Par cilvēka dabu. Recenzija par izrādi “Notikums Višī pilsētā” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādē “Notikums Višī pilsētā” režisors Sergejs Golomazovs izvēlējies to, kas mūsdienās ir reta parādība – atdāvinājis sevi tēlotāju ansamblim.
Kad šķita, ka pandēmija ir pieklususi, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris sāka savu jauno sezonu ar slavenā amerikāņu dramaturga Artura Millera lugas “Notikums Višī pilsētā” iestudējumu uz Lielās skatuves. Uzreiz gribu sacīt, ka šis sākums ir patiesi radošs, jo gan tā saturs, gan forma savijusies konkrētā dialogā ar mūsdienu reālijām. Turklāt pati darbība gandrīz visu laiku paliek statiska: varoņi sēž un runā. Tādēļ vēl jo vairāk vēlos uzteikt režisora un aktieru meistarību.
Luga ir uzrakstīta 1964. gadā, un tajā tiek stāstīts par bariņu vīriešu, kurus aizturējuši vācu virsnieki un franču kolaboracionisti/policisti, lai pārbaudītu katra piederību noteiktajai rasei. Konkrēti tas viss notiek Otrā pasaules kara laikā, precīzāk, 1942. gadā, Višī pilsētā, kur tolaik pie varas ir franču maršals Petēns, kas pamanījies “sadarboties” ar nacistisko Vāciju un attiecīgi ieviesis atbilstīgas politiskās prasības, piemēram, iedzīvotāju etnisko tīrīšanu. Šo sižeta faktu dramaturgs izmantojis, protams, ne jau tādēļ, lai restaurētu vēsturiskos notikumus, A. Milleru interesē cilvēka daba. Kad, kāpēc un cik lielā mērā mēs ieslīgstam bailēs, aizmirstam vai, gluži otrādi, atceramies par savstarpējās palīdzības, atbalsta nepieciešamību, ārdāmies, redzot, ko sadarījis kāds cits, nepamanīdami paši savu vainu. Cik ļoti alkstam būt par līderiem brīvības nesēju rindās vai pretēji – ļaujam sevi ieķēdēt verdzības rokudzelžos. Citiem vārdiem, tēma ikvienam laikam: kas ir personība?
Tās attīstībai iestudējuma režisors Sergejs Golomazovs akceptējis vienkāršu, bet būtībā ļoti ietilpīgu noformējumu. Visa darbība pakļauta vienīgi avanscēnai. Mūsu priekšā uz gara sola sasēdušies lugas varoņi un aiz viņu mugurām rēgojas milzīga, izaicinoši neglīta siena, kurā griežas ventilators, jo droši vien šajā smacīgajā telpā katru dienu uzturas aizturēto ļaužu pūļi. Sānos arī nekā nav, vienīgi šaura ieeja/izeja. Kopumā te valda vienaldzības pelēcība (scenogrāfs Mihails Kramenko). Tādu pašu uzmanības lišķību piespēlē arī gaisma (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš), un tikai Kristīnes Pasternakas kostīmos var nojaust katras personas individualitāti, iekļaujot tajā ne tikai profesiju un materiālo nodrošinājumu, bet arī izpratni par gaumi.
Bet režisors Sergejs Golomazovs izvēlējies to, kas mūsdienās ir reta parādība – atdāvinājis sevi tēlotāju ansamblim. Triumfē tā īpašā aktierspēle, kurai piemīt gan detaļas, gan rakstura daudzslāņainība, kad teksts dzīvo nevis kā vārdu virknējums, bet ar domas piesātinājumu un sirds rūpestiem, ar temperamenta vilkmi. Tādēļ sēdi bez pārtraukuma teju divas stundas un ar interesi gremdējies šajā nebeidzamajā esmē: ko tas nozīmē – būt cilvēkam.
