Par atļauto viedokļu sarakstu, Pokaiņiem un eliti. Vijas Beinertes saruna ar Juri Rudevski 182
Jurists JURIS RUDEVSKIS. Viens no Latvijā spilgtākajiem viedokļu līderiem. Katra saruna ar viņu ir svētki un ieguvums.
Milzīgs sociālu, reliģisku un rasu konfliktu vilnis aizmēž robežas un grauj pamatus, padarot nestabilas un nedrošas gan demokrātijas, gan autoritārus režīmus. Vai arī tev ir sajūta, it kā pasauli būtu pārņēmis kāds vīruss, kas tiecas iznīcināt jebkādu kārtību?
Pavisam noteikti. Un šis vīruss ir liberālisma ideoloģija.
Nesen tu kodolīgi raksturoji trīs atšķirīgas nozīmes, kādās vārds “liberālisms” tiek lietots.
Šis vārds ir cēlies no latīņu “libertas” – “brīvība”, taču patlaban visbiežāk tiek lietots nozīmē, kas radikāli atšķiras no sākotnējās, jo mūsdienu “liberāļi” ir absolūts un diametrāls pretstats klasiskajiem liberāļiem.
Pavisam īsi: ja cilvēks ir par indivīda brīvību un brīvā tirgus ekonomiku, tad viņš ir klasiskais liberālis. Ja viņš ir par aborta un viendzimuma kopdzīves pieļaujamību, tad viņš ir sociāli liberāls. Ja viņš ne tikai pats izturas pret šādām parādībām iecietīgi, bet vēlas, lai valsts aktīvi uzspiestu to atzīšanu visiem sabiedrības locekļiem ar likumiem, draudiem un sodiem, tad viņš ir liberālis pēdiņās, tā saucamais liberālis jeb liberāls mūsdienu nozīmē – tātad būtībā kreisais. Šai liberālisma ideoloģijai ar brīvību nav nekāda sakara, es to definētu kā kreiso radikāli sekulāro progresīvismu jeb neomarksismu.
Un tieši tas patlaban ietekmē procesus Eiropā.
Diemžēl jā. Turklāt tā ir ārkārtīgi neiecietīga ideoloģija. Ir jāsaprot, ka ideoloģija nav vienkārši kādu ideju kopums. Piemēram, būt veģetārietim un mudināt pārējos ģimenes locekļus neēst gaļu nav ideoloģija. Ideoloģija ir tāds ideju kopums, saskaņā ar ko kāda cilvēku grupa tiecas, iegūstot varu, radikāli pārveidot sabiedrību.
Vēsturē pirmais ideologs bija Platons, kas dialogā “Valsts” apraksta ideālu valsts modeli. Filozofs izdomā šablonu, pēc kura varai ir jāpārveido sabiedrība no augšas. Pretēja pieeja ir Aristotelim, kas domā, ka sabiedrībai ir jāļauj attīstīties kā dzīvam organismam.
Visas ideoloģijas ir vairāk vai mazāk neiecietīgas pret atšķirīgiem viedokļiem. To apliecina gan komunisms, gan nacisms, gan modernais liberālisms. Diemžēl tās Rietumu valstis, kur tiek ieviesta ideoloģija, strauji virzās totalitārisma virzienā. Te svarīgi ir apjēgt, ka totalitārs režīms vai diktatūra un tirānija ne vienmēr rodas kara vai apvērsuma rezultātā, tas var ieperināties lēnām, arī valstīs, kas pēc visiem kritērijiem skaitās demokrātiskas.
Kā tas izpaužas?
Patlaban Eiropā skaidri redzam, ka ir tā saukto politisko elišu apstiprināts pieļaujamo viedokļu saraksts. Ja kāds iziet ārpus šā saraksta, labākajā gadījumā viņam uzbrūk medijos un viņš kļūst par izstumto, sliktākajā – viņš tiek vilkts uz tiesu.
