“Par dārza bioloģisko daudzveidību es varu spriest pēc kukaiņiem, kas tur dzīvo,” saruna ar entomologu, kurš par kukaiņiem gatavs atdot dvēseli 4
Entomologs Voldemārs Spuņģis saka, ka par kukaiņiem ir gatavs atdot dvēseli. Viņa darbs visas dzīves garumā ir bijis saistīts ar kukaiņiem. Arī šobrīd, jau kā LU VIP seniors, viņš turpina aktīvi darboties šajā jomā un stāstīt par kukaiņu, tai skaitā apputeksnētāju, nozīmīgumu cilvēka dzīvē.
Kas ir apputeksnētāji? Domājot par apputeksnētājiem, cilvēkiem pirmais kukainis, kurš iešaujas prātā, protams, ir bites. Bet entomologs Voldemārs Spuņģis atklāj, ka patiesībā apputeksnētāju sugu ir ļoti daudz: “Pie mums ir vairāki tūkstoši kukaiņu, kas barojas ziedos. Ja kukainis sūc nektāru, barojas ar ziedputekšņiem, tad tas būs apputeksnētājs.
Ja bišu sugu mums ir apmēram 360, tad visu pārējo ir krietni vien vairāk. Apputeksnētāji ir arī dienas un nakts tauriņi, dažādas vaboles, mušas, lapsenes, jātnieciņi, arī, piemēram, dzēlējodi ir apputeksnētāji, jo gan to mātītes, gan tēviņi sūc nektāru. Starp citu, arī kaitēklis var būt apputeksnētājs, piemēram, krustziežu spīdulis no vienas puses izēd rapšu ziedus, bet vienlaikus arī apputeksnē tos. Respektīvi – apputeksnētāju loks ir ārkārtīgi plašs.”
“Un to nozīme ir ļoti liela. Vairums savvaļas augu ir atkarīgi no apputeksnētājiem – ir apputeksnētāji, būs sēklas, un augs varēs turpināt savu dzīvi. Un arī apmēram 80% no kultūraugiem ir atkarīgi no apputeksnētājiem, tātad alegoriski var teikt – ir bites, būs āboli. Nav bišu, nebūs ābolu. Saistība starp apputeksnētājiem un ziedaugiem ir miljoniem gadu veca. Ir izveidojusies tāda kā simbioze, ka ziedaugi pievilina kukaiņus. Turklāt vienu un to pašu augu var apputeksnēt dažādi kukaiņi. Ļoti retos gadījumos ir tā, ka kādai augu sugai, piemēram, orhidejai, ir tikai viens apputeksnētājs,” papildina V.Spuņģis.
“Augu aizsardzības zinātniskais institūts “Agrihorts”, kas atrodas Jelgavā, pie Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes, pēta visu bišu kopu dažādās agrocenozēs – rapšu laukos, ābeļdārzos un citās kultūrās. Un atbilstoši salīdzina, kas notiek dabā un kas notiek lauksaimniecības zemēs. Īpaši tiek pētīta medus bite, tās atkarība no augu aizsardzības līdzekļiem, tiek pētīts ziedputekšņu sastāvs, kā arī pesticīdu atliekvielas. Bet gala rezultātu par to, vai apputeksnētāju skaits Latvijā samazinās vai palielinās, pagaidām vēl nav. Savukārt, pasaulē šādi pētījumi ir ārkārtīgi plaši. Daudz tiek runāts par bišu krīzi. Eiropā ir novērtēts, ka apmēram 30% no bišu un tauriņu sugām samazinās, visdrīzāk intensīvās lauksaimniecības dēļ.
Šeit ņemtas divas apputeksnētāju grupas, no tām 10% ir apdraudētas – tas nozīmē, ka tās samazinās un ir uz izzušanas riska robežas. Eiropā ir pieņemta ES Apputeksnētāju iniciatīva, kuras mērķis ir uzkrāt zināšanas par apputeksnētājiem, noskaidrot cēloņus (slimības, bišu parazīti, barības sastāvs, pesticīdu atliekas), kas varētu ietekmēt apputeksnētājus, un informēt sabiedrību par to, ko darīt, lai apputeksnētājiem būtu labāk. Protams, lielāka vērība tiek veltīta tieši mājas jeb medus bitēm. No bites mums ir ļoti daudz labuma, ne tikai apputeksnēšana, bet arī medus, ziedputekšņi, propoliss, bišu maize, vasks. Cilvēki ir savtīgi ieinteresēti pētīt šo sugu,” par pētījumiem, kas šobrīd noris Latvijā, stāsta V.Spuņģis.
