Par audžuģimenēm: Kad procesā tiek aizmirsts pats galvenais – bērns 3
Autors – Viesturs Kleinbergs, Soc.d.mag.
Top audžuģimeņu sistēmas izmaiņas. Labklājības ministrija ir izstrādājusi jaunu audžuģimenes noteikumu projektu, kā arī Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra noteikumu projektu.
Šis nav jautājums, kas skar plašu iedzīvotāju loku. Par to diskutējot, arī speciālistu domas var atšķirties. Tomēr tiem, kurus šī tēma interesē un kam tā rūp, ir pēdējais brīdis iedziļināties plānotajās pārmaiņās. Iedziļināties gan nāksies ātri, jo, tā kā solīts, ka jaunie Audžuģimenes noteikumi stāsies spēkā jau 1. jūlijā, rati tiek dzīti pa priekšu zirgam un dzirdēts, ka nebūs iespējams iepazīties ar noteikumu projektiem parastajā un Ministru kabineta kārtības rullī paredzētajā saskaņošanas procesā, bet tie jau 12. jūnijā tiks skatīti Ministru kabinetā.
Dažos vārdos par noteikumu projektiem, ar kuriem tikuši iepazīstināti izstrādes procesā iesaistītie.
Paredzēts, ka audžuģimenes turpmāk būs divu veidu – parastās un “specializētās”.
Specializētās audžuģimenes varēs būt 2 veidu:
– krīzes audžuģimene – audžuģimene, kurai ir vismaz 3 gadu pieredze audžuģimenē ievietoto bērnu aprūpē un kura jebkurā diennakts laikā uzņem bērnu, kas šķirts no ģimene, aizbildņa vai audžuģimenes;
– audžuģimene bērnam ar invaliditāti, kuram izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.
Specializētās audžuģimenes par bērnu aprūpi varēs saņemt lielāku atlīdzību nekā parastās, un tā būs minimālās algas apmērā atbilstoši dienu skaitam, kad bērns ievietots ģimenē (krīzes audžuģimenei) vai 2 reizes lielāka atlīdzība audžuģimenei bērniem ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem.
Turklāt tiks veidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, kuri nodrošinās jaunu audžuģimeņu, adoptētāju, viesģimeņu un jo īpaši specializēto audžuģimeņu piesaisti, organizēs apmācību, sniegs bāriņtiesai psihologa atzinumus, izstrādās un īstenos audžuģimenes atbalsta un tajā ievietotā bērna psihosociālā atbalsta attīstības plānu, nodrošinās atlīdzības specializētajām audžuģimenēm aprēķināšanu un izmaksu u.c.
Konceptuāli vērtējot, tālākā audžuģimeņu sistēmas attīstība ir viennozīmīgi nepieciešama un būtiska. Tomēr, to realizējot, būtu svarīgi prioritāri paturēt prātā bērnu intereses.
No piedāvātā modeļa izriet, ka specializētā audžuģimene nevar iegūt statusu abās specializācijās vienlaikus (anotācijas skaidrojums). Nav saprotams, kādēļ personām, kas varētu būt piemērotas un gatavas specializēties abiem gadījumiem, liegt šādu iespēju. Tas vienīgi nāktu par labu sistēmas elastīgumam un mazinātu varbūtību, ka nav piemērotas specializētās audžuģimenes, kurā ievietot bērnu, kas izņemts no ģimenes.
Turklāt bērnu interesēs būtu paplašināt iegūstamo specializāciju loku, piemēram, arī ar zīdaiņu aprūpi, bērnu ar atkarības problēmām aprūpi, vardarbībā cietušo bērnu aprūpi, bērnu ar garīga rakstura traucējumiem aprūpi, neizslēdzot iespēju padziļināti apgūt vairākus moduļus un ģimenei būt gatavai pēc vajadzības realizēt specializāciju kādā no tām. Piemēram, ja tobrīd nav vajadzības pēc specializētās audžuģimenes bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, bet audžuģimene ir apmācīta un gatava būt par krīzes audžuģimeni – kādēļ ne? Sākotnēji bija paredzēta plašāka specializācija, taču labklājības ministrs tagad apgalvo, ka mazajiem zīdaiņiem vairs nevajag specializētās audžuģimenes, jo valsts iestādēs, pateicoties audžuģimeņu un sabiedrības aktīvai iesaistei, to skaits krasi samazinājies.
