Māris Antonevičs: Partijas ministrus, šķiet, izvēlas pēc principa: “Skat, brīvs krēsls, kāds grib pamēģināt?” 12
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par trim šonedēļ atlaistajiem valdības ministriem diez vai kāds raudās, pat neskatoties uz to, ka situācija pati par sevi varētu radīt žēlumu – nu re kā, atstādina nevis tāpēc, ka kaut ko sliktu sastrādājuši, bet tāpēc, ka nepareizā partijiskā piederība.
Vismaz tā tas ticis oficiāli deklarēts un daži no “atpūtā” aizsūtītajiem pat saņēmuši uzslavas ceļamaizē.
“Paldies par darbu valdības komandā un līdzšinējiem koalīcijas partneriem “KPV LV” par sadarbību šajā izaicinājumiem pilnajā laikā! Vēlu visiem izdošanos turpmākajos darbos!” tviterī ierakstījis valdības vadītājs Krišjānis Kariņš.
Kā tādā vidusskolas izlaidumā. Turklāt dažādos paziņojumos premjers licis saprast, ka viņam ar šo mazs sakars – koalīcija tā vēlējusies un “stabilitātes” vārdā tas jādara.
Protams, dramatiskākā ainiņa šajā sērijā izdevusies ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku, kura pamatoti var justies, kā “dunci mugurā” saņēmusi.
Jūlijs Cēzars tā dēvētajās “marta īdās” bija īpaši pārsteigts, ka starp sazvērniekiem, kas pret viņu pacēluši asmeņus, izrādījies arī tuvais draugs Bruts, un pēc leģendas iesaucies: “Arī tu, Brut…”
Bet Šuplinskas situācijā neviens cits, izņemot nosacīto Brutu, nemaz nepiedalās, jo ministres nomaiņu pieprasījusi pašas partija.
Tāpēc Jaunās konservatīvās partijas līdera Jāņa Bordāna šķietami saldenie vārdi (“Vēlos patiešām izteikt ļoti lielu atzinību Ilgai Šuplinskai. Viņa ir bijusi tāds simbols tam, kā ir jācīnās par savu nozari.”) var drīzāk radīt šķebinošu sajūtu.
Katram no amatus zaudējušajiem tomēr bijuši, kā tautā saka, “savi tarakāni”. Līdzšinējā labklājības ministre Ramona Petraviča nespēja radīt iespaidu, ka sapratusi jomu, par kuru viņai uzticēta atbildība, un tā arī palika “gadījuma cilvēks” valdībā.
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens bija šķietami labi iejuties un atradis kopīgu valodu ar nozari, tomēr pie katrām jaunām grūtībām nācās secināt, ka labāk viņam padodas runāšana un sava tēla spodrināšana, nevis konkrēti rezultāti.
Savukārt Šuplinskai piemita īpašs talants noskaņot pret sevi visus, ar kuriem vajadzētu veidot dialogu, kā arī spītīga vēlme turēties pie savas nostājas, pat ja diskusijās secināts, ka tai ir trūkumi.
Lai gan izglītība ir tā nozare, kur ministrs var tikai sapņot par pozitīvu reitingu, tomēr arī negatīvam vērtējumam sabiedrībā var būt dažādas pakāpes.
Citiem vārdiem, katram no šiem ministriem var atrast vietā citu, kas, iespējams, būs veiksmīgāks un spēs izdarīt vairāk atlikušajā laikā līdz 14. Saeimas vēlēšanām, kas notiks nākamā gada oktobrī. Bet vai tā būs?
Par jauno ministru darbaspējām pagaidām grūti spriest, tomēr var vismaz izteikt minējumus, cik daudz viņi saprot nozari, kuras vadību gatavojas uzņemties.
Par izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci (JKP) šajā ziņā ir mazākas šaubas – viņai ir pedagoga izglītība un darba pieredze, viņa ir bijusi IZM parlamentārā sekretāre, bet kā Saeimas deputāte darbojusies Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijā.
Tātad politiķe, kura mērķtiecīgi gājusi tieši uz šo jomu, un var vienīgi rasties jautājums, kāpēc Kariņa valdības veidošanas laikā 2019. gada sākumā viņa no šīs iespējas tomēr atteicās, lai gan tolaik bija JKP pirmā izvēle vēl pirms Šuplinskas.
Labklājības ministrs Gatis Eglītis – pēc izglītības ekonomists, ārvalstīs studējis arī starptautiskās attiecības, ar šīm jomām saistīta arī viņa līdzšinējā darba pieredze.
Arī Saeimā darbojies Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā un Eiropas lietu komisijā, nevis Sociālo un darba lietu komisijā, kā tas pienāktos labklājības ministra kandidātam. Arī pats Eglītis ir nepārprotami izteicies, ka tēmējot uz finanšu vai ekonomikas ministra krēslu.
Bet, protams, arī labklājībā finansēm nav mazsvarīga loma, tāpēc ieguvums no ministru maiņas varētu būt, ja atceras, ka viņš nāk tieši Petravičas vietā.
Toties pavisam nesaprotama, pat dīvaina šķiet “Attīstībai/Par” izvēle par iekšlietu ministri likt Mariju Golubevu. Bijusī “Providus” pētniece, kurai ir bakalaura grāds angļu filoloģijā, maģistra grāds vēsturē, nākot politikā, pozicionējās, ka viņas interese ir izglītības nozare.
Arī Saeimā viņa darbojusies nevis Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, kā tas pienāktos cilvēkam, kas apsver iespēju reiz kandidēt uz iekšlietu ministra amatu, bet gan Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā.
Varētu rasties jautājums, vai jaunā ministre vispār pārzina ministrijas struktūru un diezgan specifisko nozares problemātiku, ja ar to līdz šim nekādā veidā nav profesionāli saskārusies.
Tad nu atliek celt ārā kaut kādas sev zināmākas tēmas, lai stāstītu, ka nu tām tiks pievērsta īpaša uzmanība, piemēram, cīņai pret “naida noziegumiem”.
Diemžēl Latvijā nav tradīcijas veidot “ēnu kabinetus” vai kaut ko līdzīgu, kur ministru amatu kandidāti tiek mērķtiecīgi gatavoti saviem pienākumiem. Mums drīzāk viss notiek pēc principa: “Skat, brīvs krēsls, kāds grib pamēģināt?”
