Aleksejs Grigorjevs: Grūti iedomāties, ka pār šo tautu valda aprobežots cilvēks ar dažiem rokaspuišiem 87
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ļudzmi zvacca – saukties par cilvēkiem, būt tautai – tā baltkrievu tautas vēlmi vārdos izteica visbaltkrieviskākais no baltkrievu dzejniekiem Janka Kupala.
Viņa dzejolim jau vairāk nekā 100 gadu, bet tā vārdi skan kā šodien rakstīti. Ar saviem vārdiem un dzīvi Kupala pierādīja, ka baltkrievi ir cienīgi būt tauta un cilvēki, ar pašcieņu, ar spējām pārvaldīt savu dzīvi un valsti paši.
Baltkrievu nacionālā atmoda jeb atdzimšana (adradžeņņa) sākās vēlu un sasniedza virsotni jau pirmajos padomju gados, kad boļševiki, cenšoties sagraut Krievijas impēriju, solīja zemi zemniekiem, rūpnīcas strādniekiem, brīvību tautām.
Daudzi noticēja. Arī Kupala. Viņš un daudzi viņa līdzgaitnieki visus pagājušā gadsimta divdesmitos gadus strādāja, lai liktu pamatus modernajai baltkrievu kultūrai un valstiskumam. Tie pārdzīvoja padomiju, cerams, ka pārdzīvos arī tagadējo neprezidentu.
20. gadu beigās boļševiki jau bija sagrāvuši Krievijas impērijas pamatus, būvēja savu Krievijas impēriju, vēl ciniskāku un liekulīgāku. Visādi baltkrievi ar savu Kupalu, ukraiņi, latvieši un citi nekrievi vairs nebija vajadzīgi.
Sākās nacionālo kultūru nivelēšanas un kultūras darbinieku likvidācijas posms. Baltkrievijā tā kalngals bija 1930. gadā, bet Kupalu no cietuma vai nošaušanas paglāba tas, ka viņš piekrita publicēt rakstu ar savu parakstu, kurā nožēlo savus it kā nacionālistiskos grēkus.
Tā piespieda darīt daudzus. Sekoja daži Staļinu slavinoši dzejoļi līdzās dzejai par Baltkrievijas dabu un lauku dzīvi, un nāve 1942. gadā Maskavā, krītot viesnīcas trepju šahtā. Runā, ka nāve bija mīklaina, bet kas tur mīklains. Parasts Krievijas specdienestu gājiens.
Pagājušā gadā baltkrievu tauta atkal vēlējās saukties par cilvēkiem, paši ievēlēt prezidentu. Kad varu sagrābušais bijušais prezidents sevi atkal pasludināja par ievēlētu, tauta izgāja ielās. Skaista, civilizēta tauta. Meitenes novilka kurpes, lai nostātos uz bulvāra beņķa.
Grūti iedomāties, ka pār šo tautu valda aprobežots, neizglītots, kā PSRS laikos mēdza teikt, nekulturāls, cilvēks ar dažiem rokaspuišiem. Pat paņēmieni ir tie paši kā PSRS.
Skatoties Baltkrievijas diktatora ķīlnieka Romana Protasēviča tā saukto interviju no cietuma, nevar neatcerēties Kupalas un citu baltkrievu piespiedu nožēlu par viņu it kā piederību nacionāldemokrātu pagrīdei.
Maz ko dzird par Romana draudzeni, arī ķīlnieci, Krievijas pilsoni Sofiju Sapiego. Lai kas viņa būtu, viņai ir ļoti skaļš uzvārds. Baltkrievu izcelsmes Sapiegu dzimta ir devusi Lietuvas lielkņazistei 22 vojevodas, kanclerus, maršalus, hetmaņus.
Šis vārds ir kā mūžīgs atgādinājums par tautas godu un lielumu.
Pašlaik Baltkrievijas izredzes neizskatās labi. Klajā vardarbība, rādās, pārspējusi miermīlīgo protestu. Protestu līderi ir trimdā vai cietumā. Režīmam ir pilnīgs finansiāls, ekonomisks un militārs atbalsts no austrumu patrona.
Neizsīkst runas par neizbēgamu Baltkrievijas aneksiju, par Krievijas armiju, kas ienāks Baltkrievijā it kā uz mācībām un paliks. Baltkrievijai ir milzīga stratēģiskā nozīme.
Ja Krievijas karaspēkam būs iespēja uzbrukt Ukrainai arī no Baltkrievijas teritorijas, frontes līnija Ukrainai kļūs par 1000 km garāka.
Tā sauktais Suvalku koridors – šaura 100 kilometrus plata zemes strēmele starp Krievijas Kaļiningradas apgabalu un Baltkrieviju ir vienīgais sauszemes savienojums starp Baltiju un Poliju ar pārējām NATO valstīm.
Ja Krievijas karaspēks kontrolē abas Suvalku koridora puses un padara NATO karaspēka pārvietošanos tajā par neiespējamu, Baltijas valstis kļūst par salu Krievijas jūrā.
Labi, ka Rīga nomainīja Baltkrievijas karogu hokeja čempionātā. Domāju, Jānis Rainis, liels baltkrievu tautas draugs, kas sarakstījies un ticies ar Janku Kupalu, nopriecātos. Tomēr ar to ir par maz. Viļņā ir baltkrievu universitāte, kurā mācījās Sapiego. Rīgā nekā tamlīdzīga diemžēl nav. Bet vajadzētu būt.
