“Latvijai jāsatraucas, kā saturēt Eiropu, nevis jāčīkst par Briseli.” Saruna ar Tālavu Jundzi 25
“Latvijas Avīzē” viesojās akadēmiķis, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors Tālavs Jundzis. Bijušais LR Augstākās padomes deputāts, toreiz Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs pašreizējos apstākļos atzīst – esmu par centralizētāku Eiropas Savienību, ārpolitikas, aizsardzības, tiesību jomas funkciju nodošanu vienotās rokās.
Februārī Ukrainā ir atceres dienas – trīs gadi kopš Janukoviča bēgšanas, Krimas okupācijas sākuma. Krievijas agresija pret kaimiņvalsts neatkarību atkal eskalējas, atlauzts liels Ukrainas teritorijas gabals, un prezidents Putins parakstījis rīkojumu atzīt tā saukto Luhanskas un Doņeckas tautas republiku izdotos dokumentus. Vai tas nozīmē ceļu uz kārtējiem Piedņestrai, Abhāzijai līdzīgiem Kremļa pakļautības apgabaliem?
Tālavs Jundzis: Jāatgriežas tālākā pagātnē, kad ASV izstājās no līguma par antiballistisko raķešu sistēmu ierobežojumu un strauji sāka attīstīt savu pārtveršanas sistēmu Eiropā. Kodolgalviņu un nesējraķešu skaitā ASV un Krievija ir apmēram līdzvērtīgas. Bet amerikāņi ar astoņreiz lielāku militāro budžetu spēj attīstīt vairāk. Trešais elements potenciālā kodolkarā ir raķešu pārtvērējsistēmas, kam laikus jāsaredz un jāiznīcina viss, ko izšauj no vienas teritorijas. Militārie eksperti raksta, ka mērķis ir panākt, lai raķeti izskaitļotu un notriektu 5 – 7 minūtēs pēc pacelšanās gaisā. Un šis tīkls ASV novilkts daudz ciešāk nekā Krievijai.
Tālāk – ekonomikā Krievija noslīdējusi uz 12. vietu pasaulē. Atpaliek, piemēram, no Itālijas, kuras saimniecība nav starp Eiropā lielākajām. Konvencionālā bruņojuma ziņā Amerika tehnoloģiski apsteidz Krieviju vismaz par 10 – 20 gadiem. Un kodolieroči ir vienīgā joma, kur krievi mēģina turēties līdzi un attaisno lielvaras statusu. Kopš 2007. gada Krievija apturējusi darbību līgumā par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā, kas noteica arī to, cik lielu karaspēku var turēt robežu, tostarp Baltijas robežu tuvumā. Līdz ar to bāzu, karaspēka daudzums Krievijas rietumos pieauga, Kaļiņingradā izvietoja “Iskander” raķetes, un Kremlis sāka bruņoto spēku atjaunināšanas, modernizācijas programmu. 2014. gadā Ukraina bija Krievijas nākamā atbilde tiem, kuri apšaubīja no PSRS mantoto lielvaras titulu.
Jo bez Ukrainas Krievija vairs nav impērija, kā teicis Bžezinskis – “Krim naš” un tamlīdzīgi?
Jā. Ukrainas pavēršanās ar seju pret ES, vēl jo vairāk NATO, pielēja eļļu ugunī. Tomēr der biežāk atgādināt par 1994. gada Krievijas, Lielbritānijas, ASV parakstīto Budapeštas memorandu, kur garantēja Ukrainas teritoriālo nedalāmību.
Pretendējot tikt atzītai par globālo spēlētāju, Krievija starptautisko kārtību pārkāpj bez mitas, un, jāatzīst, viņiem tas izdodas! Neviens pārāk netraucē.
Lielāku atbildību vajadzētu uzņemties ASV un Lielbritānijai, kas 1994. gadā, līgumu slēdzot, deva garantijas par Ukrainas robežu neaizskaramību. Man izskatās, ka Krimas atgūšana būs garš process, un arī Luhanskas un Doņeckas apgabalus gribēs paturēt Maskavas ietekmē kā minēto Piedņestru, Abhāziju. Kaut arī krievi paši tur nonākuši strupceļā. Putins droši vien uzskata, ka viņam izdevies parādīt stingru stāju un mugurkaulu Rietumiem un vēl vairāk iekšējai auditorijai, bet tagad situācija prasa risinājumus. Rietumi neatzīs ne donbasiešu pases, ne Ukrainai piederošo teritoriju aneksiju, bet saviem iedzīvotājiem Putinam kaut kas jāskaidro. Nerodot risinājumu, nepiekāpjoties, stāvokli saglabās iesaldētu.
