Par ainavu, telpu, vidi. Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne dalās aprīlī piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidos 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Stāvēju pie gājēju pārejas. Līdzās meitenei plecā iepirkumu maisiņš. Tarbiņas apdruka ievilina Purvīša ziedonī. Pilsētas ainava attālinās, acis kavējas pie pavasara plaukuma 1933./1934. gada baltajiem triepieniem uz auduma. Glezniecība sastindzina laiktelpu. Abstrakta un nereāla ir muzeja kartona (eļļa, 73 x 104) fragmenta esamība uz Brīvības ielas. Matērijas pārtapšana enerģijā? Vides priekšmets vai laikmetīga dizaina papildinājums uz nefunkcionālā krustojuma? Ielas māksla, reklāmzīme, relikvija, Hilberta problēmas vai mākslas vēstures diferenciālvienādojumi? Joprojām trejacī sarkanais. Pieskrēja Adorno, jaunais materiālisms, Benjamins, posthumānisms, apstājas Barts un Fuko. Samirkšķinos ar Purvīša dzelteno māju aiz plaukstošajām ābelēm. Tā sakustējās, izvilku acis no iepirkuma maisiņa. Zaļais!
Latvijas ainavu glezniecība un Vijas Zariņas trauslais spēks
Aizvadītā mēneša iespaidus iecerēju apkopot druskās par 9. Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā konkursa izstādi Latvijas Dzelzceļa muzejā. Jaunas telpas. Jauni vārdi. Jauni balvai nominētie. Vērienīgs pasākums, kuram 135 mākslinieki iesniedza 227 darbus, tiesa – dažus žūrija nepieņēma. Notikums, kurš ieguvis nepieciešamo atjaunotni, pateicoties Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītājai Teklai Bekešai un māksliniecei Silvijai Berezovskai (Rīgas ekspozīcijas autore, kura prasmīgi izvietoja nelielajā telpā 40 ainavas redzējumus). Kā rakstīju izstādes ievadvārdos un līdzīgu domu izteicu atklāšanas ceremonijā: “Pasaule, apkārtējā vide un norises ap mums mainās strauji. Pat ļoti strauji. Gaismas un tumsas cīņā, redzamajā un neredzamajā, brīžiem šķiet, ka zaudējam izpratni par sevi, savu zemi un mākslas pastāvēšanas, esības jēgu. Tomēr jaunatklātās ekspozīcijas Latvijas Dzelzceļa muzejā un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā (vēl top, taps!) rāda, ka protam, varam cerīgi mainīties, vienlaikus saglabājot galveno saistībā ar Jāzepa Pīgožņa balvu.”
Pagaidām gan redzējumus Latvijas ainavu glezniecībā minētajā izstādē atvirzīju uz vasaras ceļojumiem. Ātri vien izstādes pagaidām neredzamā daļa tiks sakomplektēta divās ceļojošās ekspozīcijās. Tās līdz 16. septembrim, tradicionālajā balvas pasniegšanas ceremonijā Preiļos, būs apskatāmas muzejos, bibliotēkās, kultūras namos visā Latvijā. Būtu netaisnīgi šobrīd izstādes ieguvumus un kopnoskaņu, vērtību maiņas (Ukrainas kara notikumu fons!) lūkot izteikt vārdos, iekams esmu redzējusi tikai nelielu daļu.
Ceļojumam uz Ventspili bija tikai viens nolūks: apskatīt mākslinieces Vijas Zariņas jaunāko solo ekspozīciju Livonijas ordeņa pilī (iekārtojums autores, sadarbībā ar dzīvesbiedru Kasparu Zariņu un kuratori Ievu Rupenheiti, apskatāma līdz 21. maijam). Izstādes nosaukums “Ainavas kods 3601” precīzi ietver mākslinieces nodomu – parādīt savus jaunākos ainavas gleznojumus pilsētā, kuras pasta indekss ir pievienotā ciparu virkne. Vija Zariņa ir personība, ar kuru nav jāiepazīstina. Domāju, ka katrs izstāžu apmeklētājs, mākslas interesents zina un pazīst viņas glezniecisko spēku. Varētu piebilst, ka viņas draugi, laikabiedri, kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā cieņā apbrīnojuši arī viņas gara un dvēseles spēku. Nu jā, bez tā audzēšanas pilnvērtīga māksla nav iespējama. Zināma privilēģija: Vijas Zariņas ceļam mākslā esmu gājusi līdzās no rozīšskolas gadiem (1973–1980), esmu recenzējusi viņas diplomdarbu, absolvējot studijas LMA (1986), esmu redzējusi lielāko daļu no viņas desmitos skaitāmām