Spilgts piemērs: nesen Francijā tika notiesāta bijusī Kristīgo demokrātu partijas priekšsēde Kristīne Butēna, jo kādā intervijā viņa teica, ka pret homoseksuāļiem izturas kā pret visiem citiem cilvēkiem, kas ir grēcīgi, gluži kā viņa pati, taču homoseksuālas attiecības kā parādība ir negantība (vārds, kas tiek lietots Bībelē). Par šo izteikumu pret viņu tika ierosināta krimināllieta un piespriests diezgan liels naudas sods.
Ir valstis, kur cilvēkus, kas iebilst pret neomarksisma postulātiem, apzīmē ar vārdu “rasists”.
Turklāt tam nav nekāda sakara ar ādas krāsu vai etnisko piederību. Diemžēl Eiropā situācija ir draudīgāka nekā ASV, jo tur vismaz ir Konstitūcijas pirmais labojums, kas aizstāv tiesības uz vārda brīvību, turklāt ļoti radikāls, jo nevienu principā nevar notiesāt par politisku runu. Eiropā domā, ka vārda brīvību var ierobežot.
Vēl viena svarīga tendence, ko piekopa jau nacisti un komunisti, ir vēršanās pret ģimeni. Pāvests Leons XIII savā enciklikā “Rerum Novarum” un Pijs XI enciklikā “Quadragesimo Anno” uzsver, ka veselīgai sabiedrībai jābalstās uz subsidiaritātes principa, tas nozīmē, ka sabiedrībā augstākai vienībai nav jāiejaucas tur un tiktāl, kur un ciktāl tikpat efektīvi vai pat efektīvāk to var paveikt zemāka vienība. Proti, ir valsts, ir indivīds un ir starpniekiestādes – ģimene, draudzes, cunftes, biedrības, arodbiedrības, politiskas partijas, interešu grupas utt., tomēr pirmā un galvenā ir ģimene.
Kā teica angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons, ģimene ir brīvības sinonīms, jo ģimeni brīvs cilvēks brīvi veido pats sev. Ģimenē tiek nodotas emocionāli psiholoģiskās, morālās un reliģiskās vērtības, kas sabiedrību vieno un cementē. Ģimene stājas pretī totalitārai sabiedrības un cilvēku pārveidošanai, jo cenšas saglabāt savu iekšējo autonomiju. Tāpēc ģimene vienmēr ir bijusi totalitāru ideoloģiju ienaidniece. Gan nacisti, gan komunisti centās izraut bērnu no ģimenes, lai varētu viņu indoktrinēt. Diemžēl arī tagad notiek masveida uzbrukumi ģimenei, tiek ierobežotas vecāku tiesības, dažās valstīs ar likumu noteikts, ka vecāki nedrīkst pretoties, ja bērniem skolā māca priekšmetus, ko viņi uzskata par amorāliem.
Un vēl, atgriežoties pie pieļaujamo viedokļu saraksta, ik reizi, kad notiek kāds terora akts, ko izdarījis cilvēks, kurš tiek identificēts kā musulmanis un kurš nereti arī pats savu rīcību motivē ar islāma pamudinājumu, oficiālais viedoklis, pie kā visiem ir pavēlēts turēties, – šim terora aktam nav nekāda sakara ar islāmu!
Protams, neviens saprātīgs cilvēks neteiks, ka visi musulmaņi ir teroristi vai atbalsta terorismu. Taču runa ir par ko pavisam citu. Lielākai daļai pasaules procesu un uzskatu ir filozofisks un dažkārt arī teoloģisks pamats. Kamēr mēs to neizpratīsim, šo problēmu nevarēs atrisināt. Cilvēki, kas veic terora aktus, parasti atsaucas uz Korānu, Hadīsiem un islāma teologu darbiem. Tas patiešām ir absurds, ja teroristi paši apgalvo, ka rīko terora aktus, jo viņus uz to mudina islāma reliģija, bet valstu vadītāji saka: nē, tam nav nekāda sakara ar islāmu!
Tu esi nopietni studējis islāma tekstus. Vai tiešām tajos atrodams šāds pamudinājums?
