Juris Lorencs: Nevis “vecajiem” jānāk atpakaļ, bet šajos haosa laikos jārodas jauniem talantiem, kuri spēs sakārtot valsti 9
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās pasaules tīmeklī klīst kāda interneta mēme: “Slikti laiki rada stiprus cilvēkus. Stipri cilvēki rada labus laikus. Labi laiki rada vājus cilvēkus. Vāji cilvēki rada sliktus laikus.”
Tulkota dažādās valodās, tā uzskatāmi ilustrē modernās pasaules garīgo situāciju. Varētu domāt, ka šo atziņu uzrakstījis kāds senās Grieķijas filozofs.
Patiesībā teikumi pieder 1970. gadā dzimušajam amerikāņu rakstniekam Maiklam Hopfam, citāts no viņa 2016. gadā publicētā fantāzijas romāna
“Tie, kas paliek” (G. Michael Hopf, “Those Who Remain”). Grāmatā stāstīts par izdomātu nākotnes pasauli, par karu starp divām kādreizējās Kanādas daļām. Tas, ko vēlējies pateikt autors, – ka grūti laiki spēj radīt stiprus cilvēkus. Un otrādi – labi laiki it kā iemidzina cilvēkus, padara tos mazāk vitālus.
25. marta rītā Latvijas lielākie interneta portāli tikpat kā nepieminēja 1949. gada deportācijas, šī ziņa vismaz neparādījās galvenajos virsrakstos.
Pirmās ziņas varēja ieraudzīt vien ap pusdienas laiku, un arī tā starp citu, aiz vēstīm par Covid-19 plosīšanos un vakcinācijas procesa nedienām. Kā to skaidrot?
Acīmredzot paaudzei, kas šodien veido portālu saturu, 1949. gada marta notikumi ir vien sena pagātne. Ne tikai bez personīgām atmiņām, bet arī bez vecāku, vecvecāku vai radu stāstiem par piedzīvoto.
Laiks iet, paaudzes mainās, un katrai no tām atklājas cita vēstures perspektīva.
Pēc gadiem trīsdesmit cilvēki lasīs: “Pirms simt gadiem, 1949. gada 25. martā, no Latvijas tika izsūtīti 42 149 cilvēki. Daudzi no viņiem nekad neatgriezās no izsūtījuma. 2020. gada sākumā Latviju skāra Covid-19 pandēmija. Gada laikā ar diagnozi “Covid-19″ nomira 1900 cilvēki.”
No nākotnes raugoties, šie skaitļi liksies nesamērojami. Bet mēs dzīvojam šeit un tagad. Mana paaudze jau sasniegusi to vecumu, kurā var saredzēt un saprast, kāpēc padomju okupācijas gados izaugušie spēja atgūt Latvijas neatkarību.
Nodibināt Tautas fronti, nosargāt barikādes, aizvest valsti līdz NATO un ES. Savukārt tā paaudze, kas izauga pēc tam, jau salīdzinoši “labos laikos”, nespēja ne laikus nopirkt Covid-19 vakcīnas, ne kārtīgi noorganizēt potēšanas procesu.
Sporta darbinieks Ģirts Kalniņš, komentējot Latvijas vīriešu basketbola izlases sāpīgo zaudējuma Bulgārijai, portālā “delfi.lv” rakstīja: “Mēs esam pilnībā pārstājuši runāt par idejām, par vīzijām. Mēs esam padarījuši vārdus “līderis”, “lēmumi”, “atbildība” par lamuvārdiem.
Un tā tas nav tikai basketbolā, ne tikai sportā kopumā, bet visā sabiedrībā, valstī. Mēs esam pārbirokratizējuši jebkura lēmuma pieņemšanu, mēs jebkuru diskusiju, jebkuru jautājumu esam novietojuši horizontālā plaknē, kur process var būt bezgalīgs, rezultāts – vājš un atbildīgais – neviens.”
Varētu teikt – kad mēs augām, tad tā nebija. Mēs varētu labāk! Un tad rodas kārdinājums atkal “iet politikā” un “glābt”. Bet vienā un tajā pašā upē nav iespējams iekāpt otrreiz.
Nevis “vecajiem” jānāk atpakaļ, bet šajos haosa laikos jārodas jauniem talantiem, kuri spēs sakārtot valsti. Paraudzīties tālāk, uz priekšu, uz augšu. Varbūt pat uz zvaigznēm.
Šajās dienās aprit 60 gadi kopš Jurija Gagarina lidojuma kosmosā. Tas notika 1961. gada 12. aprīlī, vēlāk manas bērnības laikā šo datumu dēvēja par Kosmonautikas dienu.
Raķetes starta brīdī Gagarins esot teicis leģendāro “Braucam!”, krieviski “Поехали!”. Šodienas Krievijas kosmonautika ir tikai vāja PSRS laiku sasniegumu atblāzma.
Savukārt 1969. gada 21. jūlijā cilvēces vēsturē tika ierakstīta angļu valodas frāze, ko teica astronauts Nīls Ārmstrongs: “That’s one small step for man, one giant leap for mankind.” – “Viens mazs solis cilvēkam, milzīgs lēciens cilvēcei.”
Pēdējo reizi cilvēks staigāja pa Mēness virsmu 1972. gadā, tātad teju pirms pusgadsimta! Pēc tam izauga paaudze, kas uz “Apollo” programmas grandiozo “Saturn” raķeti raugās kā viduslaiku cilvēks uz piramīdām.
Tās ir tik varenas, ka daži joprojām tic – piramīdas cēluši nevis cilvēki, bet gan citplanētieši.
Pirms dažām dienām netālu no piramīdām ritēja drāma, kas uz brīdi aizēnoja pat Covid-19 pandēmiju. 23. martā Suecas kanālā uz sēkļa uzskrēja milzīgs ar konteineriem piekrauts kuģis, kas bija ceļā no Malaizijas uz Roterdamu.
Simboliska, Āzijas labumiem piekrauta horizontāla struktūra, kas veselas sešas dienas bloķēja satiksmi kanālā. Mediji jau baidīja ar cenu celšanos Eiropā. Lūk, katastrofa!
Bet labā ziņa ir tā, ka Īlona Maska privātajā kosmodromā Teksasā tiek izmēģināta raķete “SpaceX Starship”. Viens no tās mērķiem ir Marss.
Grūtie laiki būs radījuši stiprus cilvēkus, kuri atkal pacels skatu uz zvaigznēm. Un varbūt pat no jauna spēs apjaust Lieldienu brīnumu.
