Atis Klimovičs: Latvijas žurnālistiem jāspēj nošķirt patiesība no meliem un nav jābaidās nostāties pirmās pusē 0
Baltijas valstu žurnālisti, kuru darbības laukā atrodas ārzemēs notiekošā atspoguļojums, tātad arī jau piekto gadu pēc kārtas īstenotā Krievijas agresija pret Ukrainu, ar saviem pienākumiem nav spējuši tikt galā, kā nākas.
Tā nākas spriest pēc socioloģisko pētījumu rezultātiem, kas uzrāda ievērojami sarukušo triju valstu iedzīvotāju pārliecību, ka ES sankcijas pret Kremli jāpaplašina. Tas liek šaubīties par šo valstu iedzīvotāju spējām novērtēt situāciju reģionā.
Diezin vai vidējais ziņu patērētājs – mediķis, tirdzniecības darbinieks, celtnieks un citu profesiju pārstāvis – ir labi informēts par amerikāņu ģenerāļu regulārajiem brīdinājumiem par Krievijas agresivitāti, par igauņu drošības analītiķu pētījumiem, ka Kremlis rada draudus Igaunijai, par poļu centieniem panākt lielas amerikāņu kara bāzes izveidošanu Polijā.
Tāpat jāšaubās, vai tante Bauskā un onkulis Balvos vairāk zina par karu Ukrainā, jo tieši par Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasā pret Maskavu tika noteiktas sankcijas. Drīzāk šie cilvēki nezina nepieciešamajā apjomā un tā nav tikai pašu miera apstākļos dzīvojošo ziņu patērētāju atbildība. Vienkārši viņiem nav piedāvāts pietiekami daudz vielas pārdomām.
Iespējams, problēma saistīta ar mediju vadītāju nespēju noteikt jaunus orientierus, kas ļautu izprast, kā šobrīd nepieciešams strādāt. Latvijas vadošie mediji nevar sacensties ar globālajiem informācijas gigantiem un tas nav vajadzīgs. Jau sen esam apguvuši objektīvas žurnālistikas pamatus, taču tagad redzams, ka jaunajos viltus ziņu laikos ar to ir par maz. Mums jābūt vēl zinošākiem, enerģiskākiem, ar skaidru apziņu, ka esam vājākā, uzbrukumam pakļautā pusē.
Latvijas žurnālistiem jāspēj nošķirt patiesība no meliem un nav jābaidās nostāties pirmās pusē. Pat tad, ja žurnālisti strādā Latvijas sabiedriskajā televīzijā un radio, viņiem nav jākautrējas saukt agresoru atbilstošā vārdā, Putinu par fašistisku valsts vadītāju. Kā varam prasīt, lai, piemēram, vācu kolēģi kļūst redzīgi, ja paši tādi neesam.
Ka darba slodzes un neadekvātas samaksas nogurdinātās latviešu skolotājas un medmāsas pietiekami nepārdzīvo par cietušajām ukraiņu ģimenēm, tas ir latviešu žurnālistu nepadarītais darbs. Ja ir kaut neliela deva radošas iniciatīvas, iespējams izveidot desmitiem iespaidīgu un emocionālu – avīžu, TV un radio – reportāžu. Taču, lai to izdarītu, nepieciešama izpratne, kādēļ Latvijai tas nepieciešams.
Par atbildi lai kalpo skaitļi – Krievijas agresija līdz šim atņēmusi dzīvību 13 tūkstošiem Ukrainas iedzīvotāju. Par uzmundrinājumu lai kalpo līdzjūtība. Nav, protams, viegli satikties ar sievietēm un viņu bērniem, kuru tēvi uz visiem laikiem palikuši frontē, cīnoties ar krievu agresoriem. Arī intervija ar smagi ievainotu kareivi prasa no reportiera labu devu izveicības. Taču to ir pilnīgi neiespējami izdarīt, ja nevēlamies kādam pateikt, ka esam kopā ar viņu. Ka Latvija atbalsta viņu.
Ko par sankcijām pret Kremli un Krievijas iebrukumu Ukrainā domā prāva daļa te dzīvojošo krieviski runājošo, ir labi zināms. Par to lielā mērā ir parūpējusies Latvijas valstij “īpaši” lojālā lielākā daļa mūsu valsts krievvalodīgo mediju žurnālistu.
Tikai viens piemērs – kādreiz tik pazīstamais TV žurnālists Andrejs Mamikins, kurš tagad pārstāv Latvijas Krievu savienību. Nav šaubu, ka šie cilvēki atbalsta agresiju pret Ukrainu gluži tāpat kā ar viņu balsīm Saeimā ievēlētā “Saskaņa”. Valstij ar šādu nosaukumu viņu, tāpat kā Putina, apziņā vienkārši nav vietas. Gluži tāpat kā neatkarīgai Latvijai, bet tas jau tomēr ir cits jautājums.
