Juris Lorencs: Par “belarusofobiju” nedzird 15
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no visvairāk locītajiem vārdiem pēdējo mēnešu laikā – “rusofobija”. Parasti ar šo vārdu saprot nepatiku pret Krieviju, krieviem, krievu valodu vai krievu kultūru. Nevar noliegt, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā rusofobiski noskaņojumi pasaulē ir pieauguši. Pirmām kārtām tas skaidrojams ar prezidenta Vladimira Putina izraisīto karu un Krievijas armijas zvērībām Ukrainā. Bet tikai pa daļai. Ne mazāks iegansts rusofobijas izplatībā ir Krievijas sabiedrības pasivitāte.
Kopš 24. februāra Krievijā nav notikusi neviena (!) kaut cik ievērojama demonstrācija vai mītiņš, kas nosodītu karu. Vien individuāli protesti, kā nesenais Allas Pugačovas ieraksts sociālajos tīklos. Krievu jaunieši, kuri patlaban iziet Krievijas pilsētu ielās, protestē nevis pret karu, bet gan pret mobilizāciju.
Bet, kas ir interesanti – nekur un nekad, vismaz medijos un publiskajā telpā, nav izskanējis tāds vārds kā “belarusofobija”, nepatika pret Baltkrieviju un baltkrieviem. Neraugoties uz to, ka no Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko izrāda pilnīgu solidaritāti ar Putinu un Krievijas izraisīto karu, ka no Baltkrievijas teritorijas krievi apšauda Ukrainas pilsētas, bet baltkrievu robežsargi pret Rietumiem raida nelegālo migrantu pūļus.
Tas nozīmē, ka pasaules sabiedrība baltkrievu tautu nodala no Baltkrievijā valdošā režīma. Par iemeslu šādai labvēlībai ir notikumi pirms diviem gadiem, kad Baltkrievijas pilsētu ielās pret Lukašenko režīmu demonstrēja simtiem tūkstošiem cilvēku. Protesti tika brutāli apspiesti, represijas pret opozicionāriem turpinās vēl šodien. Cena, ko samaksāja baltkrievu patrioti, bija augsta. Tagad redzam, ka tā devusi milzīgu uzticības kredītu, no kura baltkrievi dzīvo vēl šodien.
Bet ir tautas, kas pagātnē gūto uzticības kredītu pēdējo mēnešu laikā ir ja ne pilnībā zaudējušas, tad krietni paplucinājušas gan. Viena no tādām ir armēņi. Kopš Osmaņu impērijas veiktā genocīda pret armēņiem pagājuši jau vairāk nekā simts gadu. Visu šo laiku daudzas tautas, it īpaši Rietumu pasaulē, pret armēņiem izjutušas žēlumu un solidaritāti.
Vēl vairāk – viņiem tika piedots atbalsts Kalnu Karabahai un Azerbaidžānas teritoriju okupācija. Tagad lietas mainās, īpaši bijušās Padomju Savienības telpā, kur joprojām daudzviet saprot krievu valodu un seko līdzi notikumiem Kaukāzā. Attieksme pret Armēniju mainījusies, tā kļuvusi rezervētāka. Kas ir interesanti – šajā noskaņojumu maiņā nav vainīga Armēnijas valdība vai premjers Nikols Pašiņjans. Jo ne jau valdība ir tā, kas organizē Krievijas agresiju atbalstošas demonstrācijas un piketus.
To dara, ja tā drīkst izteikties, “vienkāršā tauta”. Tāpat Armēnijas tēlam patlaban traucē armēņu izcelsmes propagandisti, kas neproporcionāli lielā skaitā uzstājas Krievijas televīzijas politiskajos šovos. Īpaši izceļas mediju grupu RT un “Sputņik” galvenā redaktore Margarita Simonjana, taču netrūkst arī mazāka kalibra censoņu, kuri katru dienu aicina slepkavot ukraiņus. Notikumi Ukrainā pacēluši jaunā kvalitātē Kalnu Karabahas jautājumu, atgādinājuši, ka starptautiskās tiesības nav armēņu pusē. Ja Rietumi iestājas par Ukrainas, Moldovas un Gruzijas teritoriālo integritāti, tad tiem jāatbalsta arī Azerbaidžāna.
Savukārt Kadirova režīms lielā mērā spējis iznīcināt līdzjūtību pret daudz cietušo čečenu tautu. Jo tieši čečenu vienības ir tās, kas šajā karā dara “melno darbu” – iedibina okupācijas režīmu ieņemtajās teritorijās, nolaupa cilvēkus, spīdzina, tvarsta Krievijas armijas dezertierus. Neizprotama šķiet arī Gruzijas attieksme pret Krievijas agresiju.
Gruzīnu tauta viennozīmīgi ir ukraiņu pusē. Diemžēl šī pati tauta 2020. gada vēlēšanās iebalsoja parlamentu, kurā 48% balsu ieguva oligarha Bidzinas Ivanišvili kabatas partija “Gruzijas sapnis”. Valdība cenšas lavierēt, tā nav ieviesusi sankcijas pret Krieviju. Vēl vairāk – parādās ziņas, ka no Gruzijas uz Krieviju lielā straumē plūst sankcijām pakļautas preces. Bijušais prezidents Mihails Sakašvili, kura reformas ļāva Gruzijai iegūt modernas, nākotnē orientētas valsts tēlu, patlaban sēž cietumā.
Tāda Gruzija, kāda tā ir patlaban, nav pelnījusi atrasties ne ES, ne NATO. Cerēsim, ka tā spēs mainīties. Iespējams, ka mēs īsti nesaprotam Kaukāza tautu mentalitāti. Pēdējo dienu notikumi parādījuši, ka vismaz Armēnijā, iespējams, kaut kas ir sakustējies. Dažas stundas pirms ASV kongresa spīkeres Nensijas Pelosi ierašanās Erevānā no pilsētas ielām esot pazuduši reklāmas plakāti ar Putina portretiem. Lai nu kā, bet izveicības kaukāziešiem tiešām netrūkst.
