Nav pētīts, kādu iespaidu uz šoseju malās augošiem kultūraugiem atstāj automašīnu izmeši 25
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau pagājušā gadsimta nogalē sabiedrība uztraucās par ceļmalu piesārņošanu ar automašīnu izplūdes gāzēm. Zinoši cilvēki brīdināja neēst ceļa malās augošus ābolus un nevākt tur ārstniecības augus. Tolaik vislielākās bažas bija par svinu saturošiem savienojumiem, kas, pievienoti degvielai, pēc tās sadegšanas nonāca apkārtējā vidē.
Tagad auto degviela kļuvusi videi draudzīgāka ar biodegvielas piedevu, tomēr tā vienalga ir ogļūdeņražu maisījums, kas, sadegot iekšdedzes dzinējos, izdala ne tikai ogļskābo gāzi un ūdeni, bet arī dažādu ķīmisku vielu kokteili.
Turklāt automašīnu uz mūsu autoceļiem ir kļuvis krietni vairāk nekā pirms trīsdesmit un četrdesmit gadiem. Tādēļ nevar uzskatīt, ka ceļmalu piesārņojuma problēma vairs nebūtu aktuāla. Kamēr pa mūsu ceļiem trauksies melnus dūmu mutuļus aiz sevis atstājoši transporta līdzekļi, kuri brīnumainā kārtā izgājuši tehnisko apskati, tikmēr pat visnevērīgākajam pilsonim būs skaidrs, ka mūsu ceļmalas nav pilnīgi tīras.
Transporta radītās emisijas pieaug
Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras ziņojumu 2019. gadā transports radīja aptuveni ceturto daļu no Eiropas Savienības kopējām CO2 emisijām, no kurām 71,7% veidoja autotransports.
Transports ir vienīgā ekonomikas nozare, kuras radītās siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir pieaugušas, turklāt par 33,5%. Sekojot Eiropas Zaļā kursa ceļvedim, ES mērķis ir cēls – līdz 2050. gadam panākt transporta radīto SEG samazinājumu par 90%, salīdzinot ar 1990. gadu, taču tas nebūs viegli paveicams uzdevums, jo emisiju samazināšanas temps ir palēninājies un līdz minētajam atskaites gadam varētu atpalikt pat četras reizes.
Situācijas uzlabošanai, iespējams, noderētu cilvēku paradumu maiņa, jo 2018. gadā Eiropā vienu automobili vidēji izmantoja tikai 1,6 cilvēki.
To var novērot arī Latvijā, jo lielpilsētās pie daudzdzīvokļu mājām vakaros ir grūti atrast kādu brīvu autostāvietu, kaut daudzviet tās ir nesen paplašinātas. Katrai mājsaimniecībai sen vairs nav viena automašīna, bet ir divas, trīs un pat vairāk, jo šādu vajadzību diktē ekonomikas īpatnības.
Viens no risinājumiem piesārņojuma mazināšanai varētu būt automobiļu koplietošana vai pāreja uz sabiedrisko transportu, velobraukšanu un iešanu kājām tur, kur veicamie attālumi nav lieli. Palīdzētu arī ātrāka elektroauto ieviešana un to akumulatoru ilgtspējas palielināšana.
Tendence ir augšupejoša, taču pagaidām tikai 11% no visiem jaunajiem 2020. gadā ES reģistrētajiem vieglajiem automobiļiem darbojas ar elektrību un, pēc 2019. gada datiem, lielākā daļa autotransporta Eiropā izmanto dīzeļdegvielu (67%) un benzīnu (25%).
Kā saimniekot, kamēr nav uzlabojuma
Ministru kabineta noteikumu Nr. 1056 “Lauksaimniecības produktu integrētās audzēšanas, uzglabāšanas un marķēšanas prasības un kontroles kārtība” 7. punkts nosaka, ja augļu vai ogu dārzs robežojas ar valsts nozīmes autoceļu, audzētājam jāierīko aizsargstādījums saskaņā ar normatīvajiem aktiem par autoceļiem un aizsargjoslām,” informē Zemkopības ministrijas pārstāve Rūta Rudzīte.