Tāpat bērnu interesēs noteikti būtu pēc iespējas jāmazina riski, lai bērni netiktu vairākkārt pārvietoti no vienas audžuģimenes uz otru gadījumos, kad tie nevar atgriezties bioloģiskajā ģimenē un jau pieraduši audžuģimenē un sākuši uzticēties. Vajadzētu būt konsekventiem terminos un procesu loģikā. Tas, ka bērns tiek izņemts no ģimenes, jo ģimenē ir krīze, automātiski nenozīmē, ka bērnam ir jātiek ievietotam krīzes audžuģimenē. Krīzes audžuģimenes specifikai būtu jāizriet no tās pastāvīgās diennakts sasniedzamības septiņas dienas nedēļā. Tai aprūpe būtu jānodrošina varbūt tikai 3 līdz 5 dienas, kritiskā gadījumā līdz mēnesim, kamēr bērnam tiek piemeklēta audžuģimene, kas vislabāk atbilst viņa aprūpes un attīstības vajadzībām.
Savukārt, lai arī ir atbalstāma ideja par ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem un tādus tiešām vajag, izstrādājot īpašus Ministru kabineta noteikumus to darbības regulēšanai ar mērķi, cita starpā, noteikt kritērijus to izveidei, noteikumiem vajadzētu patiešām ietvert skaidrus kritērijus, nevis tikai kritērijus šādu centru izdevumu segšanai. Varu to apgalvot, jo pats pirms 5 gadiem kopā ar Sociālo pakalpojumu aģentūru izveidoju Latvijā pirmo šāda veida atbalsta centru audžuģimenēm, adoptētājiem un aizbildņiem, kurš sekmīgi darbojas vēl tagad.
Savukārt šobrīd izstrādātais MK noteikumu projekts paredz, ka Labklājības ministrija slēgs līgumu ar atbalsta centru, bet nav paredzēta ne konkrēta procedūra, ne līguma veids, ne kritēriji, lai juridiska persona varētu noslēgt šādu līgumu. No audžuģimeņu un audžubērnu interešu viedokļa raugoties, bažas rada tieši apstāklis, ka noteikumu projektu teksts nekādā veidā negarantē, ka šādi centri realitātē būs ērti sasniedzami audžuģimenēm dažādās Latvijas pašvaldībās. Ievērojot to, ka audžuģimenēm noteikumos uzlikts par pienākumu slēgt līgumu ar šādu centru, piedalīties tajā ievietoto bērnu atbalsta plāna izstrādē un obligātās ikgadējās apmācībās, valstij būtu jāgarantē arī šādu centru ērta pieejamība. Šobrīd vairāk izskatās pēc tā, ka NVO tiek dota iespēja brīvi izvēlēties, kur šādus centrus veidot, un skaidrs, ka tie veidosies vietās, kur šīm organizācijām jau ir iestrādes (bāzes vietas). Tātad pastāv ļoti augsts risks, ka atkal nomales reģioni pierobežās paliks bez bērniem un ģimenēm vajadzīgā atbalsta.
Ievērojot to, ka atbalsta sistēma audžuģimenēm tiek reducēta vienīgi uz centru pakalpojumiem, ārpus tiesiski risināmo jautājuma loka palikušas tādas audžuģimenēm būtiskas problēmas kā veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība audžubērniem un citi sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, kas nav psihologa konsultācijas un atbalsta grupas. Ir jāsaprot, ka no disfunkcionālām ģimenēm izņemti bērni bieži cieš no ielaistām un kompleksām veselības problēmām, tādēļ šajās situācijās vairs neder pusgadu ilga gaidīšana rindā pie katra nepieciešamā speciālista, lai pēc iespējas efektīvāk stabilizētu bērnu veselības stāvokli. Taču šai ziņā nepieciešama cieša sadarbība starp ministrijām.
Tāpat, atbalstot kvalificētu un pastāvīgi zināšanas un prasmes pilnveidojošu audžuģimeņu nepieciešamību un paredzot papildu pienākumus, kuri audžuģimenēm atņem laiku, kas tām būtu jāvelta bērnu aprūpei, nepieciešams garantēt arī pakalpojumus bērnu uzraudzībai īslaicīgas audžuvecāku prombūtnes laikā, detalizētāk raksturot atbalstu, ko tiesīgas saņemt audžuģimenes, un paplašināt atbalsta veidus, nevis tikai uzskaitīt centru algotos speciālistus (“atbalsta centra speciālisti, tostarp, psihologs, sociālais darbinieks”), jo audžuģimenes, veicot savus pienākumus, saskaras ar kompleksu problēmu loku, kur ar 20 psihologa konsultācijām un 12 atbalsta grupu nodarbībām gadā var būt stipri par maz.
