Par brīvdienu plāniem strīdu nav 0
Kristīne ar Edgaru iepazinusies, sākot dalību jauniešu izlasē aptuveni 16 gadu vecumā. Par pāri gan kļuvuši vēlāk, apmēram 20 gados. Vai kopīgā aizraušanās nozīmē, ka ģimenē visas sarunas ap to vien grozās?
“Protams, daudz runājam par orientēšanos, jo vīram tā ir ikdiena – treniņu procesi, režīms, traumu ārstēšana. Plānojot brīvdienas, ir diezgan skaidrs, ko darīsim. Nav tā, ka viens grib uz ralliju, otrs – gulēt pludmalē, bet reizēm vienprātīgi nolemjam, ka šajā nedēļas nogalē brauksim nevis orientēties, bet tieši uz pludmali vai ciemos pie draugiem.” Dēls Jurģis vēl ir pārāk mazs, lai liktu viņam rokās karti un sūtītu mežā, tomēr parasti arī viņu ņemam līdzi uz Magnēta sacensībām vai kādu treniņu. “Vēl viņš ļoti labi prot braukt ar skrejriteni un visiem stāsta, ka arī nodarbojas ar orientēšanos.”
Kristīne fiziskās aktivitātes uzskata par ieguldījumu veselībā – skrienot svaigā gaisā, tiek trenēts viss ķermenis. “Labums ir arī tāds, ka orientējoties jānodarbina smadzenes – tās strādā, bet ne tā kā darbā. Nav laika domāt ne par kādām problēmām, jākoncentrējas uz karti un punktiem. Tiklīdz domas pievēršas kam citam, var apmaldīties vai kļūdīties.” Kristīne piebilst – sievietes orientēšanās sportā parasti kļūdās vairāk nekā vīrieši, jo ir zinātniski pierādīts: vīriešiem ģeometriskā un telpiskā domāšana ir labāk attīstīta nekā dāmām. “Arī lielajā sportā var redzēt, ka pat pasaules līmeņa dāmas pieļauj milzīgas kļūdas, bet vīriešiem tajā pašā mežā nav nekādu problēmu, viss viņiem uzreiz sanāk!” Lai vai kā, Krīstīne atzīst, ka orientēšanās palīdz arī gluži praktiski – pēc kartes atrast kādu adresi pilsētā nav nekādu problēmu, un jaunu maršrutu atcerēties ir ļoti viegli.