Islāms būtībā ir divdaļīga un divdabīga parādība. No vienas puses, tā ir reliģija, jo postulē cilvēka attiecības ar transcendento – pārdabisko un pārlaicīgo. Taču ir arī otrs aspekts – islāmisms jeb politiskais islāms, kam saknes meklējamas tajos pašos tekstos – Korānā un Hadīsos. Tādējādi islāms sakausē vienā veselumā morāli, tiesības un ticību. Politiskais islāms jeb islāmisms ir ideoloģija, gluži kā komunisms vai nacisms.
Islāmisma mērķis ir iegūt politisku varu. Korānā 8. sūras 39. pantā teikts: “Un karo ar viņiem, līdz vairs nepaliks fitnas (t. i., pretošanās islāmam) un kamēr visa reliģija būs tikai Dievam (t. i., visur būs ieviests islāms).” Islāmisti un vairums viņu teologu to redz kā pamudinājumu uz noteiktu rīcību: vispirms ir jānodibina islāma valsts, kam ar laiku jāpārņem pasaules vara, un tad saskaņā ar 9. sūras 29. pantu tie jūdi un kristieši, kas negribēs pāriet islāmā, kļūs par otrās šķiras pilsoņiem un maksās galvas naudu. Tiek cerēts, ka ekonomiska un psiholoģiska spiediena rezultātā viņi agri vai vēlu konvertēsies.
Ja islāms sakausē morāli, tiesības un ticību vienā veselumā, vai tas nozīmē, ka islāmā nepastāv atšķirība starp juristu un teologu?
Jā! Viņi to sauc par fikhu, kas arābiski nozīmē jurisprudenci gan reliģijā, gan civiltiesībās un krimināltiesībās, tas ir, Dieva normatīvās gribas noskaidrošanu. Juristi to sauc par tiesību pozitīvismu, kas balstās uz likumdevēja gribu vien.
Kas kopīgs tā sauktajam liberālismam un islāma ideoloģijai?
Pirmajā brīdī tie var šķist dažādi, kamēr neiedziļināmies būtībā. Amerikāņu ekonomists Tomass Souels darbā “Vīziju konflikts” formulē divas cilvēka vīzijas – ierobežoto un neierobežoto. Ierobežotā cilvēka koncepts: mēs atzīstam, ka savās iespējās un resursos cilvēks ir objektīvi ierobežots. Šāds skatījums raksturo jūdu un kristiešu pasaules redzējumu un pamatojas izpratnē par pirmgrēku jeb iedzimto grēku. Kā teica jau pieminētais Čestertons, pirmgrēks ir tā kristīgās ticības dogma, ko katrs cilvēks zina no pieredzes, jo kurš gan nekad nebūtu izjutis sirdsapziņas pārmetumus? Ierobežotās vīzijas pirmais pamata secinājums: robeža starp labo un ļauno ir cilvēkā pašā. Otrs: paradīzi zemes virsū uzcelt nevar.
Savukārt neierobežotā cilvēka vīzija balstās cilvēka vājību noliegumā: jebkurš mērķis ir sasniedzams, tāpēc paradīzi zemes virsū uzcelt ir iespējams, ja vien iznīcina ļaunumu, kas ir nevis cilvēkā pašā, bet ārpus mums, citos. Līdzīgi kā vācu nacisti cerēja uz zelta laikiem, kolīdz būs iznīcināti ebreji, bet padomju komunisti – kolīdz būs iznīcināti buržuji, budži un kapitālistiskā iekārta. Klasiskā islāma skatījumā ļaunums ir neticīgie jeb kāfiri. Kā spriež radikālie islāma sludinātāji? Rietumos dzīvo kāfiri, kas pārkāpj Allāha gribu, bet kāpēc mēs, ticīgā tauta, dzīvojam daudz sliktāk par neticīgajiem? Īstenībā visas pasaules reliģijas ir uzdevušas jautājumu: kādēļ tik bieži taisnie cieš, bet neliešiem klājas labi? Jūdiem un kristiešiem atbilde ir dota Vecās Derības Ījaba grāmatā, bet islāmā šāda ekvivalenta nav.