“Ja runājam par pārtiku, tad visiem pārtikas produktiem ir noteiktas vienotas ķīmiskā piesārņojuma maksimāli pieļaujamās normas saskaņā ar Eiropas Komisijas 2006. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 1881/2006, ar ko nosaka konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos. Piesārņojuma līmeņa kontroli pārtikas produktos nodrošina Pārtikas un veterinārais dienests.”
“Mēs analizējamos produktus izvēlamies pēc noteikta plāna gan tirdzniecības vietās, gan pie ražotāja. Parasti ņemam vidējos paraugus no lielākām partijām, bet mēs nevaram zināt, vai konkrētā produkta ražošanā izmantoti lielceļu tuvumā vai tālu no tiem auguši kultūraugi,” atklāj PVD vecākā eksperte par augu izcelsmes produktu uzraudzību Inese Levane.
Viņa spriež, ka veikt pētījumu par auto izmešu radītā piesārņojuma līmeni ceļmalās augušu augu produktos būtu ļoti sarežģīti, jo tad vajadzētu ierīkot īpašus parauglaukumus, no kuriem novāktā raža būtu jāpārstrādā nodalīti no kopējā ražošanas procesa, un tas izmaksātu pārāk dārgi.
“Lai iegūtu ticamus rezultātus, par maz vienkārši noņemt paraugu. Nepieciešams nopietns pētījums, kam vajadzīgs papildu finansējums. PVD ir laboratoriskās kontroles programmas, kuru ietvaros tiek ņemti paraugi uz dažādiem piesārņotājiem, bet speciāli lauku malās tas netiek darīts.” I. Levane teic, ka ierasti lielākus pētījumus Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam “BIOR” pasūta Zemkopības ministrija, taču, sazinoties ar abām iestādēm, saņēmu noliedzošu atbildi – piesārņojuma līmenis Latvijas ceļmalās nav pētīts.
Visticamāk, nekas ļauns mūsu veselībai pagaidām nedraud. Pat, ja ceļmalās audzētajos augos un to daļās tiktu konstatēts virsnormas piesārņojums, tas kopējā pārstrādē, sajaucoties ar tīriem augiem, pārtikas galaproduktos neuzrādītu kaitīgo vielu normatīvu pārsniegumu.
Tiesa, līdzīgus pētījumus “BIOR” veicis attiecībā uz pesticīdu klātbūtni medū, ko 2019. gadā pasūtīja Zemkopības ministrija. Nosakot 1647 kvalitātes rādītājus, tika secināts, ka tikai septiņi jeb 0,42% neatbilst noteiktajām prasībām. Tomēr no 20 testētajiem medus paraugiem 16 atrada pesticīdu atliekvielas tādos līmeņos, kas nepārsniedza Eiropas Komisijas noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu.
Iespējams, līdzīgs piesārņojuma īpatsvars atklātos, arī analizējot ceļmalās augošos kultūraugus, augļus un dārzeņus, bet varbūt es tomēr kļūdos. Lai kliedētu šaubas, Zemkopības ministrijai tomēr būtu vērts atrast finansējumu un pasūtīt šādu pētījumu par auto izmešu ietekmi uz ceļmalās audzētajām kultūrām. Tā sakot, mūsu kopīgam sirdsmieram.
Ārkārtas piesārņojuma gadījumi
Parasti piesārņojums ceļmalās nonāk un uzkrājas pamazām, ik dienu garām pabraucot tūkstošiem vieglo un kravas automašīnu ar dažādas jaudas motoriem, taču uz Latvijas ceļiem šajā laikā notiek arī desmitiem vieglāku vai smagāku avāriju. Videi visbīstamākās ir tās, kurās apgāžas kāds degvielas vai ķīmisku kravu vedējs un kaitīgās vielas lielā apjomā strauji nonāk ceļmalu grāvjos, radot nopietnus ūdenstilpju un gruntsūdeņu piesārņojuma draudus.
“Ja notiek kāds ceļu satiksmes negadījums, kura rezultātā uz ceļa un ceļmalās izlīst liels daudzums degvielas, tad pirmos neatliekamos piesārņojuma novēršanas darbus veic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, maksimāli cenšoties ierobežot kaitīgo vielu nonākšanu apkārtējā vidē, un vienlaikus paziņo par notikušo Valsts vides dienestam,” skaidro Valsts vides dienesta Operatīvās koordinācijas centra vadītājs Elmārs Jasinskis.
