Par augļu koku un ogulāju stādiem un to kvalitāti 0
Par stādu kvalitāti vēlējos uzrakstīt jau sen, redzot vairākās stādu pārdošanas vietās, arī lielveikalos, augļu koku stādus konteineros (podos), kuriem bija visai maza līdzība ar stādiem, kādus gribētu iegādāties un kādus var redzēt kokaudzētavu laukos. Ja cena atbilstu kvalitātei, dažu varbūt arī nopirktu.
Par stādu kvalitāti rakstīja arī pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Padomju laikā vairs ne, jo kokaudzētavu nebija daudz, tajās strādāja zinoši speciālisti un stādu kvalitāti noteica standarti. Strauji pieauga mazdārziņu skaits, un stādu vienmēr trūka, tie bija arī lēti. Pirmajā pārdošanas dienā pēc tiem stāvēja rindās cauru nakti no iepriekšējās dienas, lai dabūtu to, ko vēlējās.
Stādu kvalitāte 20. gadsimta trīsdesmitajos gados
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijā dažādu lielumu kokaudzētavu bija ļoti daudz – 300–600. Lai stādi būtu pieejami visiem, tās izveidojās gandrīz katrā pagastā. Speciālisti tos ieteica pirkt tikai uz vietas kokaudzētavā, ne tirgos, lai nenāktos vilties kvalitātē vai šķirnē. Protams, ne visiem kokskolu vadītājiem bija pietiekami liela pieredze šajā darbā. Stādu piedāvājums un arī pieprasījums bija liels. Kokaudzētavas centās izpatikt pircējiem.
Pircējs prasīja pēc iespējas kuplāku koku ar daudziem sānzariem, bet, ja šķirne bija jauna un sevišķi interesanta, pirka arī viengadīgos okulantus (vicas) vai otrās šķiras panīkušus stādiņus, kas, protams, bija lētāki. Lai pircējam būtu izvēle, lielās kokaudzētavas piedāvāja ļoti lielu skaitu ne tikai dažādas izcelsmes šķirņu (piemēram, ābeles ap 200 šķirņu), bet arī dažādas kvalitātes stādus, gan viengadīgus acotņus, gan divgadīgus kroņa kociņus (kociņus ar sānzariem).
Visus pircējus varot iedalīt divās grupās: vieni, kas kaut ko no augļu kociņiem zina, un otrie, kuri nezina gandrīz neko. Pirmie arī no viengadīgām vicām vai zemas kvalitātes divgadīgiem kociņiem pratīs izaudzēt labus augļu kokus, piemēram, divgadīgam kroņa kociņam ar lielu skaitu sānzaru liekos izgriezīs, atstājot vēlamā izvietojumā tikai trīs. Arī viengadīgām vicām pratīs ieveidot zarus vajadzīgajā vietā un vārgus stādus piespiedīs augt.
Tiem, kuri par augļu kociņiem neko nezina, viengadīgās vicas labāk nepirkt. Īstus kroņa kociņus viņi neizaudzēs.
Labam kroņa kociņam jābūt ar trīs, varbūt četriem sānzariem dažādā augstumā, uz dažādām pusēm izvietotiem. Tātad liekie zari būtu jāizgriež. Vai to izdarīs pircējs? Protams, ne, jo tautā taču ir nostiprinājies ieradums – negriezt, žēlot. Turpmāk, kad zari būs resnāki, spēcīgāki, šis ieradums būs vēl grūtāk pārvarams. Tādējādi ar katru gadu vainags kļūs aizvien biezāks, gaismai šādā vainagā iekļūt būs aizvien grūtāk un augļu kvalitāte ar katru gadu kļūs sliktāka.
Pircēja vēlmēm nav jāpakļaujas, viņam jāpārdod pareizi veidots kociņš. Dārzkopji trīsdesmitajos gados uzskatīja, ka valsts un Lauksaimniecības kameras atbalstītām kokskolām vajadzētu pārdot tikai pareizi ieveidotus kroņa kociņus, tad mazās kokskolas būs spiestas no tām mācīties.
