“Par daudz balvu, par maz īstu panākumu!” Guntars Račs par to, vai Latvijas mūzikas nozarē nepieciešami divi lieli pasākumi 0
Šonedēļ “Xiaomi arēnā” norisinājās svētki mūzikas industrijai. Pēc Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) iniciatīvas tika rīkota pirmā mūzikas balvas “Gamma” ceremonija. Atgādināsim, ka gada solo mākslinieka titulu saņēma Dons, par gada solo mākslinieci atzina Aiju Andrejevu, bet gada grupa – “Instrumenti”.
Par gada autoru darbu izdevēju balvu saņēma izdevniecība “Micrec”. Izdevniecības īpašnieks un vadītājs ir dzejnieks, mūziķis un dziesmu autors Guntars Račs, kurš savā sociālā tīkla “Facebook” kontā publicējis pārdomas par jauno mūzikas balvu “Gamma”.
Viņš izteicis viedokli gan par to, kā ceremonija noorganizēta, gan paudis nostāju, ka divi lieli nozares pasākumi – “Gamma” un “Zelta Mikrofons”, kas norisinājās šī gada 18. janvārī un izpelnījās lielu sabiedrības kritiku, ir par daudz. Račs izsaka cerības, ka nākotnē nozares pārstāvji spēs atrast kopīgu valodu un pienāks diena, kad būs tikai viena svarīgākā balva.
Turpinājumā Rača komentārs!
“Balvas sadalītas. Izdevniecība Micrec Publishing saņēmusi balvu kā Gada labākā autoru darbu izdevēji (ceru, ka visi saprot ar ko autoru darbu izdevniecības atšķiras no ierakstu kompānijas). Paldies. Balva, protams, vispirms ir mūsu pārstāvēto autoru nopelns un tāpēc es saku lielu paldies Raimonds Pauls, Ivo Fomins, Ainars Virga, Tomass Kleins, Lauris Reiniks, Gatis Mūrnieks, Edvards Strazdiņš, Denijs Grieze, Edgars Rakovskis, Kārlis Būmeisters un vēl veselai virknei autoru ar kuriem strādājam, vai kuru tiesības pārstāvam.
Par balvu un ceremoniju. Laikam jau nebija ne vainas. Nominācijās bija arī mūsu mākslinieki Relicseed, Pienvedēja Piedzīvojumi un Edvards Strazdiņš. Balvas gan neviens nesaņēma, bet nominācija jau pati par sevi ir labs novērtējums. Joprojām “rock” nominācijā pietrūka Ivo Fomina. Zinu, zinu, ka nolikums pieprasīja vismaz 2 publicētas (jeb reģistrētas LaIPA?) dziesmas gada laikā. Nosakot GADA mākslinieku, man šķiet, koncerti būtu galvenais kritērijs. Un tie Ivo ne tikai tika fiziski atskaņoti, bet arī publicēti radio un pieejami publiski tiešsaistē. Tā, ka publicēti bija vairāk nekā 2 dziesmu ieraksti.
Nepārprotiet mani, neesmu sašutis. Galīgi ne. Saku šo tikai tāpēc, lai nākamgad šos kritērijus varētu pilnveidot. Kā nekā pirmā reize un daudz kas ir piedodams.
Kopumā pasākums noritēja gana raiti, tikai ekrānu trūkums vismaz man liedza sekot līdzi visam uz skatuves notiekošajam. Daļu no priekšnesumiem tā arī īsti neredzēju, jo tie notika skatuves tālākajā galā no vietas, kur sēdēju. Redzēju tos tikai TV ierakstā jau pēc pasākuma.
Kopumā nepameta dīvaina sajūta, ka tas viss jau tikko ir bijis, tas ir kaut kur redzēts, tie cilvēki ar balvām rokās jau ir vairākkārt apbalvoti… Ar to es gribēju teikt, ka, lai arī iepriekš tā nešķita, tomēr divi šādi nozares apbalvojumi, ar to domājot Zelta mikrofonu un Gammu, tomēr ir par daudz.
Nemeklējot iemeslus kāpēc tā ir, tas vienkārši ir mans secinājums un sajūta pēc tam, kad redzēts gan viens, gan otrs un pa vidu redzēta arī Muzikālā banka. Lai cik bagāta un daudzšķaitnaina arī nebūtu latviešu mūzika, “galveno” ceremoniju ir par daudz. Par daudz balvu, par maz īstu panākumu. Tādu, kādu nupat sarūpēja filmas “Straume” veidotāji. Nu labi, derēs arī pieticīgāki, bet īsti un nozīmīgi panākumi.
Šobrīd šīs daudzās balvas ir pazeminājušas to vērtību un nozīmi. Rodas sajūta, ka tikt pie balvām ir vienkārši. Tā tam nevajadzētu būt. Papildus tam, ticu, ka TV skatītājam vispār ir stipri vienaldzīgas daudzas no nominācijām. Industrijai tās nenoliedzami ir svarīgas, bet parastam izklaides meklētājam TV, noteikti par daudz.
Mūžīga dilemma, kā izpatikt TV un nepazaudēt skatītāju zālē. Popūriji, manuprāt, sevi īsti neattaisnoja, jo, lai cik kvalitatīvi tie arī nebūtu veidoti, atstāja mazliet haotisku iespaidu. Bet pats mēģinājums darīt šādi ir inovatīvs un drosmīgs. Man gan būtu gribējies dažus no priekšnesumiem izbaudīt pilnvērtīgi, nevis tikai fragmentāri. Pieļauju, ka bija kam tas patika.
Rezumējot iespaidu un citējot Zilbalodi no Oskara ceremonijas uzrunas – mēs esam vienā laivā un mums jāiemācās sadarboties. Papildus tam, tā mūsu laiva ir tik ļoti, ļoti maza un nedroša. Es tomēr ceru un ticu, ka kādreiz mums būs VIENA svarīgākā balva, un nevis tāpēc, ka kāda no balvām “noslīks”, bet tāpēc, ka tomēr tiks atrasts veids kā sadarboties.
Tas nenotiks ātri, bet tā ir mana vēlme. Pretējā gadījumā jau pēc pāris gadiem būs grūti atrast kaut vienu daudz maz atpazīstamu mākslinieku, kurš nebūtu kādu “vissvarīgāko” balvu jau saņēmis. Visādi citādi, vēlreiz paldies žūrijai par Izdevniecības MicRec novērtējumu, ielūgumiem uz šovu un centieniem padarīt mūsu nelielo industriju krāsaināku un aizraujošāku. Jā, arī mūsdienīgāku, protams.”