“Ierodoties notikuma vietā, atkarībā no noplūdes apjoma VVD pārstāvis lemj par tālāko rīcību un saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 25. pantu vēršas pie vainīgā operatora, uzdodot pilnībā novērst nodarīto kaitējumu – piesaistot kvalificētu komersantu, lai izņemtu piesārņotās grunts epicentru un to utilizētu. Nākamais solis, kas jāveic vainīgajam, ir izpēte, noskaidrojot piesārņojuma areālu, no kā atkarīgs, būs vai nebūs jāveic tālāka sanācija, proti, jāizņem ķīmiskām vielām piesārņotā grunts vēl plašākā teritorijā.”
EKSPERTA VIEDOKLIS
Kultūraugi jāstāda tālāk no ceļa
Juris Jātnieks, Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, vides un sabiedrības pārvaldības eksperts: Attiecībā uz dārzeņu, augļu un kultūraugu audzēšanu lielo ceļu malās jāapzinās, ka daudzas ķīmiskās vielas, kas ir automašīnu izmešos, kā arī riepu un ceļa seguma dilšanas rezultātā radušies kvēpi, metālu oksīdi, mikroplastmasas putekļi un citi aerosoli nonāk uz ceļmalas augiem un augsnē – arī augu ēdamajās daļās.
Ja vien zemes platība un novietojums atļauj, no šāda piesārņojuma var izvairīties, audzējot pārtikai paredzētos kultūraugus ne tuvāk par trīsdesmit metriem no vietējās nozīmes autoceļiem un ne tuvāk par simts metriem no maģistrālajiem valsts nozīmes autoceļiem ar augstu satiksmes intensitāti. Latvijā nav detālas kartes, cik tālu piesārņojums izplatās no ceļu braucamās daļas – to ietekmē vietas reljefs, laika apstākļi, īpaši vēja ātrums un virziens.
Tomēr, studējot un vadoties no vides eksperta prakses, varu ieteikt relatīvi “drošo attālumu”. Ir plaši pētījumi Rietumeiropā un ASV, kas pierāda, piemēram, lauksaimniecībā lietoto pesticīdu aerosolu pārnesi pat 250 metru attālumā.
Autoceļu radīto izmešu izplatības fizikālā struktūra ir līdzīga – tie izdalās turbulenti, un piesārņojuma avots ir lineārs, tāpēc pieņemu, ka augšminētie trīsdesmit un simts metri no ceļiem ir kompromisa attālums Latvijā, kas būtu jāievēro pārtikas augiem, kur vien varam to atļauties no zemes izmantošanas viedokļa. Tuvāk ceļam ieteicams audzēt puķes, krāšņumaugus un to stādus, ierīkot kokaudzētavas, audzēt linus un citas tehniskās kultūras, nepārtikas augus vai biomasai paredzētus augus, piemēram, kārklus kurināmās šķeldas ražošanai.
Piesārņojuma izplatību būtiski aiztur alejas un aizsargstādījumi, kas šur tur vēl saglabājušies. Diemžēl mūsdienu autoceļu rekonstrukcijas praksē gan notiek pretējais – pat ja brauktuves tiek sašaurinātas, tad, veidojot ceļa uzbērumus un grāvjus, alejas un dabiskas koku rindas tiek izcirstas.
Tā ir ļoti nepareiza pieeja. Jebkurš koks, it īpaši koku rindas būtiski ierobežo ceļa ekspluatācijas radīto piesārņojuma pārnesi. Vietās, kas neizceļas ar ainavisku vērtību, es ieteiktu stādīt mūsu klimatam piemērotās eglītes divās rindās, kā tas tika darīts pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Apdzīvotās vietās ieteicams veidot krāšņumaugu dzīvžogus. Augu izvēle ir diezgan plaša, tikai jāatceras, ka aizsardzība pret piesārņošanu ar kaitīgajiem izmešiem nepieciešama visos gadalaikos.
Vai uzskatāt, ka ceļmalu piesārņojumam jāpievērš uzmanība valstiskā mērogā?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