Dmitrija Palēsa varonis uz šādu jautājumu atbild bez vilcināšanās: jābūt viltīgi izveicīgam. Lūk, viņš – komersants Maršāns – zina, ka šeit nav jāsēž un jākulsta mēle, bet jārīkojas, tas ir, jāprot tiem, no kā esi atkarīgs, dot mājienu, ka viņi nepaliks bešā, jo par pakalpojumu tu viņus, kā nākas, atalgosi. Tiek spēlēts vienkārši un viegli, līdz sīkumam liekot atpazīt to, ko mēdzam dēvēt par šeptmani.
Maršāns tiek ātri un veiksmīgi izlaists no slazda laukā, un tas, protams, arī citos vieš cerību, ka palaidīs vaļā. Tomēr nekāda risinājuma raituma nav, un bailes un šaubas aug augumā. Šajā kontekstā tālāk attīstās sēdošo vīru valodas, tā vai citādi ietiecoties tēmā “politika un cilvēks”. Nestāstīšu par runu saturu, vienīgi uzsvēršu, ka viss izriet no notiekošā konkrētības, vienlaikus izplešoties, kā jau teicu, ārpus tālaika ietvariem. Tādēļ ļoti principiāla ir radīto tēlu kapacitāte. Te praktiski visi aktieri ir vienlīdzīgi, lai gan autors tēliem piešķīris dažādus mērogus.
Piemēram, ārsts Ledjuks, ko atveido Igors Čerņavskis. Ārsts, kas, organizējot bēgšanu, grib glābt sevi un citus, ārsts, kas “izvadā” pa visām ideoloģijas katakombām, ārsts, kas patiešām pamatīgi ir iepazinis cilvēka dabu. I. Čerņavskis no tiesas pārsteidz ar sava tēla apjomīgumu. Ar iekšējās un ārējās dzīves dialektiku. Ne jau nejauši viņam atvēlēts nopietns monologs-kontakts ar skatītāju zāli, kad tekstā izskan tie vai citi jautājumi, kas mums katram patlaban ir jo sevišķi aktuāli.
Lomas vēriens, atkārtošu vēlreiz, ir atkarīgs ne tikai no režisora un aktieriem, bet arī no autora. Tāpēc nudien iespaido pat tādi tēli, kas gandrīz vai visu laiku klusē. Piemēram, Čigāns, ko spēlē Jevgeņijs Čerkess, iespaido ar savas esības patiesīgumu. Vai, teiksim, Arjes Lermana atveidotais Zēns. Patiešām, puikā (skolnieks, kas spēlē arī citās teātra izrādēs un piedalās starptautiskos bērnu/jauniešu muzikālajos konkursos) un ikvienā brīdī, kad pievērs viņam uzmanību, jūtams maza nelaimīga cilvēciņa dzīvs pārdzīvojums, sevī izcīnot cīņu ar bailēm un ķeroties pie katra cerību salmiņa.
Principiāls ir elektromontiera Baijāra tēls. Ar kādu kaismīgu pārliecinātību Vitālija Jakovļeva atveidotais varonis mums paziņo, ka nolādētā buržuāzija ir iztirgojusi Franciju fričiem un, vēlēdamās iznīcināt franču strādniecību, ir ielaidusi tajā nacistus. V. Jakovļevs spēlē savu marksistu tā, ka neviļus ļoti labi sadzirdi viņam uzdoto jautājumu: vai tad vairākums nacistu nav no strādnieku šķiras? Tēma, kas tiešām laiku pa laikam katram liek uzdot jautājumu par to, kādēļ diktators ar tādu pašapziņu un labpatiku izbauda tautas masu mīlestību. Vai tas būtu Hitlers, Staļins, vai tas būtu… Turpmāko vārdu uzskaitījums virmo izrādes gaisotnē. Lētticīgi, bet, varbūt slēpjot savas bailes aiz smaida priekškara, tam visam spēj pakļauties arī mākslas pārstāvji. Šo jautājumu nojaušam gan Jakova Rafalsona spēlē, azartiski tēlojot aktieri Monso, gan arī Alekseja Korgina darbā, atveidojot gandrīz vai traģisko mākslinieka Lebo tēlu.