Kā ir mūsdienās?
Vai mūsdienās situācija nav tāda pati? Tādi paši pārdevēji un tādi paši pircēji? Mainījušies potcelmi, šķirnes, stādu audzēšanas un pārdošanas veidi, pieejamā tehnika, transports un palīgrīki. Firmas piedāvā dažādus mēslojumus – gan organiskos, gan minerālos. Komercdārzu stādītāji ieved augstas kvalitātes un tomēr lētākus stādus no Lietuvas vai Polijas.
Mūsu kokaudzētavās izaudzētie stādi šķirņu ziņā vairākumā gadījumu ir domāti mazdārzniekiem un to lielākā daļa tiek pārdota dažādos tirdziņos, mazāk – uz vietas kokaudzētavās. Pārdošanas apjomi nav zināmi un paredzami, tāpēc izraktos, bet nepārdotos stādus atstāda uz lauka vai konteineros un audzē līdz rudenim vai nākamajam pavasarim un ilgāk. Jāpiebilst, ka citviet Eiropā nepārdotos kailsakņu stādus nevis atstāda vai podo, bet sadedzina – tādējādi nekropļojot stādu tirgu. Tā Latvijā kokaudzētavas darīja kādreiz, un tā vajadzētu darīt arī tagad.
Kādas ir atstādīšanas sekas?
Kāpēc konteineros atstādītie stādi ar barības vielām apgādātā substrātā neaug pietiekami strauji un uz lauka atstādītie tikai izdzīvo, bet neaug?
Uz to atbildi var rast V. Lauska grāmatā par kokaudzētavām, piemēram, par potcelmu stādīšanu 1938. gadā. “Ar vietas sagatavošanu nevajag steigties, lai slapju, nedzīvu augsni sastrādājot, nesabojātu tās struktūru, bet arī katra nokavēta diena rūgti atriebjas, jo potcelmi (stādi) negaida un plaukst pierakuma dobēs.
Kad pavasarī stādīt? Ir ieteikumi, ka tas jādara, pumpuriem plaukstot. Tiešām – šajā laikā augsne ir iesilusi, liekais mitrums noskrējis, gaiss iespiedies augsnes dziļākos slāņos un augsnes sīkbūtnes atsākušas darbību. Tad gan brūces labi apdzīst, gan rodas jaunas saknes.
Kas notiek pierakumā? Augi arī jūt pavasara atmodu, tiem radušās jaunas baltas bārkstis sakņu galos. Arī pumpuri piebrieduši un sāk raisīties. Tas viss noticis uz iepriekšējā gadā noguldītā krājuma rēķina. Daļa no tiem aizplūdusi uz sakņu galiem, lai radītu jaunas sūcējsaknes, kurām jāpiegādā plaukstošām lapām nepieciešamās izejvielas. Iestādot šādu iztukšotu stādu, nevaram gaidīt strauju iesakņošanos un augšanu. Kamēr nav zaļo lapu, nav jauna būvmateriāla, un, iekams nav jauno saknīšu, lapas nav pietiekami apgādātas ar ūdeni un vielām, kas nepieciešamas lapu radošam darbam.
Tāpēc potcelmus (kokus) vajadzētu stādīt atdusas (miera perioda) laikā, kad vēl krājumi nav sākuši strauji pārvietoties, pumpuri nav plaukuši, ne pat krietni piebrieduši. Tam liek šķēršļus augsnes sagatavošana. Ko darīt? Jau potcelmus (stādus) pierokot, to darām ar aprēķinu, lai saulīte nesildītu. Lai tie tik ātri neatkustu, piesedzam ar egļu skujām vai pavasarī pat ar salmiem, tad pierakumā pavasaris iestāsies daudz vēlāk nekā uz lauka. Kad lauks iesilis, noņemam segumu un sagatavojam tos stādīšanai. Tad tie ar visiem rezerves krājumiem nonāks siltajā augsnē, sāks rosīgi dzīvot. Tad koki vai potcelmi labi iesakņosies un sazels.”