Jautājot, vai cilvēki interesējas par apputeksnētājiem, V.Spuņģis atzīst, ka jautājumus par šo tematu diemžēl saņem reti, secinot, ka, tā kā Latvijā nav apputeksnētāju krīze un raža ir nodrošināta, cilvēki par to neaizdomājas: “Par cēloņiem cilvēki sāk aizdomāties tad, kad raža ir slikta vai tās nav vispār. Cilvēki to neapzinās, bet mēs esam ļoti atkarīgi no bioloģiskās daudzveidības. Tā ietver vairākus komponentus – viens ir ģenētiskā daudzveidība: jo ģenētiski daudzveidīgāks ir organisms, jo tas ir dzīvotspējīgāks. Otrs – sugu daudzveidība: cilvēks gūst emocionālu piepildījumu, vērojot dabas daudzveidību – desmitiem tauriņu sugu dārzā nevis tikai kāpostu balteni, purvus, mežus, zālājus, ūdeņus. Katrs organisms ir individuālists, ekosistēma ir unikāla, katrs funkcionē, kopā nodrošinot vielu apriti dabā.”
Voldemārs Spuņģis arī uzteic Latvijas Dabas fonda GrassLife projektu, kas ļoti daudz strādājis ar sabiedrību: “Projekta ietvaros daudzviet Latvijā tika iesētas pilsētas pļavas, tāpat bija liela interese par Latvijas Dabas fonda akciju “Iesēj savu kvadrātmetru!”. Es uzskatu, ka darbs ar sabiedrības izglītošanu ir ļoti nozīmīgs un devis savus augļus. It sevišķi pilsētas dārzos ļoti vēlams iesēt vismaz to vienu kvadrātmetru un izveidot mazu piemājas pļavas oāzi.”
Daudz populārāks temats, par kuru saņem jautājumus entomologs, ir kukaiņu māju būvniecība. Vislielākā interese ir no bērniem. Lai atgādinātu par cilvēka saiti ar dabu, Voldemārs Spuņģis labprāt piedalās dažādos izglītojošos pasākumos. Nupat, 29.aprīlī, Nacionālajā botāniskajā dārzā notika Cīruļu dienas gadatirgus, kurā entomologs dalījās ar padomiem par pareizas kukaiņu mājas būvēšanu. Kukaiņu mājas ir īpaši noderīgas pilsētvidē. Vērtīgus padomus, lai kukaiņu māja ir ne tikai vizuāli pievilcīga, bet arī kukaiņiem patiešām draudzīga, var uzzināt arī ŠEIT.
Lai sekmētu apputeksnētāju labklājību, Voldemārs Spuņģis iesaka: “No parastā cilvēka viedokļa visefektīvākais ir bišu stropa ieviešana. Jo vairāk bišu stropu, jo vairāk bišu saimju un efektīvāka apputeksnēšana. Dārzam var pievilināt ne tikai bites, bet arī daudzus citus apputeksnētājus. Viens no labiem pievilināšanas veidiem ir nektāraugu sēšana. Jo tie ir dažādāki, jo labāk. Piemēram, facēlijas ir izcils nektāraugs, jo tās ilgi zied. Arī dilles ir ļoti labs nektāraugs, tāpat jebkurš cits no čemurziežu augiem. Neaizmirstam mūsu pašu kliņģerītes. Vai atstājam dārzā noziedēt kādu pieneni. Labs pievilinātājs ir matiolas, tās zied un smaržo naktī, pievilinot naktstauriņus, kas arī ir apputeksnētāji. Mauriņos es varu ieteikt sēt balto āboliņu, tas ir ļoti pateicīgs. Arī zemei pieguļošais ložņu āboliņš ir labs nektāraugs daudziem kukaiņiem.”
Voldemārs Spuņģis piebilst, ka ir daudz veidu, kā padarīt savu dārzu dabai draudzīgāku, piemēram, piemājas pļavas sekmē un palielina sugu, tostarp apputeksnētāju, daudzveidību, arī krūmi, koki, kāda ūdenstilpne.
