Māris Antonevičs: Dumpinieks Boriss Ņemcovs par savu optimismu samaksāja ar dzīvību 9
Uzzinot, ka Maskavā atentātā nogalināts politiķis Boriss Ņemcovs, acu skatiens uzreiz pievērsās grāmatplauktam. Meklēto grāmatu pamanīju ātri: “Dumpinieka grēksūdze” – melns vāks ar sarkaniem plankumiem, kas (tagad jau simboliski) atgādina asins traipus. Iekšlapā ieraksts: “Mārim! Ar cieņu, no autora. Par brīvību! Boriss Ņemcovs 28.05.08.”
Kad 2008. gadā iznāca grāmatas latviskais tulkojums, politiķis bija ieradies Rīgā un sniedza interviju arī “Latvijas Avīzei”. Mūsu saruna notika nelielā Vecrīgas mākslas galerijā netālu no Okupācijas muzeja, kuru viņš pirms tam bija apmeklējis. Bija arī atšķirīgi viedokļi, piemēram, par nepilsoņiem, taču bez pārmetumiem, vairāk kā diskusija. Labi atceros tikšanās noslēgumu, kad Ņemcovs teica: “Nevajag baidīties no krievu lāča. Krievija nav tikai Putins. Būs labi!”
Taču kļuva arvien sliktāk. Lai cik satraucošs ir šis notikums – politslepkavība pāris simtus metrus no Kremļa sienas –, nevar teikt, ka neko tādu nevarēja gaidīt, redzot kaimiņvalstī valdošo atmosfēru un to, kā Putins un komanda arvien platāk ver vaļā Pandoras lādi ar Krievijas sabiedrības slēptajām zemapziņas alkām, kas tur glabājušās kopš Staļina režīma laikiem. Tas ir drūms komplekts – impēriskās tieksmes, masīva propaganda, iekšējo ienaidnieku meklēšana un vajāšana (Krievija no nacistiem aizguvusi terminu “nacionālnodevēji” – Nationalverräter) un tā tālāk. “Impēriju laiks paiet. Impērija ir dārga rotaļlieta. (..) Impērija ir centrs, uz kuru pārējie tiecas. Krievijā nekā tāda nav,” 2008. gadā bija pārliecināts B. Ņemcovs, kurš Putina pieaugošo popularitāti skaidroja ar apstākļu sakritību. Naftas cenas strauji pieaug, dzīves kvalitāte uzlabojas, un cilvēki esot gatavi pievērt acis uz politiskajām nebūšanām: “Faktiski starp Putinu un tautu ir tāda nerakstīta vienošanās jeb līgums – tauta piekrīt, ka tiek ierobežotas tās tiesības, bet pretī saņem algu un pensiju pieaugumu.” Taču šī teorija nav apstiprinājusies. Tagad ir sācies pretējais process – naftas cenas krīt, ekonomiskā situācija Krievijā strauji pasliktinās, taču Putina reitings tikai aug. Arī jauns “aukstais karš”, kuru Ņemcovs pirms septiņiem gadiem raksturoja kā neiespējamu (“Jauns aukstais karš nav iespējams. Kaut vai ekonomiski – Krievija nevar atļauties izjaukt pašreizējās attiecības. PSRS varēja nostāties pret visu pārējo pasauli, Krievija to vairs nevar.”), jau sācies.
Gan Putinu, gan Ņemcovu tēlaini var dēvēt par pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina politiskajām “atvasēm”. Tieši jauneklīgais Ņižņijnovgorodas gubernators, bet vēlāk vicepremjers Boriss Ņemcovs ilgu laiku tika uzskatīts par reālāko Jeļcina pēcteci. Katrā ziņā viņa ceļš uz varas eliti bija diezgan pārredzams, ko nevarētu teikt par Putinu, kura nonākšana pie varas daudziem joprojām ir liela mīkla. Tagad var tikai minēt, kāda būtu Krievija, ja par prezidentu būtu kļuvis Ņemcovs, nevis Putins, taču ar laiku tika radīts un nostiprināts iespaids, ka pašreizējam Kremļa saimniekam vienkārši nav alternatīvas. Tam noticēja arī ārvalstīs – sak, ja arī pie varas nāktu cits, tad tikai sliktāks – nedemokrātiskāks, impēriskāks, asiņaināks. (Nesen šo loģiku Krievijas televīzijā “Doždj” atkārtoja Rīgas mērs Nils Ušakovs, sakot, ka Putins pašreizējos apstākļos ir labākais iespējamais variants. Tagad gan Ušakovs stāsta, ka viņam esot daudz draugu un paziņu starp Krievijas “liberāļiem”, ar kuriem kopā viņš skumstot par Ņemcova nāvi.) Bijušie Jeļcina līdzgaitnieki pielāgojās vai pagāja maliņā, un Ņemcovs palika viens no retajiem dumpiniekiem opozīcijā.
Viņa atgriešanās pie varas bija mazticama, no Kremļa viedokļa bīstamība varētu būt tajā, ka Ņemcovs palīdzētu izaudzināt jaunu nākamo opozīcijas līderi. Viņam bija pieredze, organizatorisks talants, viņš bija labs orators un gatavs publiskot Putinam nepatīkamu informāciju, ja tā nonāktu viņa rīcībā. Medijos jau parādījušās ziņas, ka Ņemcovam esot bijuši pierādījumi par atklātu Krievijas līdzdalību Ukrainas konfliktā. Krievijas propagandas līdzekļi un tās “atbalsis” Latvijā steidz uzsvērt savu versiju – Ņemcova slepkavība esot provokācija, kuru sarīkojuši Kremļa nelabvēļi. Jā, jā, blakus Kremlim, specdienestu acu priekšā, ļoti “ticami”…
Pirmā reakcija bija protests, kas izpaudās svētdienas demonstrācijās Maskavā un citās pilsētās. Šoreiz Krievijas vara neiejaucās. Taču, kad emocijas būs norimušas, daudzi Putina opozicionāri sev klusībā droši vien uzdos jautājumus: “Vai vērts turpināt? Vai dzīvība ir tā vērta?” Diez vai visiem pietiks drosmes atbildēt tā, kā savulaik intervijā “LA” teica Boriss Ņemcovs: “Vai tad es esmu līdzīgs pensionāram? Es esmu noskaņots ilgai cīņai, tāpēc jābūt mundram un enerģiskam.”