Viņa rakstītajā rodama atbilde, it kā jau zināma, bet ne vienmēr ņemta vērā. Galvenā doma ir ļoti skaidra – potcelmam vai stādam, ko gribam atstādīt konteinerā vai uz lauka, jābūt pilnīga miera stadijā. Pašreizējās tehnoloģijas un iespējas, kad stādus var uzglabāt dzesētavās, to ļauj nodrošināt. Zinu arī audzētājus, kuri daļu stādu no tiem, kuri domāti tirgošanai pavasarī, ievieto konteineros jau martā vai aprīlī. Ja pircējs tiem atradīsies jau pavasarī, tam ieteiks stādu ar visu plēves konteineru (tikai ne ar stingro plastmasas podu), lai neizjauktu darboties sākušu sakņu kamolu, ievietot bedrē, pirms tam gan plēvei sānos izdarot vairākus griezumus, lai to vieglāk izvilkt.
Ja pircēja nebūs, tos turpinās audzēt podos, cerot uz pircēju vasarā vai rudenī.
Konteinerā atstādītajam nenopirktajam stādam kokaudzētavā sākumā saknes jānodrošina ar siltumu un mitrumu, bet tikai tik daudz, lai nekavētu gaisa piekļuvi saknēm. Konteinerus nevajadzētu atstāt karstā saulē, labāk tos noēnot, novietot zem kokiem vai kādas nojumes, lai neizraisītu pārāk strauju pumpuru plaukšanu, pirms sakņu sistēma nav sākusi strādāt ar pilnu jaudu.
Dažkārt stādu tirgotavas tiek aprīkotas ar pergolām un ēnošanas tīklu konstrukcijām. Minerālvielas substrātā jau ir, tātad nepieciešama tikai mērena apūdeņošana. Uz lauka pārāk augsta minerālvielu koncentrācija maz iespējama kaut vai izskalošanās dēļ, bet konteinerā tās var uzkrāties. Pārāk augsta minerālvielu koncentrācija substrātā rada tā saukto mākslīgā sausuma efektu – bieži vien tādos gadījumos stādu lapu malas kļūst brūnas, nekrotiskas. Papildus mēslot, ja nepieciešams, var tikai tad, kad stādam jau ir kāda kaut vēl tikko augt sākusi jaunā vasa, kas palīdzēs no substrāta minerālvielas uzņemt un nogādāt pie lapām.
Redzētais rāda, ka pēdējās karstajās un sausajās vasarās konteineros augošajiem stādiem, visvairāk otrajā augšanas gadā, var parādīties atsevišķu minerālvielu, piemēram, magnija, mangāna vai dzelzs uzņemšanas problēmas. Iemesli var būt dažādi. Viens no tiem ir pārāk liels kalcija daudzums substrātā, kas saista minētos minerālsāļus ūdenī nešķīstošos savienojumos. Vainīgs varētu būt arī kāds Latvijā maz zināms potcelms, kas nesaderības dēļ var traucēt to uzņemšanu.
Daudz labāk nejūtas atstādītie nepārdotie kailsakņu stādi. Arī tie jau saplaukuši, tātad miera periods tiem jau beidzies. Stādīti ar cerību, ka kļūmes izdosies izlabot un nebūs jālikvidē. Te katram derētu pavērtēt, vai ir izdevīgi auklēties ar šādiem stādiem, jo tas prasa vēl papildu izdevumus, darbu un laiku, līdzekļus un materiālus, bet vai stāda cena to spēs kompensēt, vai pircējs vēlēsies ko tādu pirkt par adekvātu cenu? Stādu lētāk izaudzēt izdosies, ja darbus spēsim mehanizēt, spēsim izaudzēt pēc iespējas vairāk stādu. Galvenais – tie sabojā priekšstatu par mūsu stādu kvalitāti.
Vairāk lasiet žinrāla Agro Tops augusta numurā, bet turpinājumu – septembra numurā.
