Par apgādi un talantiem 1
E. V. Upelnieka pārdomas rosinājuši Ministru kabineta atbalstītie Ekonomikas ministrijas izstrādātie noteikumi, ka valsts apdraudējuma gadījumā valsts iedzīvotājus nodrošinās ar higiēnas precēm, segām, apģērbu un sērkociņiem: “Valdība nospriedusi valsts apdraudējuma gadījumā aplaimot katru no mums ar personiskās higiēnas līdzekļu ikmēneša nodrošinājumu, tajā skaitā ar segu, maiņas apģērbu un apaviem, vienreizējas lietošanas traukiem, gaismas avotu ar baterijām, radioaparātu (bet kāpēc ne ar aifonu, planšetdatoru, kaut vai ar primitīvu mobilo tālruni ar interneta pieslēgumu?), šķiltavām un svecēm…
Skaisti, vai ne? Taču jādomā, ka valsts apdraudējuma gadījumā visas satiksmes artērijas būs pārslogotas un prioritāras būs ar aizsardzību saistītās, bet ne higiēnas preču kravas, tāpēc to piegāde sadales punktiem (pašvaldībām) vajadzīgā daudzumā un sortimentā būs labākā gadījumā apgrūtināta. Arī pats plānotais higiēnas preču sastāvs rada iespaidu, ka kaut kur šīs produkcijas ir uzkrāts pārāk daudz un ir radusies iespēja uz valsts rēķina atbrīvot iesaldēto kapitālu.
Mēs nekādi nevaram tikt vaļā no sociālistiskās sadales principiem: to, kas pēc plāna paredzēts, vajadzīgs vai ne, derīgs vai ne, saņem, saki paldies partijai un valdībai un saņemto pēc tam liec, kur gribi. Bet kur ir kaut kas dalāms, tur ir arī dalītāji, un kur ir dalītāji, tur, pat neņemot vērā korupciju, ir arī nobirums, nožuvums, pierakstījumi, norakstījumi un masa citu iespēju izmanīgiem ļautiņiem šo to noslēpt, šo to uzkrāt, lai vēlāk, kad nevajadzīgajam dāsnumam sekos nenovēršams totāls deficīts, uzkrāto realizētu melnajā tirgū.
Neviens mēs bez biksēm vai kleitas neesam, katram ir vismaz kāds viens veļas pāris maiņai, un, ja nu, nedod Dievs, pienāktu brīdis “glābt kailo dzīvību”, tad vienīgā iespēja ir izmantot jau esošos personiskos resursus, nepaļaujoties uz valsts institūciju dāsnumu un valsts budžeta resursiem.”
Burtnieku zemnieks Andrejs Lucāns raksta, ka simtprocentīgi piekrīt Alvja Hermaņa viedoklim par bēgļiem Vācijā: “Izsaku pateicību par drosmi paust realitātei atbilstošu, kaut neviennozīmīgi uzņemtu viedokli. Tieši tādiem cilvēkiem kā Alvis Hermanis vajadzēja būt valdībā, kad atjaunoja Latvijas neatkarību, un vajadzētu būt arī tagad. Latviešu inteliģences misija – pienākums darīt visu, lai latviešu tauta varētu izdzīvot, pastāvēt un attīstīties cauri gadsimtiem.”
Liepājnieks J. I. Birzkops spriež, kāds cilvēks jāizraugās par Ministru prezidentu: “Par valsts premjeru jābūt ne tikai labākajam, bet spīdošākajam. Tā sakot, augstākajai klasei, ko vien valsts šajā brīdī var dot! Jo premjeram bieži iznāk pārstāvēt savu valsti visas pasaules priekšā. Jo mums būs izcilāks premjers, jo labāki būs rezultāti. No premjera intelektuālās kapacitātes bieži ir atkarīgs, kā mēs kā tauta tiekam vērtēti un kā pret mums izturēsies.” Lasītājs par visatbilstīgāko kandidāti uzskata Danu Reiznieci-Ozolu: “Jebkura viņas uzstāšanās ir kā muzikāls baudījums klausītājiem – ātrs temps, nekādas minstināšanās, atkārtošanās, precīza doma, skaidra intonācija utt. Tas ir rets talants! Protams, šos runas iekšējos mehānismus parastie klausītāji neredz un nejūt, bet speciālisti te saskata tādu svarīgu augstāko intelektuālo prasmju funkcionēšanu kā anticipācija, simultānuztvere, prasme atrasties vienlaikus divos dažādos laikos, kas tiek atzīmētas kā tā saucamās augstākās domāšanas prasmes.”