V.Spuņģis aicina atcerēties, ka, ja dārzā tiek izmantoti pesticīdi pret vienu kaitēkli, noteikti tiks ietekmēti vēl desmitiem vai varbūt pat simtiem citu sugu. Tāpēc ar pesticīdiem, galvenokārt ar insekticīdiem, ko izmanto pret kaitīgiem kukaiņiem, cilvēkiem ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Entomologs kā īpaši pozitīvu momentu uzsver pieņemtos noteikumus par pesticīdu izmantošanu lauksaimniecībā, skaidrojot, ka ir noteikti periodi, kad tos drīkst un kad nedrīkst izmantot, un, ja noteikumi tiek ievēroti, tas nodrošina apputeksnētāju daudzveidību.
Runājot par zāles pļaušanas risinājumiem, V.Spuņģis teic, ka būtu noderīgi pielāgot pļaušanas augstumu: “Ja mauriņā ir iesēts, piemēram, āboliņš, vajadzētu iestatīt tādu pļaušanas augstumu, lai pēc iespējas mazāk nopļautu ziedus. Ja dārzā ir izveidota piemājas pļava, to noteikti jāpļauj rudenī, jo vēlāk to dara, jo labāk. Tad augi var izsēt sēklas, savukārt, kukaiņus vēlāka pļaušana ietekmē maz. Ja ir vēlēšanās pļaut regulāri, var darīt tā, ka vienu gadu pļauj vienu pusi pļavas, otru gadu – otru pusi. Līdz ar to vienā gadījumā sēklas varēs izsēties, bet otrā gadījumā pļava izskatīsies vizuāli skaisti. Tomēr dabisko pļavu vislabāk ir pļaut rudenī.”
Lai aicinātu pievērst uzmanību bioloģiskajai daudzveidībai privātajos dārzos, Husqvarna ir laidusi klajā jaunu robotizēto zāles pļāvēju funkciju Rewilding Mode, kas automātiski atstāj 10% dārza teritorijas nepļautu piemājas pļavas izveidei. Jautājot, vai minētie 10% spēs pozitīvi ietekmēt apputeksnētājus, Voldemārs Spuņģis teic: “Ja robotizēto pļāvēju īpašnieki izmantos šo funkciju, manuprāt, tas būs vērtīgi, jo arī neliela piemājas pļavas zona, ja tur piesēj kādus nektāraugus, sekmēs bišu un citu apputeksnētāju viesošanos dārzā. Pārsvarā jau tehnikas ražotāji vienmēr ir domājuši tieši par cilvēkiem – lai mauriņš izskatās pēc iespējas skaistāks, gludāks, tāpēc ir prieks par ražotāju iniciatīvu tomēr pievērst vairāk uzmanības arī dabas daudzveidībai.”
Sarunas nobeigumā Voldemārs Spuņģis aicina cilvēkus ieklausīties dabā: “Par sava dārza bioloģisko daudzveidību es lieliski varu spriest pēc kukaiņiem, kas tur dzīvo. Skaistā vasaras dienā es savā dārzā varu novērot 5 – 10 tauriņu sugas. Dārzā ir gan bišu mājiņa savvaļas bitēm, gan trūdošas malkas kaudze, kur dzīvo vaboles, mitrenes un zirnekļi. Protams, arī dažādi kultūraugi – uz dillēm burtiski lidinās, čum un mudž kukaiņu daudzveidība. Savukārt, permakultūras stūrītim ir veltīti kādi 5% no dārza. Tur viss norit dabiski, un tam ir ļoti interesanti sekot. Es ieteiktu pavērot dārzā notiekošo.
Vai dārzā ir bites? Vai jātnieciņi, kas barojas ziedos? Vai mārītes, kas nav apputeksnētājas, bet barojas ar laputīm? Lielisks indikators ir dienas tauriņi. Ja dārzā var pamanīt 1 – 2 sugas, tātad bioloģiskā daudzveidība ir maza, ja 5 – 10 sugas, tad to var uzskatīt par lielu. Un, ja dārzā nav to bišu, nav to tauriņu, tad noteikti ir vērts par bioloģisko daudzveidību parūpēties mazliet vairāk – izveidot piemājas pļavas zonu, iesēt nektāraugus vai varbūt uzbūvēt kukaiņu māju.”
