Eksperta ieteikumi augļukoku un ogulāju stādu izvēlē 0
Nobeigums. Sākumu lasiet Agro Topa augusta numurā
Kas ir labāks – kailsakņu stāds vai konteinerstāds?
Stādu tirdzniecība sākas ar kailsakņu stādiem rudenī, septembrī, vai agri pavasarī. Kailsakņu stādam ir redzams viss – sakne, stumbrs, vainags (ja ir), vai saknes ir veselas, nav inficētas ar sakņu vēzi vai kādu citu sakņu slimību, vai rokot nav pārāk stipri apcirstas. Pircējam ļoti bieži ir svarīga cena, un kailsakņi ir lētāki, arī vieglāk transportējami, it īpaši, ja pircējs ir cilvēks gados un bez automašīnas vai dārzu ierīkošanai vajadzīgs lielāks daudzums stādu. Jāņem gan vērā, ka kailas saknes, it sevišķi ķiršu, nemīl sauli un vēju, tāpēc jādara viss, lai tās pēc izrakšanas un nopirkšanas nekavējoties tiktu apsegtas, iesaiņotas.
20. gadsimtā gan trīsdesmitajos gados, gan padomju laikā audzēja un varēja iegādāties tikai kailsakņu stādus.
Konteinerstādu tirdzniecība sākas tad, kad kailsakņu stādi sāk plaukt un tos tirgot vairs nevajadzētu (nedrīkst). Konteinerstādam redzama tikai virszemes daļa. Kādas ir saknes, to var tikai mēģināt nojaust – lielas, mazas, apcirstas, sapinušās vai ne, slimas vai veselas. Jānovērtē, vai konteinera lielums atbilst stāda augumam, tātad arī sakņu apjomam. Tie gandrīz vienmēr būs ar jau saplaukušām lapām. Tā kā to audzēšana ir dārga, tā prasa gan daudz naudas, gan darba, tiem jābūt dārgākiem. Priekšrocība ir tā, ka tos var tirgot un stādīt ne tikai pavasarī vai rudenī. Tos drošāk transportēt gan stādu audzētājam, gan pircējam, ja tam ir transports.
Stādi konteineros – kāda ir to izvēle?
Pirmais variants ir ziemas potējumi vai iepriekšējā gada acojumi, kas iepodoti. Tie ir lapoti viengadīgi stādi – vicas, kam rudenī vajadzētu sasniegt vēlamo garumu un pārstāt augt. Šādu lapoto vicu vajadzētu pirkt un stādīt ne vēlāk kā septembra sākumā, lai tā līdz salam pagūtu aprast ar jauno augšanas vietu un sagatavotos ziemošanai.
Kokaudzētavā nepārdotie stādi nākamajā pavasarī tiks pārdoti kā labi viengadīgie stādi, kuriem vai nu kokaudzētavā, vai jau pircēja dārzā jāpanāk sānzaru, nākamā koka vainaga veidošanās. Tādu vajadzētu iegādāties tiem, kuriem ir kaut minimālas zināšanas vai vismaz vēlme tās apgūt par šādas garākas vai īsākas vicas izveidošanu par ābeli, bumbieri, plūmi ar 2–4 sānzariem, nezaroto vicu saīsinot, ja vien nevēlaties savā dārzā izaudzēt palmu, nevis augļu koku.
Ābelēm uz pundurpotcelmiem pavasarī uz vicām jau var būt ziedpumpuri, tie pēc iespējas ātri jāizkniebj, lai netraucē zarošanos.
Otrais un iesācējiem varbūt labākais variants ir divgadīgs stāds ar jau kokaudzētavā ieveidotiem sānzariem. Sānzaru parasti ir vairāk ābelēm uz pundurpotcelmiem, kurām uz tiem jau var būt ziedpumpuri. Daļu vajadzētu izkniebt. Puspunduru ābelēm, kā arī plūmēm un skābajiem ķiršiem pietiek ar trīs sānzariem, kas ieveidoti 70–80 cm augstumā, bet bumbierēm un saldajiem ķiršiem arī nedaudz augstāk.
Kāda ir sakņu sistēma, to jau neredz. Ja pods nav bijis pietiekami liels un saknes augušas tikpat labi kā koka virszemes daļa, tās būs sablīvējušās un satinušās, tāpēc gaidīs, lai stādītājs tās palaiž brīvībā, vismaz resnākajām saknēm saudzīgi mainot augšanas virzienu.