personālizstādēm, par grupu skatēm nemaz neieminoties. Viņas tēmu, noskaņu, interešu loks uz audekla ir sazarots un profesionāli sarežģīts, kaut, ātri paskatoties, šķiet – vienkāršāk nevar būt. Jāmācās redzēt, lai mēģinātu tuvoties tam, ko māksliniece vēlas atklāt. Jākoncentrējas, jāatrod sevī miera pilnība un jāļauj metafiziskai tēlainībai ievirmot vēl neiepazītas struktūras, nianses. Turklāt tās nemitīgi mainās savā sastindzinājumā un mūžīgumā. Bijuši posmi, kuros neesmu tikusi līdzi (audekli ar dzintariem). Tikai pēc laika sapratusi mākslinieces gājumu un meistarības pilnveidi. Protams, ka viņas radošās izpausmes var teorētiski grupēt noteiktos periodos, bet lielas jēgas neredzu. Tāpēc, ka katrs īsāks vai ilgāks mākslinieciskās izteiksmes kopums aizvien ir saglabājis, nostiprinājis Vijas Zariņas trauslo spēku, ārējo un iekšējo skaistumu, personības klātbūtni. Iespējams, ka tas bija viens no dzinuļiem, kurš mudināja redzēt viņas jaunāko izstādi telpā ar savu raksturu un nepiemērotību meditatīvai apcerei. Un brīnumainā kārtā viņas spēks uzvar cīņā ar viduslaiku pils sarkanajiem ķieģeļiem, metāla režģu kalumiem, gaismas nepietiekamību, konstrukciju atklātajām ailēm, balsināto stabu šķautnēm un citiem raibumiem.
Par savām gleznām Vija Zariņa teikusi: “Mani atkal un atkal vilina pasaules fascinējošās parādības, kuru mainīgums nekad nebeidzas. Es mēģinu gleznot smaržu, vēju, siltumu un aukstumu, miglu, mieru un kustību.”
Andas Munkevicas talants un mākslinieciskais gēns
Otrs ceļojums, par kuru jāpasaka daži vārdi,– uz Sarkandaugavu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļu. Ēka aizvien saistījusi ar savu vēsturi un citviet neapskatāmajām kolekcijām, unikālām izstādēm. Šobrīd tur redzama stikla mākslinieces Andas Munkevicas un stikla dizaina studijas “AM studio” darbu izstāde “Attēla gaisma” (12. aprīlis – 18. jūnijs).
Mākslinieces vārdu ielāgoju pirms nedaudz vairāk kā 20 gadiem, kad viņa pēc bakalaura studiju noslēguma (1998) Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas nodaļā iestājās maģistrantūrā pie prof. Bruno Strautiņa, lai papildinātu prasmes tēlniecībā. Tā bija zīme, ka talants un mākslinieciskais gēns jaudīgi – nevairās no grūtībām, neierastā, aizvien tiecas pēc nezināmā. Tālākais darba un dzīves ritinājums to pierāda. Šobrīd Anda Munkevica ir viena no starptautiski atzītākajām Latvijas stikla meistarēm Eiropā, Ķīnā, Amerikā. Kopā ar dzīvesbiedru Valentīnu Elstu izveidojusi respektējamu stikla mākslas un dizaina studiju (žēl, ka tik vēlu ieraudzīju darbnīcas mērogu, sistēmu, iekārtas). Ikdienā īsteno unikālus pasūtījumus, pārsvarā aiz robežām. Iespējams, ka darbs, kuru Latvijā visvairāk cilvēku ir redzējuši, ir stikla lējums “Ar degsmi par brīvu Latviju” Doma baznīcas logā. Veltījums barikāžu laika notikumiem (2018).
Pēc pērn vairākkārt izdzīvotās “Pārmijas” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pārmijas iegūla dziļi. Katrs mēs stāvam pārmijās, ja gribam dzīvot, izdzīvot. Braucu uz Dauderiem ar iespringumu, gaidu sajūtu. Jā, tā ir Andas attieksme pret profesionalitāti un sevi, saviem kolēģiem studijā. Divpadsmit darbi villas Lielajā salonā elpo mākslinieces ritmā un dod jaunatklāsmes uzviļņojumus. Protams, cita telpa, darbu kārtojums un atšķirīgas izgaismojuma plūsmas, stari, to kopums. Iespējams, ka gaismas un gaismas savienojumi stikla plaknēs, šķēlumos, krāsā, formā, apjomā, biezumā utt. ir tā neatkārtojamā mākslinieces esības forma, kura izsakāma vārdos – godīgums pret sevi, materiālu, citiem, pasauli kopumā. To nevar nenovērtēt, tāpat kā sugas, kuras atrodam Sarkanajā grāmatā. Mana izstādes “Pārmijas” kataloga dāvinājumā Anda Munkevica ierakstījusi Jetes Užānes vārdus: “Mūsu griba ir mūsu Debesis.”
