Karabahu neatdos 0
Karenam ļoti interesē politika. Mūsu saruna gluži nemanot apstājas pie Kalnu Karabahas. Pieradušam pie modernās Eiropas politkorektuma, man ir neparasti viņā klausīties:
“Mēs nekad neatdosim Karabahu turkiem, jo par šo zemi esam samaksājuši ar savām asinīm. Tur kritis arī viens no tēva brāļiem. Bet mēs arī labi saprotam, ka jauns karš ar Azerbaidžānu ir tikai laika jautājums. Tas var sākties rīt, pēc gada, pēc desmit, bet karš noteikti būs…”
“Turki” – Armēnijā tas ir sinonīms vārdam “azerbaidžāņi”. Jautāts, vai tiešām visi turki un azerbaidžāņi ir slepkavas, Karens atbild izvairīgi:
“Tas, kas mani baida visvairāk – kādreiz mājās atgriezīsies tie azerbaidžāņi un turki, kuri pašlaik karo “Islāma valsts” armijā Sīrijā. No viņiem nekas labs nav gaidāms. Bet es arī labi zinu, ne jau visi musulmaņi ir tik briesmīgi ticības fanātiķi, kā viņus attēlo mediji. Pie mums vasarā dažkārt apmetas ekskursanti no Irānas, līdz robežai ir vien 150 kilometru. Pie hosteļa piestāj autobuss, no tā izkāpj melnos talāros un lakatos ievīstītas sievietes, vīrieši biksēs un kreklos ar garām piedurknēm. Jums vajadzētu redzēt tālākās brīnumainās pārvērtības! Pēc pusstundas sievietes jau gozējas minisvārkos, melnie lakati pazuduši, lūpas uzkrāsotas, bet vīrieši uzvilkuši šortus un T kreklus. Seko gājiens uz bāru vai kafejnīcu, pirmais pasūtījums – Irānā aizliegtais alkohols. Vakara programma – naktsklubi un dejas. Bet daži vīrieši sapērk alkoholu un vairākas dienas vienkārši žūpo savā istabā.”
Armēnijas un Azerbaidžānas karš par Kalnu Karabahu ilga gandrīz trīs gadus (1990 – 1994). 20 000 armēņu karavīri tajā pārliecinoši sakāva 75 000 vīru lielos azerbaidžāņu spēkus, kuru pusē karoja arī turki un čečeni. Bojā gāja ap 8000 armēņu (no tiem 2000 mierīgie iedzīvotāji) un 12 000 azerbaidžāņu karavīri.