Tradicionālais islāms uz šo būtisko jautājumu sniedz vienkāršotu atbildi: mums neklājas labi tāpēc, ka mēs nepietiekami piemērojam šariāta tiesības un nepildām Dieva gribu. Bet, ja mēs to pildīsim un piespiedīsim arī citus to pildīt, iestāsies paradīze zemes virsū.
Tā sauktā liberālisma ideoloģiju un radikālā politiskā islāma ideoloģiju vieno pārliecība, ka paradīze zemes virsū iestāsies tad, kad tiks iznīcināti vai pilnīgi pakļauti visi citādi domājošie.
Vēl kāda interesanta detaļa. Liberālisma aizstāvji, kas tik ļoti uzstājas pret patriarhātu un kristīgajām vērtībām, apklust, kolīdz tiek pieminēti cilvēktiesību pārkāpumi islāma zemēs. Man ir gadījies redzēt radikālās feministes, kas apgalvo, ka kristietība un visas tradicionālās vērtības apspiež sievieti, taču nekavējoties apklust, kolīdz kāds ieminas par meitenīšu seksuālu sakropļošanu, kas tiek veikta, atsaucoties uz atsevišķu islāma teologu rakstiem. Viņas klusē arī tad, kad tiek runāts par laulības pārkāpēju nomētāšanu akmeņiem, un nomētātas vienmēr tiek sievietes, vai kad tiek runāts par goda slepkavību, kas gan nav paredzēta ne Korānā, ne Hadīsos, tomēr tiek praktizēta. Arī tas liecina, ka domāšanas paradigma un fundamentālie principi liberālisma aizstāvjiem un islāmistiem ir vieni un tie paši.
Kāpēc pasaulē iestājies akūts politisko līderu trūkums? Sakritība vai likumsakarība?
To var apzīmēt ar vienu vārdu: preedipālisms. Es neesmu freidists, bet zinu no pieredzes, ka vairāki Freida postulāti ir neapstrīdami. Viens no tiem ir postulāts par Edipa kompleksu. Vīrietim, lai pieaugtu, kādā brīdī ir nepieciešams saraut simbolisku nabas saiti ar māti un sākt identificēt sevi ar tēvu, jo tēvs atbilsmju līdzībā apzīmē Dievu, likumu, morāli, tikumu.
Ja zēnam tas neizdodas, ja viņš visu mūžu paliek mammas mazais dieviņš, briedums neiestājas. Cilvēks vienkārši nespēj sevī uzņemt tam nepieciešamās normas, ja tēvs guļ uz dīvāna, skatās televīziju un sūc aliņu, bet nabaga māte sitas, kā māk, vilkdama saimniecību. Spēcīgu līderu trūkums ir saistīts ar vīriešu kvalitāti. Ne velti latīņu valodā vārdiem “vīrietis” un “tikums” ir viena sakne: “vir” un “virtus”. Tas, protams, nenozīmē, ka sieviete nebūtu tikumīga.
Runa ir par lomām un funkcijām. Un arī par vērtībām un psiholoģisko briedumu.
Tieši tā! Mēs nekur nevaram aiziet no dabiskā fakta, ka tēvs iemieso kārtību, reliģiju, morāli. Agrākos laikos, kad daudzi vīrieši gāja bojā darbā vai karā, tā nebija. Tēvs gan varēja būt fiziski miris, taču viņa simboliska klātiene bija jūtama. Kā pirmajiem kristiešiem – klājot galdu, galda galā tika atstāta brīva vieta Kristum, kas allaž ir mūsu vidū. Tāpat arī agrāk tēvs simboliski bija klāt. Māte teica: tēvs ar tevi lepotos, padomāsim, ko tēvs būtu sacījis utt. Tāpēc tajos laikos sieviete varēja izaudzināt krietnu dēlu arī bez tēva, bet mūsdienās lielākoties vairs ne. Tāpēc vīriešu kvalitāte ir liela problēma. Tas ir darbs paaudžu paaudzēs. Jo no tā, kādi sabiedrībā ir vīrieši, ir atkarīga visas sabiedrības veselība, arī sieviešu.
