Juris Lorencs: Par brīvības robežām. Pārdomas pēc traģēdijas mājas dzemdībās Jelgavā… 4
“Latvijas Avīze” jau rakstījusi par traģisko notikumu Jelgavā, kad jauna sieviete mira mājas apstākļos pieņemtās dzemdībās. Notiekošajā iesaistīti Latvijā oficiāli reģistrētās Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes locekļi. Tas izpelnījies sabiedrības uzmanību, jo šī nav ikdienišķa tiesu ziņa, bet vienlaikus skar vairākas absolūtas vērtības: veselību, dzīvību, cilvēka brīvību un reliģiju. Plus Krimināllikumu ar tā nepielūdzamo bardzību.
Ne uz mirkli neattaisnojot apsūdzētos, nenoņemot no viņiem atbildību par notiekošo, es vienlaikus labi apzinos, ka neviens (un pirmām kārtām jau mirušās vīrs un tēvs!) nevēlējās sievietes un bērna nāvi. Tieši otrādi – viņi šādi rīkojās tāpēc, ka uzskatīja to par pareizu, labu un derīgu.
Ja dzemdības būtu izdevušās, tās droši vien kalpotu par apliecinājumu “alternatīvās” un “dabiskās” medicīnas spēkam.
Un vai mēs nosodītu šos cilvēkus, ja dzemdības pēkšņi būtu sākušās, piemēram, mežā, tālu no iespējamās palīdzības? Diezin vai. Tad viņi būtu rīkojušies kā mācēdami, savu zināšanu un izpratnes robežās. Bet noticis tā, kā tas noticis. Dzemdības mājas apstākļos bija iepriekš plānotas, bērns piedzimis nedzīvs, sieviete mirusi. Tie, kuri tajās piedalījās, tagad stājušies tiesas priekšā. Par neatļautu ārstniecību un cilvēka atstāšanu bez palīdzības viņiem draud līdz astoņiem gadiem ilgs cietumsods
Kas viņi ir? Un kāpēc viņi tā rīkojās? Cik var noprast no pieejamās informācijas, Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes locekļi tiekot aicināti bez ierunām paklausīt garīgajam līderim, norobežoties no laicīgās dzīves, neuzturēt attiecības ar draudzei nepiederošiem cilvēkiem. Man tas liekas nepieņemami, pat nekristīgi. Bet mēs dzīvojam brīvā sabiedrībā, un katram ir tiesības uz savu pārliecību, arī uz atšķirīgu kristietības izpratni – cik tālu tā nekaitē otram cilvēkam un sabiedrībai.
Bet cik tālu var sniegties cilvēka brīvība rīkoties ar savu un citu cilvēku veselību?
Šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu ar katru gadu kļūst aizvien neskaidrāka. Vai mums ir tiesības atteikties no ārstēšanas? Uzstāt uz dzemdībām mājas apstākļos? Nepotēties pašam un nevest potēt bērnus? Nepārliet svešas asinis, kā to dara Jehovas liecinieki? Ārstēties nevis pie ārstiem, bet dziedniekiem?
Papētot internetu, atklājas, ka pastāv sertificētu dziednieku un viņiem radniecīgo profesiju saraksti, kurus sertificējušas… pašas dziednieku biedrības. Izrādās, tie uzskaitīti arī Profesiju klasifikatorā – dziednieks, astrologs, hiromants, okultists, zīlnieks, ekstrasenss, bioenerģētiķis. Bet Profesiju klasifikators ir oficiāls valdības dokuments, apstiprināts ar Ministru kabineta 2017. gada 23. maija noteikumiem.
Es neesmu no tiem, kuri apgalvo, ka “tur nekā nav, tas viss ir tīrie māņi”. Iedvesmai un pašiedvesmai ir milzīgs spēks, kas reizēm spēj mobilizēt arī organisma fiziskos resursus, uzveikt slimības. Taču tie ir reti gadījumi, par kuriem daudz un bieži tiek runāts. Bet cik cilvēku katru gadu nomirst tādēļ, ka meklējuši palīdzību nevis pie ārstiem, bet pie dziedniekiem?
Uzzinot par šādiem gadījumiem, mēs tikai noplātām rokas, it kā tā būtu dabiska lietu kārtība. Tā sakot, slimnieks cīnījās līdz pēdējam, ķērās pie mazākā salmiņa. Bet kāpēc viņš tā darīja? Varbūt tāpēc, ka plānveida vizīte pie valsts apmaksāta speciālista bija gaidāma tikai pēc pāris mēnešiem, bet naudas privātai vizītei vienkārši nebija? Situācija, ar ko katru dienu saduras simtiem cilvēku.
Par marihuānas cigaretes glabāšanu Latvijā var saņemt pat līdz trim gadiem ilgu cietumsodu (Krimināllikuma 253. pants). Ja internetā parādītos sludinājums par narkotiku tirdzniecību, policija reaģētu momentāni, vainīgais nekavējoties tiktu apcietināts.
Tikmēr vietnē reklama.lv lasām piedāvājumus: “Melnās mīlas buršanās”, “Risinu dažādas problēmas. Noņemu atkarības. Noņemu vēzi”, “Daudzdimensiju medicīnas metodikas pielietošana smagu veselības diagnožu likvidēšanā” utt. Bet kādu palīdzību cilvēkam var sniegt melnais burvis, kādus padomus viņš var sniegt? Vien iedarbināt cēloņsakarību ķēdi, kas ved pie katastrofālām sekām un izpostītām dzīvēm.
Diemžēl nākas konstatēt, ka spēja domāt racionāli, atšķirt derīgo no māņiem sabiedrībā kopumā samazinās.
Starp citu, lai iegūtu ārsta diplomu, piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē, jāstudē seši gadi. Mācību maksa – 3600 eiro gadā. Bet tepat Rīgā, Tērbatas ielā, darbojas Starptautiskā Profesionālās dziedniecības akadēmija – tā vismaz šī organizācija pati sevi dēvē. Tās interneta vietnē lasām, ka akadēmija “uzņem studijās visus interesentus bez priekšzināšanām, bez vecuma u.c. ierobežojumiem”.
Mācību ilgums – divi gadi, nodarbību skaits – 26 akadēmiskās stundas mēnesī, maksa – 800 eiro gadā. Latvijā kopumā patlaban trūkstot ap 1000 ārstu un medmāsu. Bet, ja jau visi šie dziednieki, okultisti, zīlnieki un bioenerģētiķi ir iekļauti Profesiju klasifikatorā, tad kāpēc valstij neapmaksāt arī viņu studijas? Budžetā naudas nav, iznāktu lētāk nekā gatavot ārstus!
Vienu gan es nesaprotu – ja dziednieku īpašās spējas esot dotas no dabas, tad kāpēc vispār jāmācās?
