“Par brīvdienu plāniem strīdu nav”. Sportiskā paplašinātā Bertuku-Kokinu ģimene 0
Daudzas jaunās ģimenes vecākus satiek, dodoties ciemos vai uzņemot viņus pie sevis. Tad sēžas pie klātiem galdiem, citi pat kopā skatās televizoru. Kristīne un Edgars Bertuki ar savējiem tiekas mežā, lai kopā piedalītos kārtējās orientēšanās sacensībās. Tagad paplašinātā Bertuku–Kokinu ģimene, ieskaitot tās jaunāko locekli, divarpus gadus veco Jurģi, ir kļuvuši par Eiropas Sporta nedēļas vēstniekiem. Ar aicinājumu Esi kustīgs. Esi vesels tā Latvijā notiks jau otro gadu pēc kārtas no 17. līdz 23. septembrim, lai mudinātu cilvēkus vairāk un biežāk būt fiziski aktīviem un veicinātu sportošanu. Līdzīgi kā Bertuki, arī daudzi citi sabiedrībā pazīstami cilvēki, kļūstot par Sporta nedēļas vēstniekiem, ar savu piemēru ir gatavi parādīt, ka sportošana ne tikai prasa saņemšanos un fizisku piepūli, bet ir arī lielisks, dzīvi bagātinošs elements.
Edgars Bertuks ir profesionāls orientierists, pirmais (un pagaidām vienīgais) pasaules čempions orientēšanās sportā Latvijas un visas Baltijas vēsturē: 2012. gada pasaules čempionātā viņš izcīnīja zelta medaļu vidējā distancē, kā arī bronzas medaļu garajā distancē. Kristīne stāsta, ka Edgara tēvs Uldis Bertuks pie sevis apņēmies: ja dēls iegūs pasaules čempiona titulu, viņš kājām no dzimtās Alūksnes aizies līdz Rīgai, bet, ja būs bronzas medaļa, šo pašu attālumu veiks ar velosipēdu. Tā kā Edgars ieguva divas medaļas, par spīti atrunāšanai, Uldis izpildījis apņemšanos – 200 km garo ceļu vispirms mērojis kājām un pēc tam vēlreiz ar divriteni.
Pirmās sacensības – ar bruņurupučiem
Taču ar sportu gan Bertuku, gan Kokinu ģimene bijusi saistīta jau ilgu laiku pirms augstajiem sasniegumiem.
“Tā ir sagadījies, ka mans tētis Juris Kokins un Edgara tētis Uldis Bertuks bijuši profesionāli biatlonisti. Viņi viens otru zināja, pirms es iepazinos ar Edgaru,” stāsta Kristīne Bertuka. “Neatkarīgi viens no otra viņi nonāca līdz orientēšanās sportam. Edgara tētis tam pievērsa arī viņa mammu Āriju, bet mana mamma Lolita pagaidām nav sākusi ar to nodarboties – viņa izvēlas jogu, pilates, nūjo un slēpo.” Aktīvie orientieristi centušies šo sporta veidu ierādīt arī Kristīnes mammai, sākot ar orientēšanos pilsētā, tomēr par īstu aizraušanos pagaidām nav runas – atšķirībā no meitas, kura gan nav profesionāla sportiste un naudu ar orientēšanos nepelna, taču trenējas augstā līmenī un novērtē arī sāncensības sniegtās izjūtas.
“Atceros savu pirmo pieredzi. Esmu no Cēsīm, tur darbojas orientēšanās klubs Meridiāns, notiek sacensību seriāli. Man bija seši gadi. Vajadzēja iet pa marķējumu, kontrolpunktos bija izlikti zvēriņi – bruņurupucīši, lai bērniem interesantāk. Kad bija jāsāk orientēties bez marķējuma, gāja grūtāk, motivācija apsīka, un es sāku nodarboties ar dziedāšanu un dejošanu, tomēr vēlāk atgriezos sportā.”
Kas Latvijā populārajā sporta veidā ir tik pievilcīgs? Kristīne izceļ tā demokrātisko garu – piemērots ikvienam. “Katrs var izvēlēties sev atbilstīgu grupu, visiem nav obligāti jāskrien elitē. Ja fiziskā sagatavotība nav tik laba, mežā var arī pastaigāt, tāpēc neviens nesāks skatīties nosodoši vai nicīgi. Ja kaut ko nesaprot, jebkuram var paprasīt palīdzību.” Arī liela aizraušanās ar ārišķībām – sporta apaviem, tērpiem, dažādiem piederumiem – orientēšanās neesot vērojama. “Tiesa, pēdējā laikā populāri kļuvuši sporta pulksteņi ar iebūvētu GPS (globālās pozicionēšanas sistēmu – red.). Ielādējot datorā datus un noskenējot karti, var aplūkot savu ceļu. Agrāk vajadzēja zīmēt, bet tagad to var izdarīt ļoti precīzi. Jā, sporta apavi arī var maksāt no 30 līdz 150 eiro, bet tas, ko velk kājās, atkarīgs no mērķa. Ja reizi nedēļā dodas paskriet, nevajag apavus par 150 eiro!”
