Par aizbraucēju atpakaļsaukšanu 0
Mēdz teikt, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas. Salīdzinot nāk prātā dīvainas domas. Kaut vai par aizbraucēju atpakaļsaukšanu. Labākas dzīves meklējumos padomju laikā Latvijā ieradās daudzi sveštautieši. Viņiem ārpus kārtas piešķīra dzīvokļus, tāpat piedāvāja darbu un sociālās garantijas.
Toreiz iemesls bija politisks – Latvijas pārkrievošana industrializācijas aizsegā. Populārs bija teiciens – ja atbrauks viens krievs, tad pēc pāris gadiem atvilks uz Latviju visus savus radus.
Šodien latvieši labākas dzīves meklējumos dodas uz ārzemēm, nereti pat nemēģinot atrast darbu dzimtenē. Vidusskolēni nav vēl saņēmuši vidusskolas beigšanas apliecību, bet jau paspējuši nopirkt biļeti uz Īriju vai Vāciju. Televīzijā dzirdam emigrantu stāstus – atrasts darbs, mītnes zemē piešķirti sociālie pabalsti un sadzīve nokārtojusies kā pēc burvja nūjiņas vēziena. Mātēm ir iespēja līdz bērna divpadsmit gadu vecuma sasniegšanai nestrādāt algotu darbu, kas Latvijā tādu laimi dos? Nez kāpēc netiek skaidrots, ka ieceļotāji “uzsēžas” uz mītnes zemes sociālā budžeta un “apēd” citas tautas sastrādāto. Tieši tāpat, kā savulaik rīkojās mūsu republikā iebraukušie migranti no varenplašās savienības. Vienīgā atšķirība, ka Latvijas valdībai nav mērķa pārlatviskot Angliju vai Vāciju. Manai paziņai ir trīs bērni. Vecākā meita jau gadiem dzīvo Amerikā un pēdējā laikā aicina jaunāko brāli beigt nīkt Latvijā un pārcelties uz laimes zemi.
Tāpat kā 70. – 80. gados Latvijā iebraukušie krievi neizjūt vēlmi atgriezties savā etniskajā dzimtenē, arī latviešu migranti neizsaka vēlēšanos atgriezties mājās. Tur velti runāt tukšu, aizceļotāji vien pasmiesies.
Līdztekus plašsaziņas līdzekļos parādās visnotaļ savdabīgi raksti. Izrādās, mums vajadzētu mācīties no krievu tautas labestību, izpalīdzību un dvēseliskumu. Pretstatā latviešu vēsumam un savstarpējai atturībai. Citiem vārdiem sakot – mums nenāktu par skādi atteikties no savas mentalitātes par labu slāviskajai. Daudz netiktu zaudēts, Smoļenskas apgabala senkapos antropologi atraduši slāvu senkapus ar tādiem pašiem vaigu kauliem kā baltu ciltīm. Kā padomju laikos – vecākais brālis un jaunākais. Dzīvodami krievu informatīvajā telpā, latvieši patiešām ir stipri pārslāviskojušies. Ja stāsta kādu anekdoti, tad tā ir uz krievu tēlu bāzes, ja citē folklorizējušos izteicienu, tad tas nāk no krievu kinoklasikas zelta fonda. Vai esat ievērojuši, cik populāri ir Krievijas miliču seriāli un humora raidījums “Naša Raša”? Mani savukārt vienmēr kaitinājusi krievu plašā dvēsele, bļaustīgā familiaritāte jeb, Remarka vārdiem runājot, “daudz lēta šņabja un pieaugušu vīriešu asaras”.
Padomju laikā uz Latviju no Maskavas atsūtīja Krievijas latvieti Arvīdu Pelši. Savas darbības laikā viņš izcēlās ar visa latviskā nīšanu un kūsājošām rūpēm par ieceļojošo padomju migrantu labklājību.
Domās salīdzinu Arvīdu Janoviču ar Eiropas cilvēktiesību komisāru Nilu Muižnieku, kurš arī ir latvietis un arī nenoguris tur lielo rūpi par migrantiem. Ciktāl Muižnieka prātulas attiecas uz Latviju, lielas atšķirības starp viņu un Pelši nesaskatu. Retorika nedaudz cita, dziļākā jēga tā pati. Laikam patiešām visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas.
Kādu vakaru skatījos dokumentālo filmu par savvaļas zirgiem Liepājas pusē. Pavasara lietavās pļavas, kurās viņi ganījās, applūda, un rumakiem nebija ko ēst. Zirgi labākas vietas meklējumos nedevās prom, bet dienām stāvēja, bariņā saspiedušies, līdz ceļiem ūdenī. Jebkurš mēģinājums aizvilināt dzīvniekus uz sausākām ganībām beidzās ar neveiksmi, zirgi cieta badu, bet projām negāja. Jo applūdusī paliene bija viņu mājas. Beigās zirgkopji ar laivām pieveda lopiņiem barību klāt. Vērojot sižetu, man radās dziļa cieņa pret šiem dzīvniekiem. Varbūt ar to vajadzētu sākt – ieaudzināt bērnos apziņu, ka savu zemi pamest nedrīkst.
