Par Austrumiem, elli un paradīzi. Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu 0
Līdz 6. novembrim Latvijā jau četrpadsmito reizi norisinās jaunās mūzikas festivāls “Arēna”. No desmit programmām Rīgā, Liepājā un Siguldā divās dzirdēsim arī Latvijas Radio kori, kas šogad svin 75. jubileju.
2007. gadā Bāzelē kolorītā šveiciešu komponiste Helēna Vinkelmane kā veltījumu vienam no izcilākajiem šveiciešu kordiriģentiem, savam pirmajam skolotājam Edvīnam Vilingeram, uzrakstīja stundu garu vokāli instrumentālo uzvedumu “Canto 33” ar Dantes nemirstīgās “Dievišķās komēdijas” tekstiem. Pirmatskaņojumu kompozīcija gaidīja septiņus gadus, jo kora partijai bija nepieciešams tehniski prasmīgs izpildītājs ar augstu intonatīvo un ansamblisko meistarību. Šādu sava darba interpretu šveiciešu skaņrade ar festivāla “Arēna” starpniecību atrada Latvijas Radio kora un Kaspara Putniņa personā. Latvijā pirmo reizi “Canto 33” dzirdēsim piektdien, 30. oktobrī, Sv. Pētera baznīcā.
Savukārt 6. novembrī tajā pašā dievnamā jaunās mūzikas festivāla “Arēna” un Latvijas Radio kora 75. jubilejas ietvaros pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos kopprojekts “Augstās dziesmas”, kurā piedalīsies unikālais pasaulē augsti novērtētais starpkultūru mūzikas ansamblis “Sarband” (VācijaTuvie Austrumi).
– Kaspar, sakiet, vai jūsu uztverē, piemēram, komponisti Ēriks Ešenvalds un Andris Dzenītis un viņu skaņdarbi pieder “jaunās mūzikas” jēdzienam?
K. Putniņš: – Bet protams!
– Šo mazliet vienkāršoti provokatīvo jautājumu uzdevu tādēļ, ka daļā sabiedrības nav skaidrības, vai jēdzienā “jaunā mūzika” ietilpst nesen sarakstītais vai arī tas ir sinonīms laikmetīgajai vai mūsdienu mūzikai?
– Diezgan sarežģīts jautājums. Muzikologi skalda matus, velk deķi uz visām pusēm, ir dažādi priekšstati, kurā mirklī sākas “laikmetīgā mūzika” un beidzas “mūsdienīgā” vai otrādi. Manuprāt, ar jēdzienu “jauns”, “laikmetīgs” un “mūsdienīgs” saprotams šodien notiekošais, ar ko varam identificēties. Protams, ļoti mūsdienīgas lietas radītas jau pagājušā gadsimta 30. un 40. gados, bet 60. un 70. gadu eksperimentu apjomu, ja runā par avangardisku izteiksmi, droši vien pārspēt nav iespējams. Mēs ar Radio kori esam diezgan daudz piedalījušies laikmetīgās mūzikas festivālos visā pasaulē un akcenti atkarībā no to rīkotāju intereses var būt ļoti dažādi. Festivāls var koncentrēties uz tādām lietām, kas rakstītas burtiski tagad, un tajā pašā laikā var skanēt modernisma klasika vai retrospektīva kādas jubilejas sakarā, kas ļoti organiski iekļaujas kopējā bildē.
– Ko jūs atbildētu priekšstatam, ka laikmetīgie skaņdarbi lielākoties saistās ar, ja tā var teikt, dažādiem, ne pārāk plašam publikas lokam saprotamiem muzikāliem eksperimentiem?
– Piemēram, Haidna laikā visi komponisti rakstīja vienotas estētikas rāmju ietvaros. Mūsdienām raksturīgi, ka šāda vienota koncepta nav. Protams, pastāv kaut kādas tendences. Ja runājam par jauno garīgumu mūzikā vai garīgo minimālismu, tad biežāk piesaucam tādus komponistus kā Arvo Perts, Pēteris Vasks, Gija Kančeli… Kaut pašiem skaņražiem nepatīk, ka viņus ieliek kādos rāmjos. Šajā brīvības laikmetā katrs komponists rada savu pasauli, un ar to arī šis laiks ir ārkārtīgi iezīmīgs un interesants. Ir ļoti daudzas lietas mūsdienu mūzikā, kas man patīk, un daudzas, kas absolūti neinteresē. Būtiski apzināties, ka laikmetīgā mūzika nav vienots blāķis ar vienu kvalitāti. Tā ir liela daudzveidība. Man ļoti patīk klasisks modernisms un avangards, arī tādas lietas, kurās ir daudz klusuma, arī pietiekami sarežģītas, un īstenībā mani ļoti saista pēdējā laikā džeza pasaulē notiekošais. Tur parādās tendences, kuras grūti definēt un iekļaut noteiktā žanrā. Kā nesen tepat Latvijā teica viens no manis augsti cienītiem mūziķiem, šveiciešu obojists Heins Holligers – mūzikā svarīgs ir patiess vēstījums. Tā klātbūtnē mani vairs ne pārāk interesē pašmērķīgas formu spēles un dažādi meklējumi. Taču var būt arī izņēmumi. Piemēram, viena no visvairāk pazīstamajām personībām pēckara avangarda mūzikā Džons Keidžs ir teicis, ka viņu mūzikā neinteresē nekas cits kā tikai skaņa. Bet tajā pašā laikā šajā skaņā ir ārkārtīgi intensīvs vēstījums par pasauli, cilvēkiem un lietu kārtību…
