Liāna Langa: “Par ceremoniju kultūru” 8
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen atcerējos Lielās mūzikas balvas ceremonijas 2000. gadu vidū, kad tās vadīja leģendārais duets Andrejs Žagars un Gunda Vaivode, bet apbalvošanas svētku tekstus par nominantiem un skaņdarbiem uzticēja rakstīt jomas augstākās raudzes intelektuāļiem.
Kāpēc atcerējos? Atmiņā palikusi patīkamā bagātināšanās un svētku sajūtas pacilājošā pieredze, kad intelektuāli un emocionāli jutos ieguvēja. Jāteic, ka šīs ceremonijas uzstādījušas līdz šim nepārspētu inteliģences un elegances latiņu. Diemžēl pēdējos gados pēc dažādu nozaru kultūras balvu pasniegšanas LTV šoviem svētku sajūtas vairs nav. Kas noticis?
Šāgada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) un “Lielā Kristapa” balvu pasniegšana notika renovētā Rīgas cirka telpās. Saprotams, ka projekta menedžeriem zāle ir pēc iespējas jāizīrē, un tas arī tiek darīts. Laikam jau cirks lielā mērā noteica satura pakārtošanu formai, abos gadījumos visai pašmērķīgi ieviešot cirka žanra elementus. Šķiet, daudziem nekļuva skaidrs, kāpēc šāda izvēle. Iespējams, ka tā iederējās priekšstatā, ka TV skatītājiem ir jābūt obligāti izklaidētiem ar klaunādi un žonglēšanu arī tad, ja balvas pasniedz par intelektuāla darba sasniegumiem, kādi ir gan kino, gan literatūra. Un ka cirka elementi ir tieši tie, pēc kuriem ilgojas radošie intelektuāļi savā brīvbrīdī.
Kino balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja izcils aktieris, kurš konferansjē lomā tā īsti nespēja iejusties, bet literatūras – sieviešu stendapa pārstāve, kas Latvijā pagaidām ir, maigi sakot, vēl diezgan amatierisks, salīdzinot kaut vai ar gadu gaitā izslīpēto stendapa žanru ASV.
Tā kā Latvijā nepastāv ne vien mediju, bet arī stendapa žanra kritisks novērtējums, iesācēji jūtas neviena netraucēti rausties uz skatuves ar savu nepamatoti pašpārliecināto izpildījumu un ļauties, tā teikt, lielam radošam izaicinājumam, ko spiesti vērot acu pāru tūkstoši. Bēdīgākais, ka abās ar cirka elementiem bagātinātajās ceremonijās televīzijas skatītājam nebija lemts neko daudz uzzināt ne par nominēto darbu autoriem, ne viņu idejām, ne arī to, piemēram, kāpēc, kā un ar kādu mērķi tapušas konkrētās grāmatas un filmas.
Knapi attapušies no sovetiskām tradīcijām, mēs centīgi pielāgojamies Rietumu kultūrā pieņemtajām, bet reizēm šķiet, ka zaudējam mēra sajūtu un slīgstam pārspīlējumos. Piemēram, ir zudusi izpratne, ka stāvovācijas ir ļoti īpaša un reta cieņas izrādīšana, nevis kaut kas, kas būtu jādara pēc katras otrās dziesmas koncertā, lecot kājās. Vai, piemēram, brīžam nesaprotam, ka ķiķināšanas līksmība nav obligāta brīžos, kad uz skatuves norit darbība, kas pieprasa nopietnu attieksmi.
Manuprāt, arī kultūras balvu ceremonijas nav jāpārvērš pusākstībā ar jokdari uz skatuves. Latvijā “BB Brokastis” ir cienījama žanra klasika, bet visu nominantu un laureātu godināšanai nav obligāti jākļūst par “BB Brokastīm”. Vai, lūdzu, ir iespējams lūgt pārmaiņas mūsu kultūras rijā, teiksim, nelielu nogriešanos no ākstību iemītās taciņas?
Ikvienam patīk smieties, patīk humors. Tomēr prieks izčākst, ja kaut kur blakus neatrodas arī nopietnība. Pie mums tikusi iedibināta eiropeiska ceremoniju kultūra. Mūsu ģēniji kultūrā būtu pelnījuši arī inteliģentu attieksmi, bet skatītāji – tiesības kaut ko uzzināt par kultūras virsotnēm ne tikai izklaides rāmja šaurībā. Gadā, kad strādāju LALIGABA žūrijā, mums bija jāierodas Rīgas Motormuzejā, lai filmētos, kā braucam retro autobusā un pasniedzam mapīti ar žūrijas lēmumu par uzvarētājiem pāris aktieriem.
Šīs vienas mēmās minūtes dēļ žūrijas locekļi ziedoja pusi darba dienas, turklāt visi nebija rīdzinieki. Pusgadu bijām cītīgi strādājuši, lasījuši jaunās grāmatas, un mums bija ko teikt, bet tas šova veidotājus neinteresēja.
Protams, TV raidījumiem ir strikti ierobežota hronometrāža, tādēļ arī katram laureātam, saņemot balvu, uzrunas laiks ir īss. Vieni aprobežojas ar pateicības paušanu, citi retumis dažos teikumos cenšas pateikt ko sabiedriski nozīmīgu, kas arī būtu intelektuāļa uzdevums un pat pienākums. Kultūras gada ražas šovus nevajadzētu pataisīt par simulakru, kurā tie aizstāj kultūras pasākuma jēgu, bet laureāti kļūst vien par otršķirīgiem notikuma dalībniekiem scenārija konveijerā.