Kas notiek Latvijā? Ne tikai ar vīriešiem, ar tautu kopumā.
Latvijā ir nopietnas problēmas, kas jārisina. Ja mēs šeit esam, tātad Dieva providence jeb aizredze tā lēmusi, tātad latviešu eksistencei ir jēga. Taču vienas paaudzes laikā visu samilzušo problēmu atrisinājumu mēs neredzēsim. Tas ir kā Gaudi ar “Sagrada Familia” vai viduslaiku katedrāļu arhitektiem un meistariem, kas zināja, ka nepiedzīvos sava darba īstenojumu.
Galvenā problēma, kas attiecas ne tikai uz Latviju, bet uz Latviju īpaši, ir elites trūkums. Kas ir elite? Ja pašķirstām “Privāto Dzīvi” un citus “hronisko aprindu smalkumus”, kļūst skaidrs, ka Latvijā šis vārds tiek pārprasts.
Es ar eliti saprotu lielā mērā to pašu, ko britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs: tautai, nācijai, sabiedrībai, lai tā pastāvētu un attīstītos, ir nepieciešams “radošais mazākums”, kas parastos laikos varētu to iedvesmot, pat paliekot neredzams, bet krīzes gadījumā spētu nostāties sabiedrības, nācijas, tautas priekšā. To var ilustrēt ar piemēru no romāniem vai filmām, kur kāds asteroīds vai epidēmija iznīcina lielāko daļu planētas iedzīvotāju. Civilizācija sagruvusi, valstisko struktūru nav, visur valda haoss, siro bandīti, un te kāds agrāk nezināms skolotājs sāk organizēt cilvēkus, norādot, kas un kur cels aizsargmūrus, kas darīs to un kas šo. Un cilvēki viņam labprāt klausa un seko.
Katrā tautā ir vismaz daži, kas pieder pie elites. Vēl viņus varētu nosaukt par sabiedrības garīgo aristokrātiju. Taču ar dažiem ir par maz, lai izveidotos elite kā slānis, tam ir nepieciešama kritiskā masa.
Galvenās iezīmes, kas raksturo elites pārstāvjus, ir psiholoģisks un morāls briedums. Vēl to var nosaukt par normatīvo integrāciju. Cilvēks ir sasniedzis tādu briedumu, kad tas, ko pazīstam kā desmit baušļu principus, ir kļuvis par viņa dabu, viņš tiem seko intuitīvi, nevis siloģiski racionāli. Nanosekundes laikā šis cilvēks nesvārstīgi zina: zagt nedrīkst ne tāpēc, ka draud noķeršana, bet tādēļ, ka tas ir objektīvi slikti.
Ir lietas, ko nedara, jo tā nedara nekad.
Tieši tā! Bet diemžēl vairumam Latvijas politiķu nepiemīt šāds psiholoģisks briedums. Gluži otrādi, viņiem raksturīgs infantilisms. Viņi ir savtīgi, melīgi, blēdīgi un turklāt plātās ar lietām, par ko, piemēram, ASV vai Francijā draudētu politiska nāve.
Un vēl eliti raksturo drosme runāt patiesību, pat ja tā ir vairākumam nepatīkama un nepopulāra. Kā teica Luters: šeit es stāvu un citādi nevaru.
Elites pārstāvis vienmēr ir nedaudz dumpinieks, vismaz nedaudz pret esošo kārtību. Pat tradicionālajā Anglijā uzskata, ka intelektuālās elites pārstāvim jābūt nedaudz ekscentriskam. Tādi bija Čestertons, Orvels, Tolkīns, K. S. Luiss. Pielīšana sistēmai tiek uzskatīta par nelāgu lietu pat Krievijā. Latvijā gan tā īsti nav. Daudzi no tiem, kas varētu veidot intelektuālo eliti, piebalso valdībai.
Mēdz teikt, ka labi vai skarbi valdnieki valda atkarā no tautas sirdsprāta. Ja katra tauta saņem tādus valdniekus, kādus pelnījusi, kas, tavuprāt, notiek ar latviešu tautas identitātes apziņu?
