomēr tik un tā valoda nav tik gluda kā gribētos.
B. Zariņš: – Kad es iebraucu Amerikā, man bija kauns, ka esmu ārzemnieks un nezinu angļu valodu. Es gribēju būt kā visi citi puikas. Bet mana dēla Kristapa vienaudži ir lepni par to, ka viņi prot latviešu valodu. Kad es jaucu abas valodas kopā, dēli man aizrāda. Viņi latviešu valodu novērtē vairāk nekā es.
K. Zariņš: – Tas viss ir ļoti mainījies, jo šodien es negribu būt tikai amerikānis, es vēlos apzināties savu latvisko identitāti. Tā ir forša sajūta just sevī arvien vairāk un vairāk latvietības.
