Par amatiem un pīrādziņiem 0
“Man šķiet, ka mūsu valsts neveiksmes daudzkārt slēpjas tajā apstāklī, ka mēs neļaujam cilvēkiem augstos un atbildīgos amatos kārtīgi iestrādāties,” vēstulē raksta I. Pupurs.
Viņš spriež, ka jo īpaši tas bijis redzams ministrijās: “Ar katru šādu maiņu tiek pārtraukts iesāktais darbs, iegūtie sasniegumi, iecerētās reformas. Nav jau arī bez kļūdām, taču cilvēks varbūt pat nepaspēj apgūt iesākto. Un katra jauna slota pa jaunam arī slauka. Mūsu valstī jau vairākas reizes ir kaut kas uzsākts, bet tā arī nav pabeigts. Nāk cits cilvēks, un, ja jauns ministrs, tad ar jaunu savu komandu.” I. Pupurs akcentē, ka valsts aizsardzības joma nav no tām, kur tā vajadzētu rīkoties. Viņš atzinīgi vērtē Raimonda Vējoņa darbu aizsardzības ministra amatā: “Vējoņa kungs ir iestrādājies, ļoti labi pārzina situāciju, ir personīgi pazīstams ar kaimiņvalstu aizsardzības ministriem, sadarbojas arī ar augstākām NATO militārpersonām. Daudz dara arī Latvijas militāro spēju uzlabošanai un nostiprināšanai.” Tāpēc “LA” lasītājs novēl R. Vējonim iesākto turpināt.
Maijā esam pieminējuši dažādus vēsturiskus datumus – gan kara beigas Eiropā, gan Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un šīs norises mudinājušas “LA” lasītājus dalīties atmiņās par mūža laikā pieredzēto. Francijā 95 gadus nosvinējusī A. Kļaviņa apraksta, kā Otrā pasaules kara beigās bēgļu gaitās ģimene devusies meklēt UNRA – starptautiskās bēgļu organizācijas – palīdzību, un kā pēc tam centusies izkļūt no Berlīnes: “Lai tiktu ārā no Berlīnes, bija jāšķērso krievu zonas robeža, ko krievu sargi ar sarakstiem kontrolēja, meklējot savējos, lai sūtītu prom uz dzimteni. Kļaviņu uzvārds bija kļuvis “Klavinins” un mums visiem bija piekodināts nerunāt latviski. Ar drebošu sirdi tika pārbraukts šim baigajam ceļa gabalam. ”
Jānis Ritums, kurš ilgus gadus nodzīvojis ASV, atminas, kā 1990. gada maijā, divas dienas pēc tam, kad Rīgā bija pieņemta Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācija, viņš Čikāgā kopā ar Kalniņa kundzi sarīkojis pieņemšanu diplomātiem, politiķiem un presei: “Mana māsa Ilga Dukāte ar draudzenēm izcepa 500 speķa pīrādziņus. Operdziedātāja norvēģiete Glorija Evansa nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Svinīgā pieņemšana notika daudzstāvu nama “Lake Point Tower” pirmā stāva telpās no plkst 5 līdz 8 vakarā. Es iekārtoju stendu ar savām gleznām, Rīgas ainavām, daudzām Latvijas fotogrāfijām un grāmatām par Latviju angļu un latviešu valodā. Biju nosaucis Rīgu par Baltijas Parīzi, jo domāju, ka tā amerikāņiem būs vieglāk saprast, cik skaista ir Rīga.”