Trešais variants ir vissliktākais. Tas ir divgadīgs stāds, kam kokaudzētavā nav izdevies izveidot sānzarus. Iespējams, tāpēc ka viengadīgā vica nav laikus un pietiekami saīsināta vai arī augšanas apstākļi nav bijuši stādam patīkami. Tie var būt arī nepārdotie kailsakņu stādi, kas iepodoti pārāk vēlu, saplaukuši.
Visos gadījumos stādi ir ar kailu stumbru un dažiem sīkiem sānzariņiem galotnes zonā. To pārvērst par augļu koku ar normāliem sānzariem spēs tikai dārznieks ar dziļām zināšanām un ilgstošu darbu. Ja to dod bez maksas vai par puscenu, vērts mēģināt. Šo vicu var saīsināt līdz 10–30 cm augstumam vai arī, kā ieteica vecie dārzkopji, nogriezt tikai to daļu, uz kuras iepriekšējā gadā izveidojušies daži īsi zariņi ar vai bez ziedpumpuriem, lai plauktu uz stumbra zemāk esošie snaudošie, vēl neplaukušie pumpuri. Ja sakņu sistēma kaut cik laba, veidosies spēcīgas jaunās vasas un izveidot stādu par koku būs vieglāk.
Pircējam vajadzētu noskaidrot pie pārdevēja, cik ilgi kociņš ir audzis/atradies konteinerā. Ja tas bijis podā vairāk nekā vienu divus gadus, tā saknes var būt izveidojušas pamatīgu kamolu, ko vajadzētu saudzīgi nedaudz atritināt vai arī stādīt plašākā bedrē ar saknēm pieejamu auglīgu un irdenu augsni.
Kailsakņu stādi
Viengadīgi kailsakņu stādi uz punduru vai puspunduru potcelmiem ābelēm bija populāri laikā, kad sāka stādīt komercdārzus un stādu trūka. Parasti tās ir vicas ar labāku sakņu sistēmu nekā ābelēm uz sēklaudžu potcelmiem. Dažām ābeļu šķirnēm jau kokaudzētavā bija izauguši sānzari, diemžēl parasti par zemu, tāpēc izgriežami. Pašreiz, ja tie ir lētāki par kociņiem ar vainagu, tos var pirkt.
Viengadīgi kailsakņu stādi ieteicami kauleņkokiem, jo to sakņu sistēma mīl ar gaisu bagātu augsni. Iesprostotas konteinerā, saknes var nīkuļot, un reizē arī virszemes daļa negribēs lāgā augt. Skābajiem ķiršiem parasti sānzaru ir pārāk daudz jau viengadīgiem kociņiem, tāpēc liekie jāizgriež.
Saldajiem ķiršiem un plūmēm uz sēklaudžu potcelmiem pēc iestādīšanas garās vicas jāsaīsina 1 vai 1,2 m augstumā. Arī plūmēm un saldajiem ķiršiem dažkārt stādi ir auguši spēcīgi un pat spējuši izdzīt sasteigtos dzinumus jau pirmajā gadā. Ja tie ir vēlamajā augstumā un ar platu atzarošanās leņķi, kā arī pietiekamā skaitā, tos var izmantot vainaga ieveidošanai. Tomēr bieži vien šie sasteigtie zari uz stumbra izveidojušies ļoti zemu vai arī šaurā leņķī. Tādi jāizgriež.
Nevajag uztraukties par to, ka zari, kas ieveidojušies ap 80 cm augstumā uz stumbra, apgrūtinās zālāja pļaušanu. Ja grib, lai jaunais kociņš labi augtu, apdobēs (vismaz 1–1,5 m diametrā) zālājs nav ieteicams, bet vēlāk koka lapotnes ēnā zāle būs novārdzināta un netraucēs, ja vien pats dārznieks ar mēslošanu tās augšanu neveicinās. Ja stādam kāds sānzars ir pārāk zemu, tas jāizgriež, un ne jau tāpēc, ka traucēs pļaušanu. Zemāko zaru ziedus daudz vairāk iznīcinās salnas, savukārt pārāk augstu esošo ražu novākt, sevišķi saldajiem ķiršiem, bez putnu palīdzības diez vai izdosies, tāpēc vainagu vajadzēs pazemināt, izgriežot neaizsniedzamos zarus kopā ar ķiršiem.
Vēl noteikti būtu jāizgriež un vainaga ieveidošana jāsāk no jauna, ja stādam ir tikai viens sānzars, lai arī pietiekami spēcīgs un vēlamajā augstumā. Vainagu ieveidojot, jābūt vismaz diviem sānzariem, lai koks attīstītos līdzsvarā un galotne kokam dominētu.
