– Šeit jūs domājat attiecības ar Krieviju? 2
– Krievija paziņo, ka Ukrainai jādara tas un šis. Līdzīgi tas ir ar Gruziju, Moldovu, un es esmu dzirdējis arī par Somiju un Zviedriju. Tas nav pieņemams, ka Krievija lemj, kas citiem būtu jādara. Es personiski, lai gan man nav tik lielas varas, būtu pret jebkādu pielāgošanos tam, ka Ukrainas krīzi risinām, ļaujot Krievijai izlemt citu valstu politisko orientāciju.
– Ukraina un Gruzija vēlas iestāties NATO, jo tās grib tikt prom no Krievijas ietekmes, bet vai nav tā, ka šis neatrisinātais konflikts ar Krieviju tām liek šķēršļus būt aliansē, jo NATO nevar uzņemt valstis, kam ir konflikts ar kaimiņvalstīm. Tas ir kā apburtais loks.
– Es negribu būt naivs. Protams, sarežģītās attiecības, kādas šīm valstīm ir ar Krieviju, un tā nav viņu vaina, sarežģī ceļu uz NATO. Tas ir jāatzīst. No otras puses, mums ir jāsaprot šīs problēmas izcelsme – Krievija sarežģīja Gruzijas dzīvi tādēļ, ka tā vēlējās iestāties NATO, un turpina to darīt, anektējot divas tās teritorijas. Te ir ļoti svarīgs jautājums – vai Ukrainai, kad tā vēlējās tuvoties Eiropas Savienībai, vai Gruzijai, kad tā vēlējās iestāties NATO un Krievija reaģēja un atņēma daļu teritorijas, tas nozīmē beigas abu valstu tiesībām pievienoties šīm organizācijām? Atbildei, manuprāt, būtu jābūt – nē. NATO to ļoti labi apliecina, jo kopš 2008. gada mums ir bijis pāris samitu, virkne tikšanos ministru līmenī par spīti tam, ka Krievijas spēki joprojām atrodas Gruzijas teritorijā. Mēs allaž esam atgādinājuši Bukarestes vienošanos, ka Gruzija būs NATO dalībvalsts. Diplomāti un politiķi allaž viegli var aizslīdēt prom no šā ceļa, taču viņi to nedarīja. Politiskie līderi nepārprotami to ir atgādinājuši. Mēs ļoti cieši turamies pie principa, ka neļausim trešajām pusēm izlemt, ko mums uzņemt.