Latviešu tautas identitātes apziņa ir viens no jautājumiem, kas elites pārstāvjiem būtu jārisina. Paraudzīsimies uz šo problēmu vēsturiskā kontekstā. Ir termins “genocīds”, un ir termins “etnocīds”. Metaforiski var teikt, ka pirmais ir nogalināt kādas tautas ķermeni, bet otrs – nokaut tās dvēseli. Tas, ko nacisti gribēja panākt Polijā, plānveidīgi iznīcinot poļu inteliģenci, un ko padomju režīms centās izdarīt Latvijā. Vairums spējīgāko, spilgtāko, aktīvāko tautas pārstāvju tika vai nu fiziski iznīcināti, vai izsūtīti uz Sibīriju, vai arī bija spiesti meklēt patvērumu trimdā. Izdzīvoja tie, kas mācēja pielāgoties.
Otra svarīga lieta: padomju laikā tika mākslīgi un barbariski uzslieta siena starp latviešu tautu un Rietumu pasauli, pie kuras organiski piederam. Man par to ļoti sāp sirds, jo šā iemesla dēļ tagad daudzi latvieši savā domāšanā svārstās starp Švaukstu un Pokaiņiem. Divas galējības, kas abas ir netikumi. Kārkluvācietis Švauksts, kas kaunas par savu latvietību, ir nožēlojams un pretīgs. Mūsdienās tā ir nekritiska attieksme pret visu, kas ienāk no Rietumiem. Otra galējība – Pokaiņi. Pokaiņu mežam kā tādam, protams, nav ne vainas, bet es ar to apzīmēju intelektuālu aprobežotību, nevēlēšanos pavērties pāri meža galotnēm un ieraudzīt kopainu.
Latviešu tautas identitātei ir jābalstās pārliecībā, ka mēs esam neatņemama Rietumu civilizācijas daļa. Mēs piederam civilizācijai, kas uzcēlusi Šartras katedrāli, palaidusi cilvēku uz Mēness, izgudrojusi vakcīnas, ievieš nanotehnoloģijas. Ar to var un vajag lepoties. Arī ģimenē ir brāļi, brālēni, otrās pakāpes brālēni, bet tā visa ir un paliek liela ģimene.
Klasiskā angļu, franču vai skandināvu literatūra ir mūsu literatūra. Rainis ir mūsu, tāpat kā Dante ir mūsu. Kad esmu Maltā un dzirdu stāstu par to, kā 1565. gadā Maltas bruņinieki kopā ar maltiešu tautu pārrāva un atvairīja Osmaņu impērijas flotes aplenkumu, es lepojos, jo šie varoņi bija mūsējie.
Rietumu civilizāciju raksturo un padara par objektīvi labāko starp pārējām tās atvērtība. Neatkarīgi no cilvēka ādas krāsas, izcelsmes un pagātnes, katrs, kas pieņem Rietumu civilizācijas vērtības, kļūst par rietumnieku. To var salīdzināt ar kristību: kad cilvēks patiesā grēku nožēlā šķīstī sirdi un pieņem Kristu, viss, kas bijis pirms tam, vairs nekrīt svarā.
Sauls, kas vajāja Jēzu, kļūst par Pāvilu, Jēzus apustuli.
Tieši tā! Un vēl kāds vēsturisks piemērs. Savulaik netālu no Vecāķiem atradās Daugavgrīvas cisterciešu klosteris. 1228. gada augustā to ieņēma, mūkus apkāva un klosteri nodedzināja apvienotais kuršu un zemgaļu karaspēks. Mana dzimta nāk no Zemgales, tāpēc pieļauju, ka šo sirotāju starpā bija arī mani tiešie senči. Pēc dažiem gadiem atnāca citi mūki, un klosteris tika atjaunots. Kā Tarkovska filmā “Andrejs Rubļovs”, kad kaimiņu kņazs kopā ar tatāru hana karavīriem spīdzina Ņikuļina tēloto mūku, viņš saka: jūs te visu nodedzināsiet, bet mēs visu uzcelsim no jauna.