Taču jo sevišķi šis jautājums mani aizskāra negaidītā etīdē. S. Golomazovs darbības kontekstā iekļāvis epizodi no itin kā aiz sienas mūriem ritošās dzīves – vācu virsnieku deju. Maksima Busela Pirmais SS virsnieks un Artūra Skuteļ-ska Otrais SS virsnieks žilbinoši perfektos vācu armijas formas tērpos, izrāvuši no sēdošo rindām Arji Lermanu, mums demonstrē spožu dejas priekšnesumu (horeogrāfs Artūrs Skuteļskis). Skaties un esi sajūsmā. Gribas vēl un vēl, līdz pēkšņi apjēdz, cik precīzi S. Golomazovs parādījis diktatūras vareno apmātības vērienu. Proti, formas ideālo saliedētību. Atcerēsimies kaut vai stindzinošos kareivju maršus, teiksim, Hitlera armijā vai Ziemeļkorejā. Jā, meistarības filigrānums allaž apbur. Baismi.
Kņazam fon Bergam ir taisnība, sakot, ka visas likmes jāliek uz personību, kurai nav iespējams apmiglot prātu. Šī viena no principiālām lomām uzticēta Jurijam Kušpelo. Tāpat kā Arje Lermans, arī viņš nav teātra štatā. Sešpadsmit gadus J. Kušpelo ir strādājis par TV programmas “Latvij-skoje Vremja” vadītāju Pirmajā Baltijas kanālā, pirms tam bijis aktieris Saratovas Jaunatnes teātrī un vēlāk Rīgas Jaunatnes teātrī, kā arī darbojies Daugavpils teātrī. Tagad, lūk, pirmā loma Rīgas Krievu teātrī. Spēlē dzīvīgi, enerģiski. Labi jūtams šā aristokrāta godīgums un cilvēkmīlestība. Kad viņu iesauc kabinetā, bet pēc tam ar caurlaidi palaiž brīvībā, viņš to bez mazākajām šaubām atdod ārstam Ledjukam, bet pats apbrīnojamā mierā paliek sēžam nu jau pilnīgā vienatnē. Interesanti, ja aktieris tobrīd tiktu pie vārda, vai viņš norunātu pats savu tekstu, kas publicēts internetā pēc Pirmā Baltijas kanāla slēgšanas par to, ka mūsu valstī vēl nekas labs neesot izdarīts. S. Golomazovs, iespējams, domā citādi. Ne jau nejauši viņš uzņēmies vadīt mūsu Krievu teātri, kas devis darbu J. Kušpelo, kurš tagad gandrīz kā viņa fon Bergs sēž lepni izslējies pretim likteņa pirkstam.
Domāju, ka daudzi savas dzīves ceļos šo pirkstu nemana. Varbūt vienīgi tikai kā jautājumu: cik izdosies iebāzt kabatā? Atcerieties, kā Jānis Pāvils II, atbraucis apsveikt Latviju ar brīvību, brīdināja: “Esiet modri! Nepārdodiet savu neatkarību citam diktatoram – naudai!” Arī par to domāt mani mudina šī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra lieliskā izrāde.
Arturs Millers, “Notikums Višī pilsētā”, iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri
Režisors: Sergejs Golomazovs, scenogrāfs Mihails Kramenko, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfs Artūrs Skuteļskis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Lomās: Aleksejs Korgins, Vitālijs Jakovļevs, Dmitrijs Palēss, Jakovs Rafalsons, Rodions Kuzmins-Reizvihs/ Ivans Streļcovs, Igors Čerņavskis, Jurijs Kušpelo, Oļegs Teterins, Aleksandrs Maļikovs/ Ņikita Osipovs, Aleksandrs Poļiščuks, Arje Lermans, Vadims Grossmans, Artūrs Trukšs, Sergejs Gorohovs, Jevgenijs Čerkess, Maksims Busels, Artūrs Skuteļskis.