Divgadīgie kailsakņu stādi ar ieveidotu vainagu nebūt nav sliktāki par divgadīgiem konteinerstādiem, dažā ziņā pat labāki. Tie netraucēti divus gadus auguši kokaudzētavā, tāpēc spējuši izveidot spēcīgu stumbru, labu vainagu un spēcīgu sakņu sistēmu, ko var arī aplūkot un novērtēt. Ne jau tikai cenas, bet arī stādu kvalitātes dēļ daudzi komercdārzu stādītāji tos iegādājas Lietuvā vai Polijā. Tādi arī Latvijā vienmēr bijuši populāri, arī raža tiem sagaidāma agrāk nekā viengadīgiem acotņiem. To saknes var būt vairāk apcirstas nekā viengadīgajiem stādiem.
Ja jāstāda lielāks dārzs, tad kailsakņu stādi noteikti ir izdevīgāki – gan lētāki, gan vieglāk transportējami. Tie arī labāk ieaugsies, ja vien pirms stādīšanas būs bijuši miera stāvoklī, bez saplaukušiem pumpuriem un baltām sakņu spurgaliņām, un tiks rūpīgi kopti. Ja saknes nedaudz apkaltušas, tās pirms stādīšanas vajadzētu vismaz diennakti (bet ne ilgāk, jo sāk bojāties) pamērcēt dīķī vai ūdens mucā.
Divgadīgus kailsakņu stādus vislabāk izvēlēties bumbierēm, kuras pie mums ieteicams audzēt uz spēcīga auguma potcelmiem. Lielveikalos vai internetā atradīsiet arī gleznas bumbieru šķirnes uz kāda no Rietumeiropā izplatīta bumbieru pundurpotcelma. Var gadīties, ka sevišķi labos apstākļos, piemēram, pilsētā – siltumā un aizvējā, izdosies pirms koka bojāejas kādu bumbieri sagaidīt.
Krūmogulājiem – upenēm un jāņogām – visvēlamākie ir spēcīgi viengadīgie stādi ar spēcīgām bārkšsaknēm un daudziem pumpuriem auga lejasdaļā. Tie jāstāda 5–10 cm dziļāk, nekā tie auguši, un pēc iestādīšanas jāapgriež tā, lai virs augsnes paliktu 2–3 pumpuri.
Līdzīgi rīkojas arī ar ērkšķogām, virs augsnes atstājot dzinumu daļu ar 3–5 pumpuriem. Viengadīgie stādi var būt apgriezti jau kokaudzētavā, gatavojot tos pārdošanai kā divgadīgus krūmus ar 3–5 dzinumiem. Arī divgadīgam krūmam, ja to vēlas izaudzēt kuplu, pēc padziļinātas stādīšanas labāk visus dzinumus nogriezt apmēram 5–10 cm augstumā virs zemes. Ja šādu dzinumu bijis daudz, daudz būs arī jauno dzinumu un nāksies kādu daļu, vārgākos, rudenī izgriezt. Stipri sabiezināts krūms nav vēlams, jo tam dzinumi būs vārgāki, bet vienmēr labāk ražos spēcīgi dzinumi. Ērkšķogām biezs krūms savukārt nav patīkams, tāpēc nevajadzētu īsināt un retināt pārāk stipri. Tas nav arī patīkams darbs un ar katru gadu aizvien grūtāk izdarāms.
Nevajadzētu pirkt upeņu stādu, kam dzinuma mizas krāsa ir tumša. Ogas tam būs agrāk, bet sīkākas, lielas ogas upenēm ir uz jauniem dzinumiem.
Rudens aveņu stādus labāk iegādāties pavasarī. Rudenī ražas novārdzinātie dzinumi vēl nebūs paspējuši visas lapu saražotās barības vielas atdot saknēm, tās būs vārgas un nākamajā gadā neveidos spēcīgus dzinumus.
Vai dārzkopis no Latgales vai Ziemeļvidzemes var pirkt stādus, kas izaudzēti Kurzemē vai Zemgalē? Noteikti var, jo to, vai koki kādā dārzā labi augs un labi pārcietīs bargākas ziemas, noteiks šķirne, dārza reljefs un mikroreljefs, kā arī augsne, bet visvairāk audzētāja zināšanas un darbs. Zinu gadījumu, ka Vidzemes ziemeļaustrumos selekcionētas saldo ķiršu šķirnes izsala Zemgales dienvidos – auglīgā māla augsnē, līdzenumā.