Cisterciešu ordenis izveidojās 11. gs. beigās uz svētā Benedikta regulas pamata. Tā devīze – “Ora et labora”, tas ir, lūdzies un strādā. Mūki darīja labas lietas: kopa zemi, ieviesa jaunas tehnoloģijas. Un tie, kas atnāca un atjaunoja klosteri, nevis perināja naidu pret zemgaļiem un kuršiem, bet 1266. gadā uz Dūņupes starp Ķīšezeru un Daugavu (tagadējā Mīlgrāvī) ierīkoja Livonijas teritorijā pirmās ūdensdzirnavas.
Man nav psiholoģiska un emocionāla pienākuma nostāties barbaru pusē un identificēt sevi ar uzbrucējiem zemgaļiem, es kā Rietumu civilizācijas pārstāvis varu identificēt sevi ar progresa ieviesējiem mūkiem.
Rietumu civilizācija ir radikāls rasisma noliegums. Rasisma jēga – cilvēka izcelsme nosaka viņa likteni. Ja esi melnādains, tev lemts būt vergam. Ja esi latvietis – Pokaiņos tava vieta. Rietumu civilizācija balstās atziņā, ka pasaule ir reāla un laba. Visums nav haoss, tajā valda Dieva kārtība. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības un radikāli atšķiras no pārējās radības.
Kāpēc tu, kam zemgaļi senčos, pats sevi dēvē par Francijas audžudēlu?
Esmu dzimis un audzis Latvijā, te manas saknes, Dieva aizredze ir radījusi mani par latvieti. Kad man bija seši gadi, vecāki atdeva mani mācīties franču skolā, kas pēc neatkarības atjaunošanas atguva Franču liceja vārdu. Un tad pēc senas, vēl pirmskara tradīcijas es piecpadsmit gadu vecumā ar Francijas valdības stipendiju tiku nosūtīts mācīties uz Grenobli. Tur man bija labi skolotāji un inteliģenta audžuģimene.
Es tik ļoti iegrimu franču kultūrā, ka sāku dzīvot divas paralēlas dzīves: līdztekus reālajai es savā iztēlē pārcēlos uz 16. gadsimta Franciju, dzīvoju tur kā franču muižnieks, dzēru vīnu un bārstīju nepieklājīgus jociņus ar Fransuā Rablē, biju klāt, kad slavenais “bruņinieks bez bailēm un pārmetuma” Baijārs pēc Meleņjano kaujas iesvētīja karali Fransuā I bruņinieku kārtā, kopā ar Ambruāzu Parē preparēju līķus anatomikumā, kopā ar Katrīnu Mediči piedalījos kolokvijā starp katoļiem un protestantiem, kas mēģināja izbeigt reliģijas karus, kopā ar karali Indriķi III devos uz Poliju, kad viņš tika ievēlēts par Polijas karali un Lietuvas dižkunigaiti.
Šī ieniršana franču kultūrā ir ietekmējusi manas personības veidošanos. Tāpēc es saku: Latvija ir mana īstā māte, Francija – audžumāte.
Tomēr taisnības labad jāpiebilst, ka Latvija un Francija nav vienīgās zemes un tautas, kam ir svarīga loma manas personības veidošanā. Es mīlu Angliju, man ļoti patīk angļu dzeja un mentalitāte. Mani pievelk arī Īrija. Kad esmu tur, raudu kopā ar īriem, kad skan viņu dziesmas liegā arfas un dūku pavadījumā, jo “Dievs viņus ir radījis trakus: viņu kari ir jautri, bet dziesmas ir skumjas”. Tāpat es mīlu Maltu, kas iemieso varonību un apvieno britu un Vidusjūras tradīcijas.
Mana dzimtene ir šeit, esmu latvietis, taču es zinu: ja tu kādai tautai parādi, ka no sirds spēj priecāties un bēdāties kopā ar to, tevi pieņem kā savējo. Tā varētu būt mācība tiem, kas šeit dzīvo gadu desmitiem, taču latviešu valodu joprojām nav iemācījušies.
