Uldis Šmits: Iekavētais “Rail Baltica” projekts ir Baltijas valstu ekonomisko attiecību simbols 3
Latvijas Universitātes rīkotajā diskusijā premjers Valdis Dombrovskis izteicās, ka Baltijas valstu sadarbība esot visumā laba, bet grūtības rodas ar reģionālajiem projektiem, piemēram, sašķidrinātās gāzes termināli – “trīs valstis tik ilgi strīdējās, kamēr atnāca Somija…”. Viņa sacītais iešāvās prātā, kad nesen no valdības puses izskanēja aicinājums savlaicīgi sākt plānot “Baltijas ceļa” 25. jubilejas pasākumus. Latvijas šogad vadītā triju valstu parlamentāriešu organizācija “Baltijas asambleja” pavasarī, starp citu, diskutēja par Baltijas valstu intereses aizstāvoša lobija biroja atvēršanu Briselē. Taču, lai cik tas dīvaini liktos, tāds kantoris varbūt vairāk noderētu, teiksim, Rīgā ar filiālēm abās pārējās galvaspilsētās.
Gandrīz jāsecina, ka pati Brisele mēdz uzņemties Baltijas valstu kopējo projektu lobija lomu. Kā nupat, kad Eiropas Komisijas pasākuma ietvaros arī Rīgas stacijā piestāja no Viļņas uz Tallinu braucošais vilciens “Rail Baltica Express Train” – atgādinājumam, ka šajā marš-rutā joprojām ērtas regulāras dzelzceļa satiksmes nav un trūkst arī dzelzceļa savienojuma ar citām Eiropas Savienības valstīm. Iekavētais “Rail Baltica” projekts ir Baltijas valstu stratēģiski svarīgo ekonomisko attiecību veidošanas sava veida simbols. Proti, nekas dižs nav reāli paveikts un pastāv jautājums, vai līdz tam nonāks, jo Eiropas treknie gadi ir beigušies. Savukārt Latvijas treknie gadi tika izšķiesti, bet varas turētāju intereses pavērsās citā virzienā. Un arī neizskatās, ka mūsu pēckrīzes valdības un Saeimas attiecīgās komisijas ir sevi īpaši pārslogojušas, meklējot steidzamus risinājumus un ar kaimiņiem vienotu nostāju nozīmīgu infrastruktūras objektu attīstības jomā. To, ka konkurenci var ievirzīt savstarpēji izdevīgā gultnē, apliecina citu Eiropas reģionu pieredze.
Vairāki tagadējie notikumi arī uzskatāmi parāda, ka Baltijas valstis nevar atļauties šauri ekonomisku pieeju nozarēm, ko Krievija, kad tai labpatīkas, pārvērš par politiskā spiediena svirām. Attiecību kārtošana starptautiskajā šķīrējtiesā vai Pasaules tirdzniecības organizācijā aizņem laiku, un Maskava tādās reizēs ar vēsu prātu nobīda malā ar Baltijas valstīm ieinteresētā biznesa intereses par labu savām ģeopolitiskajām interesēm vai, pareizāk, Kremļa izpratnei par tām. Tikmēr rodas iespaids, ka Latvijas varas gaiteņos spriež par lietām tā, it kā šādi ģeopolitiski apsvērumi vispār neeksistētu, vai atbilstoši Šle- sera tipa loģikai, saskaņā ar kuru principā ir vienalga, kāda nauda, no kurienes un kāpēc ienāk. Tiek pavēstīts, ka Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, tādējādi nacionālās drošības problēmas ir atrisinātas. Kaut gan par drošību atbildīgo iestāžu ziņojumi parasti norāda ko citu.
Savulaik jau Uldis Ģērmanis bija ievērojis, ka latvieši, vāji saskatīdami plašākas kopsakarības, pārāk “nododas vēlmju domāšanai”. Bet iespējams, mūsu politiķi zināmos gadījumos Latviju arvien “ievieto postsovjetu telpā”, kā teikts Levita komentāros Sa-tversmes preambulas projektam. Tomēr jāpiebilst, ka Igaunijas piederība ziemeļvalstīm, kurām daudzi gribētu pieskaitīt arī Latviju, nepasargā igauņus no strīdiem ar brāļiem somiem, un Lietuva šajā Viduseiropas kontekstā pārdzīvojusi arī smagus pagātnes periodus, kas turpina atbalsoties. Tāpēc Baltijas valstu kopības nostiprināšana ir nepieciešama. Tikai jautājums, kas to darīs, un vai Rīga, būdama Baltijas ģeogrāfiskais centrs, kādreiz būs arī politiski vienojošais.