Bet, skatoties uz problēmu loku plašāk, mēs nonākam līdz vēl vienai konceptuālākai problēmai – atbalsta centru nepietiekami regulētā sadarbība ar pašvaldību iestādēm un kompetences nošķiršana. Tiek veidota paralēla sistēma, negrozot Bērnu tiesību aizsardzības likumu, Bāriņtiesu likumu, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu. Līdz ar to veidojas virkne jautājumu par to, kam būs galavārds, piemēram, ja pašvaldības sociālā dienesta un atbalsta centra uzskati par bērna attīstībai un aprūpei vēlamo atšķirsies, kā arī vai pašvaldības ziņā jau esošie resursi un centra resursi nebūs savstarpēji dublējoši, vienlaikus atsevišķas audžuģimeņu un tajā ievietoto bērnu vajadzības neapmierinot ar atbilstošu pakalpojumu.
Daudz lietderīgāk būtu bijis normatīvajos aktos definēt pakalpojumus, kas audžuģimenēm obligāti nodrošināmi pašvaldībā, precizēt pašvaldību pienākumus audžuģimeņu piesaistē, izvērtēšanā un apmācībā un mērķdotācijas novirzīt pašvaldībām atbilstoši noteiktiem priekšnosacījumiem. Tad pašvaldību ziņā būtu pašām nodrošināt šos pakalpojumus, ja tām jau ir iestrādes, resursi, esoši sadarbības partneri vai pirkt pakalpojumu/deleģēt uzdevumu juridisku personu izveidotiem atbalsta centriem. Kas mainītos? Pašvaldības, kurām šobrīd nav atbalsta sistēmas, to veidotu vai aicinātu profesionālās NVO sadarboties un sniegt atbalstu, nevis nevalstiskais sektors atkal ietu pašvaldībās lūgties sadarbību – tā ir pilnīgi cita pieeja.
Tā vietā labklājības ministrs izvēlas citu taktiku – nodot šo jomu nevalstiskajam sektoram un paskatīties, kas no tā sanāks. Tad pēc gada izvērtēt un pilnveidot sistēmu. Es zinu, ka Latvijā ir ļoti spēcīgas NVO sociālajā jomā, un nešaubos, ka arī šoreiz tās godam varētu iznest šo slogu, bet tā nav atbildīgas ilgtermiņa politikas veidošana.
Uzskatu, ka audžuģimenes noteikumi šobrīd būtu jāvirza tālāk, paredzot plašāku specializāciju, kā to aicināja darīt audžuģimenes pārstāvošās nevalstiskās organizācijas, taču atbalsta centru izveides principi būtu jāpārskata, jo pašreizējā redakcijā un konstrukcijā tiem būs ļoti ierobežotas iespējas sniegt audžuģimenēm lielāku atbalstu, nekā tās jau saņem no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas finansētās programmas. Un atvainojiet! Lai administrētu atlīdzības izmaksu specializētajām audžuģimenēm, nav jāveido šādi centri. To droši var darīt arī pašvaldība.
Un, visbeidzot, otrs iemesls, kāpēc šo rakstu. Aizejot uz ministra J. Reira “Latvijas Radio 1” izziņoto noteikumu prezentāciju, diemžēl konstatēju, ka tā ir formāla saskaņošanas sanāksme, kur neko neprezentē un uz kuru lielākoties uzaicināti NVO, kas ir pakalpojumu sniedzēji. Savukārt pie jebkuriem iebildumiem par bažām, kas saistītas ar noteikumu īstenošanu šādā redakcijā, ministra birojs izteica aicinājumu iesniegt gatavu priekšlikumu konkrētā redakcijā līdz nākamās dienas desmitiem, jo citādi būs “vai nu šādi, vai nekā”. Vēlos atgādināt, ka politikas veidošana, noteikumu izstrāde un pantu juridiska formulēšana ir ministrijas, nevis NVO uzdevums. Un šāda retorika liek domāt, ka, steigā pieņemot noteikumus, vairāk tiek domāts par politiskajām ambīcijām un procesā ir aizmirsts pats galvenais – bērns.
