Inese Vaidere: Par “bēgļu kvotām” 43
Skaitļi ir dramatiski – aizvadītajā gadā ap 3000 un šogad jau vismaz 1000 cilvēku ir zaudējuši dzīvību, cenšoties nelegāli nokļūt Eiropā. Ar cilvēkiem pārpildītas vecas laivas riskantajā ceļojumā uz Eiropu dodas arvien biežāk. Kopumā pagājušajā gadā Eiropā ieradās ap 280 000 nelegālo imigrantu, no tiem – 170 000 pa Vidusjūru.
Karš Sīrijā, nemieri un nestabilā politiskā situācija Lībijā un citās Āfrikas valstīs ir galvenie iemesli bēgļu skaita krasajam pieaugumam. Saprotams, ka cilvēki bēg no kara šausmām un meklē patvērumu. Tomēr pārāk bieži laivās redzam ne tikai vecus cilvēkus, sievietes un bērnus, bet jaunus vīriešus, kuri ierodas labākas dzīves meklējumos, nevis bēgot no kara šausmām.
Nav šaubu, ka imigrācijas problēmu risināšana prasa ciešāku ES iekšējo sadarbību un atbildību, un programmā iekļauti vairāki ļoti pozitīvi mērķi. Tomēr priekšlikumā paredzētās “bēgļu kvotas” jeb to patvēruma meklētāju, kuri jau sasnieguši Eiropas krastus pārdale ES valstu starpā, nav viennozīmīgi vērtējams priekšlikums.
[wrapintext][/wrapintext]
Nepieciešams uzsvērt to, ko mēs Latvijā labi zinām, bet ko daudzviet ārzemēs piemirst – ka mums okupācijas gados ir bijis liels nelegālo imigrantu pieplūdums, par ko uzskatāmi liecina šodien esošais 260 000 nepilsoņu skaits valstī. Nepilsoņi nav integrējušies un nevēlas atzīt Latvijas valsti, kaut arī valsts mudina iegūt pilsonību. Latvijai un Igaunijai procentuāli ir Eiropā vislielākais iedzīvotāju skaits, kuriem nav ES pilsonības – attiecīgi 15,3% un 14,3%. Ārpus ES dzimušo Latvijā ir 12,4%, bet Igaunijā 14% iedzīvotāju.
Izstrādājot ES migrācijas politiku, Latvijas valdībai skaidrāk jāpamato, kāpēc mūsu valsts nevar uzņemt vēl vairāk imigrantu, kā tas ietekmētu mūsu nacionālo sastāvu. Savukārt, ja ES Padome tomēr nolemj ieviest šo kvotu sistēmu, tad – kādēļ mūsu kvotai vajadzētu būt nullei vēl uz ilgiem gadiem.
Bieži piemirstam arī, ka Latvijā pēdējos gados regulāri ierodas politiskie bēgļi. Tie ir, piemēram, Krievijas opozīcijas žurnālisti. Arī daļa uzturēšanās atļauju prasītāju zināmā mērā ir patvēruma meklētāji. Bēgot no kara, pie mums ir ieradušies cilvēki no Ukrainas. Tomēr, nav zināms, ka Iekšlietu ministrija veic šo gadījumu rūpīgu uzskaiti, kas diskusijās ilustrētu patieso situāciju Latvijā.
Ar skepsi raugos uz Eiropas Komisijas priekšlikumu katru gadu izsniegt 20 000 ES uzturēšanās atļauju bēgļiem, lai tādējādi it kā mazinātu nelegālo imigrantu skaitu. Pretstatā Vācijai, kas šādu atļauju izsniegšanā saskata iespēju iegūt papildu mazkvalificētu darbaspēku, Latvijā šāds darbaspēks nav nepieciešams. Mēs gan varētu atbalstīt Komisijas priekšlikumu par Zilo karšu sistēmu, kuras tiktu piešķirtas izglītotiem un kvalificētiem cilvēkiem.
Protams, programma satur arī vairākus pozitīvi vērtējamus mērķus, piemēram, pastiprināt ES klātbūtni reģionos, kur nelegālie imigranti ierodas, palielināt jūras operāciju skaitu laivu un kuģu kā cilvēku kontrabandas līdzekļu identificēšanai un iznīcināšanai. Pret kontrabandistiem jāvēršas ļoti stingri. Papildus tam noteikti ir jāmaina ES attīstības sadarbības politika, kas līdz šim nav bijusi veiksmīga. Nepieciešams sniegt ekonomisko un politisko atbalstu vienkāršajiem cilvēkiem nabadzīgajos un kara plosītajos reģionos, nevis ļaut to piesavināties valdošajai elitei.
Lai izvairītos no masveida traģēdijām, ciešāka sadarbība ES dalībvalstu starpā ir nepieciešama. Taču piedāvātā “kvotu” sistēma, kurā bēgļu sadales kritēriji ir pārāk neskaidri, vairākām valstīm, tai skaitā Latvijai, nav piemērota. Veidojot ES migrācijas politiku, valdībai jāpanāk, lai tā neapdraudētu mūsu valsts eksistenci nākotnē.
