Politikas dubultie standarti 0
Formāli Kalnu Karabahas republika šodien ir neatkarīga armēņu valsts, kuru gan nav atzinusi neviena pasaules valsts, pašu Armēniju ieskaitot. Patiesībā tas nemaz nav nepieciešams, jo politiski, saimnieciski, kulturāli un militāri Karabaha de facto ir daļa no Armēnijas. Teritorijas ziņā tā ir aptuveni tikpat liela kā Kurzeme, iedzīvotāju skaits – ap 150 000.
Katru dienu pie starptautiski neatzītās robežas starp Kalnu Karabahu un Azerbaidžānu notiek savstarpējas apšaudes ar vieglajiem strēlnieku ieročiem, kurām pagaidām gan vairāk ir simbolisks raksturs. Nav brīnums, ka Armēnijā ik uz soļa jūtama armijas klātbūtne. Pilsētās un lielceļu malās bieži redzami sociālās reklāmas plakāti – priesteris karavīru vidū, priesteris svētī karavīrus, priesteris apskauj karavīru, karavīrs baznīcā, karavīrs skūpsta priestera pasniegto krustu utt.
Patiesībā arī es tīri emocionāli, ar sirdi atbalstu Karabahu. Tā piemērā kā zem lupas redzami modernās politikas dubultie standarti, manipulācijas ar mūžīgo pretrunu starp nāciju pašnoteikšanās tiesībām un valstu robežu negrozāmības principu. Konsekvences te nav, parasti uzvar spēcīgākais vai tas, kuram ietekmīgi draugi. Ja Kosovas albāņi ir pelnījuši neatkarīgu valsti, ko atzinusi arī Latvija (bet ne Spānija, Grieķija un Bulgārija), tad kāpēc, piemēram, ne abhāzi, kuru valoda, starp citu, pilnībā atšķiras no gruzīnu? Vai tiešām tikai tādēļ, ka viņus atbalsta krievi? Un Spānijas katalāņi? Atcerēsimies, kāda vētra sacēlās, kad tik uzmanīgais Valdis Dombrovskis uz žurnālistu jautājumu, vai Latvija atzītu Katalonijas neatkarību, atbildēja: “gadījumā ja process ir likumīgs, kādēļ gan ne?”.
Var jautāt: kā gan Armēnijai un Karabahai tas izdevās? Ar naftu bagātā Azerbaidžāna ir daudz turīgāka, turpat blakus atrodas Turcija ar savu milzīgo armiju. Atbilde meklējama vēsturē. Līdzīgi kā Izraēlai, arī Armēnijai šodien tiek piedots tas, kas netiktu atļauts citiem. Jo morālais pārākums, vēsturiskā taisnīguma izjūta šajā konfliktā neapšaubāmi ir armēņu pusē. Pasaule joprojām nav aizmirsusi Turcijas varas iestāžu genocīdu pret armēņu tautu nu jau tālajā 1915. gadā. Toreiz gāja bojā 1,5 miljoni cilvēku – gandrīz visi tagadējās Turcijas teritorijā dzīvojošie armēņi.
Bieži esmu domājis – kāpēc šodien ir grūtāk pastāstīt pasaulei par boļševiku zvērībām nekā par nacistu veiktajiem briesmu darbiem? Man šķiet, atbildi uz šo jautājumu atradu Genocīda memoriālā Erevānā. Armēņu genocīds bija pirmā masu slepkavība cilvēces vēsturē, kas tika fotografēta. Līdzīgi rīkojās arī nacisti – atšķirībā no NKVD bendēm, kuri savus noziegumus rūpīgi slēpa. It īpaši jau televīzijas un interneta laikmetā, kad cilvēki informāciju aizvien biežāk iegūst nevis lasot, bet gan uztver to vizuālos tēlos, šīs apsūdzības fotogrāfiju formā kļūst aizvien spēcīgākas un iespaidīgākas.
Armēņu slaktiņa laikā slepkavas labprāt pozēja blakus saviem upuriem – gan pirms, gan pēc to noslepkavošanas. Īpaši šaušalīgi ir attēli, kuros bendes un to vēl dzīvie upuri kopā raugās kameras objektīvā. Pēc neilga laika viņi atkal pozēs fotogrāfam – bet nu jau turot rokās nogrieztas cilvēku galvas. Vēl kāds neaizmirstams foto – piecpadsmit gadus vecs zēns vārdā Moušegiks no Dizi ciema Vanas provincē, kuram brīnumainā kārtā izdevies palikt dzīvam pēc piesišanas krustā, rāda fotogrāfam savas plaukstas – tajās palikuši caurumi.
