Par barikādēm un karogiem 9
Par to, vai 1991. gada barikāžu dalībniekiem vajadzētu palielināt pensijas un piešķirt kādus atvieglojumus, savu viedokli izsaka Juris Lezdiņš: “Neapmierināta ņurdēšana par iespējamiem atvieglojumiem barikāžu aizstāvjiem liekas tīri latviska skaudība. Nāk prātā nostāsts, kad vienam saimniekam piedāvāja labumus, bet tad lai kaimiņš tos saņem dubulti. Atbilde bija: “Lai tad man nosprāgst govs!””
Rīdziniece Klaudija Tiltiņa vēstulē pauž sarūgtinājumu par vilcināšanos ar “čekas maisu” satura publiskošanu.
Pētera Korsaka publikācija “Karogam dzīvības cena” (“LA” 23. decembrī) rosinājusi rakstīt vēstuli mazsalacieti Uldi Pudeli. Atsaucoties aicinājumam dalīties atmiņās par gadījumiem, kad Latvijas karoga uzvilkšana 1941. gadā pēc sarkanās armijas atkāpšanās bijusi par iemeslu cilvēku nogalināšanai, viņš vēsta par šādu notikumu Mazsalacā: “Pats, tolaik būdams bērns, to neredzēju, bet par šo traģisko notikumu minēts Reiņa Cukura “Mazsalacas pagasta hronikā 1127 – 1941”: “5. jūlijā, sestdienas rītā, uzzinājuši, ka vācieši vēl Mazsalacā nav, no Rūjienas atgriežas Zvejnieks, Ikalis un vairāki čekisti, ap 15 vīru, izdarīt iepriekšējā dienā nepabeigtās laupīšanas, īpaši naudas novietnēs. No Raiskas fabrikas kases Ikalis paņem personīgi sev 20 000 rubļu, čekisti izlaupa pasta krājkasi un sadragā telefona centrāli, saraujot stiepules un sacērtot savienojumu galdu; tālāk izlaupa pagasta un pilsētas pašvaldību naudas summas, aptiekas kasi un vietējās krājaizdevu sabiedrības skapi. Beidzot varmākas laupītāji saviem darbiem uzliek kroni, nošaujot Mazsalacas pilsētas namsaimnieku, sedlenieku amata meistaru Robertu Anšmitu viņa mājas dārzā (..). Kā nošaušanas iemeslu min Anšmita pasteigšanos kā pirmajam uzvilkt savam namam Latvijas nacionālo karogu, bet tas var būt arī kāda dižvīra personīga atriebe.
Lai slēptu savas darbības haosu un savas priekšniecības un pašu slepenos rakstus un ziņas, izpildkomitejas locekļi un dažādo grupu vadoņi iznīcina visus sava valdīšanas laika dokumentus, tos sadedzinot, saplēšot un iemetot tiem piederīgās vietās.
Nebūdami droši, lai vēl ilgāk uzturētos savā līdzšinējā varas laukā, laupītāji slepkavas laižas steigšus atkal prom.” Citāts izvēlēts plašāks, lai labāk aptvertu to laiku, kad vienas varas vairs nav, otras vēl nav un atrodas ļautiņi, kuri šo brīdi izmanto.”