Augļu koku stādīšanas dziļums
Ābeles uz maza vai vidēja auguma potcelmiem. Rietumeiropas valstīs lielākā daļa ābeļu, bumbieru un arī saldo ķiršu dārzu tiek audzēti uz augumu ierobežojošiem maza auguma potcelmiem. Šādos dārzos dažkārt dažādā augstumā redzama uzblīdusi acojuma vieta, bieži stipri resnāka par potcelma daļu. Jo acojuma vieta ir augstāk virs zemes, jo vairāk potcelms samazinās uzacotās šķirnes augumu.
Attēlā: Ābeles uz pundurpotcelma aco augstu virs zemes, ne uz sakņu kakliņa
Ne visi potcelmi ir pietiekami ziemcietīgi, sevišķi Latvijas apstākļos, tāpēc drošāk ir stādīt tik dziļi, lai acojuma vieta būtu ap 10 cm virs zemes, lai ap stādu varētu uzklāt mulču. Tas nodrošinās, ka salā neizturīgie potcelmi, kādi ir, piemēram, ābeļu potcelmi MM 106 vai M.9, zem acojuma vietas būtu pilnīgi apklāti ar zemi vai mulču, kas pasargātu tos no izsalšanas kailsala ziemās. Potējuma vietai tomēr jāpaliek virs zemes, lai uzacotā šķirne nesāktu apsakņoties un saglabātos potcelma rosinātais auguma samazinājums.
MM 106 ir Latvijā visvairāk audzētais vidēja auguma potcelms, turpretī ābeles uz M.9 var atrast lielveikalu stendos kombinācijā ar mazāk ziemcietīgām ābeļu šķirnēm.
Salā izturīgi ir sarkanlapainie augumu ierobežojošie ābeļu potcelmi, piemēram, B.118, B.9, B.491, B.396, Pūre 1. Potcelma forma būs norādīta uz stādam pievienotās etiķetes – augu pases.
Ja ābeļu uz puspundura (vidēja auguma) potcelmiem vairs pārdošanā nav, var pirkt pundurābeli un iestādīt to tik dziļi, ka augsne pilnīgi nosedz ne tikai acojuma vietu, bet arī stumbra daļu, lai saknes var veidot arī uzpotētā šķirne. Tādā gadījumā ābele var augt ievērojami spēcīgāk, nekā gaidīts.
Koki uz sēklaudžu potcelmiem. Augļu kokus uz sēklaudžu potcelmiem stāda ar tādu aprēķinu, lai ābelēm pirmā sakne atrastos 5 cm zem augsnes līmeņa. Plūmes un ķirši gan jāstāda nedaudz dziļāk, lai mazinātu potcelmu atvašu veidošanos.
Daudzi dārzkopji pagājušajā gadsimtā ilgu laiku uzskatīja, ka saknes aiziet pāris metru dziļumā un neizplešas tālāk par koku vainaga zariem. Tāpēc raka dziļas bedres, kuras pildīja ar kūtsmēsliem, un virsmēslojumu kaisīja tikai zem vainaga. Turpmākie pētījumi un novērojumi rādīja, ka augļu koku saknes lielākoties atrodas līdz 50 cm dziļā slānī un stiepjas daudz tālāk nekā zari.
Bedres jārok tikai tik dziļi, lai saknes atrastos auglīgā un irdenā slānī. Ja apakškārta ir blīva, bedre jārok tikai līdz tai un blīvais slānis tikai jāuzirdina. Ja auglīgās augsnes slānis ir dziļāks, arī bedri var rakt dziļāku.
Dziļu bedru rakšana un piepildīšana ar kūtsmēsliem, kompostu vai auglīgu augsni nav ieteicama, sevišķi tad, ja augsnes auglīgā kārta ir neliela un apakškārta neauglīga. Tad augļu koku saknes tiek ievilinātas dziļumā. Kad labā zeme jau izmantota, saknes dodas sāņus, kur zeme ir slikta, un koks sāk vārguļot. Ja mēslojuma bedrēs ielikts pārāk daudz un koka saknes to var izmantot, koki aug pārāk spēcīgi un to izturība pret zemu temperatūru ir samazināta. Ja nākamā ziema ir barga, tie var nosalt, sevišķi salā neizturīgas šķirnes vai kultūras, piemēram, bumbieres, plūmes un saldie ķirši.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
